Sistēma

Regulāri ejam pa ielu,

Pārejas, luksofori, ietves.

Mums ierakstīts naktīs ir miegs,

Astoņas stundas no vietas.

Jau bērnībā iemāca spēji

Ēst pankūkas tikai ar zapti.

Tik aizmirsās toreiz mums piebilst:

"Dzejoļus lasa gan klusi, gan skaļi".

Tik regulāri dzīvojam braši

Brokastis, pusdienas, gulta.

Līdz sistēmā iesprūstam paši.

Figūras

Vienmēr, kamēr vien sevi atceros, esmu dzīvojis noteiktos rāmjos un figūrās. Es zinu laiku, kad esmu juties kā riņķa līnija. Gluži pārlaimīgs terjers skrējis un ķēris sevi aiz astes. Miers, noslēgtība, kas rodas, kad abi apļa gali saslēdzas un jūties, ka esi pilns un pabeigts. Tavs mērķis nu sasniegts un piepildīts. Bet sāp, terjeram taču sāp, kad viņš pats ieķeras savā astē un saprot, ka skrienot pa riņķi uz vietas ir grūti tikt tālāk uz priekšu. Kurš gan atceras olimpiskos čempionus 800, 1600, 3200 metru distancēs. Es nē, bet noteikti esmu dzirdējis par Urseinu Boltu, un to grieķi, kurš skrēja no Maratona kaujas. Viņi abi ir lieli vīri, viens gadsimta, otrs tūkstošgades intervālā, bet tas jau atkarīgs no noskrietā gabala. Taču kopīgais abiem bija sākums un beigas, mērķtiecība, nevis apļi.

Kas labāk? Vai mums ērtāk būtu atrasties kvadrātā, rombā, četrstūrī? Šīs figūras piedāvā krietni vairāk variāciju un salīdzinoši vienkāršotu ceļu. Taču piekritīsiet, ka slidenos laikapstākļos vieglāk braukt pa taisnu ceļu, nevis konstanti izņemt līkumu, kādi ir jāveic iekš apļa. Četrstūris nav slikta figūra, ne velti to tik daudz izmantojam sadzīvē. Paskatieties apkārt, cik jūsu istabai stūri, kāda izskatās jūsu gulta, cik četrstūru ir laptopa klaviatūrā?

Man nav nekas pret šo figūru, bet es neieredzu stūrus. Jau no bērnības tos nevaru ciest, jo atceros, kā ejot tumšā vakarā ārā vienmēr baidījos, kas  būs aiz mājas stūra. Arī šobrīd atrodot jaunu stūri, ko šķērsot, mani pārņem mazas tirpiņas, nu tādas, kā tad, kad pieskaries elektrizētam priekšmetam. Pieaugušo pasaulē gan mēs esam labi dresēti, mums māca, ka aiz stūra nekā slikta nav, vēl trakāk, esam iemācījušies stūri izmantot, lai tur samestu netīro veļu, zeķes un somas, taču es atsakos ticēt šim naivumam. Kā jūs domājiet, pret ko es visbiežāk sasitu mazo pirkstiņu?...un tā nevar būt sagadīšanās. Pret stūriem jāizturas piesardzīgi un atbildīgi. Ticiet man, es zinu! Katrreiz, kad dzīvē ko mainu, es šķērsoju jaunu stūri, un lai cik viss ietu gludi, vienmēr ir kāds akmentiņš, pret ko apdauzīt mazo pirkstiņu, vienmēr ir kāds vai kaut kas, kas slēpjas aiz stūra un gaida, lai paliktu padeni.

Stūru dēļ es neizvēlētos dzīvot arī šūnā jeb sešstūrī. Lai gan esmu pārliecināts, ka bites zina, ko viņas dara, sešstūris man šķiet par lielu un varenu figūru vienam niecīgam cilvēkam. Paskatieties uz tām pašām bitēm, kuras dzīvo sešstūros. Kāds ir viņu mūžs? Strādāt un piepildīt stropu. Par to mēs arī viņas cienām, taču vai jūs esiet gatavi strādāt un piepildīt, līdz karaliene turpina dzīt tavu pasauli? Atzīšos, bišu strops ir pasaules veiksmīgākā autoritatīvā sistēma, taču cilvēku aprindās šobrīd modē ir demokrātija.

Kur tad man palikt? Vai ņemt ko kompleksāku, vai novērtēt vienkāršību. Es izvēlos otro un dodos pa taisnes ceļu, nē, precīzāk būtu teikt, es eju pa staru, jo mēs taču esam piedzimuši un eksistējam ar noteiktu sākumpunktu. Stars ir laba alternatīva, tā taču ir bezgalīga figūra, dievu ceļš, kas nekad nebeidzas. Bet, vai esiet ievērojuši, ka gan stars, gan taisne ir ārkārtīgi garlaicīgas figūras, kas iet pa vienu noteiktu ceļu, ar absolūtu aizliegumu veikt pagriezienu pat par  vienu grādu. Tik tiešām dievu ceļš, būt bezgalīgam, bet tik ārkārtīgi garlaicīgam, ka ar laiku tevi vienkārši ņem un aizmirst. Kā jums liekas, cik dievus jau cilvēce ir aizmirsusi? Ko dod, bezgalība, ja tev nav izvēles iespējas, tikai agonija turpināt ceļu, līdz iegrimsti aizmirstībā? Cilvēki nav tam domāti, esam radīti, lai būtu stulbi, kļūdītos, taisītu pagriezienus, piedzimtu un aizietu ar blīkšķi, līdz tevi pieminēs vairs tikai kapusvētkos.

Mana izvēles figūra ir vektors. Vienmēr ir fascinējis virziens un noteiktība, kas ļauj sakoncentrēties un tēmēt mērķī. Būt Vilhelmam Tellam, kurš savu bultu notēmē zinādams risku un atbildību. Taču apzinoties, ka ja viņš koncentrēsies uz mērķi pietiekami spēcīgi, tad tikai no paša būs atkarīgs, vai viņš trāpīs. Jā ar laiku, vektors apaugs ar dažādām citām bultām un drazām, kas noraus viņu uz leju vai mazinās ātrumu, taču notēmētais mērķis un virziens vienmēr paliks tas pats. Vektoram atliks tikai viens, izdarīt izvēli, koncentrēties uz mērķi, vai ļauties pārējiem spēkiem – mīlestībai, ģimenei, draugiem, kas var izrādīties vērtīgākais, ko dzīves laikā esi sev ieguvis. 

Par kamoliem un Ziemassvētkiem!

Mezglaini sapinies, apaļš un rāms,

Ir kamols, kas tur sevī dziju.

Tas apņēmies radīt, izveidot, burt,

Līdz piepildīs autora sapņaino gribu.

Kas iznāks?

Vai zeķes, šalle, cimdu pāris mazs.

Es nezinu, tas nav no svara,

Jo beigās visu noteiks cilvēks pats.

Vai labu ceļu ņemt, vai miglā maldīties?

Nav atkarīgs no garuma vai diega veida.

Kā asam kadiķim var arī ogas būt,

Tā kamolam var dzijas valdziņš trūkt.

Pasaules mala bez pasaules gala

Vērts aiziet ir kādreiz līdz pasaules malai,

Kur saule mēnesi nomaina klusi.

Man teica – būs auksti un bail,

Nekas, ja labāks tad kļūsi.

Vai kravāsi somas vientuļai salai?

Kur cilvēks ir padevīgs senmātei dabai.

Tik pierasti klusai, bet atvērtai skaņām.

Tur atvērsies tai un dvēselei savai.

Vai pludmalē izkliegsies skaļi, cik spēka!?

Tad Pērkons dievs uzklausīs tevi,

Gūs spēku un izraisīs vētru.

Tu tīrīsi pasauli sākot ar sevi.

Vai ticēsim kopā mēs pasaules galam?

Ir jātic mums vārdiem, kad runājam skaļi,

Kaut saki un vaigi kļūst sārti.

Tu esi mans draugs – viens divi, nu abi.