Par kamoliem un Ziemassvētkiem!

Mezglaini sapinies, apaļš un rāms,

Ir kamols, kas tur sevī dziju.

Tas apņēmies radīt, izveidot, burt,

Līdz piepildīs autora sapņaino gribu.

Kas iznāks?

Vai zeķes, šalle, cimdu pāris mazs.

Es nezinu, tas nav no svara,

Jo beigās visu noteiks cilvēks pats.

Vai labu ceļu ņemt, vai miglā maldīties?

Nav atkarīgs no garuma vai diega veida.

Kā asam kadiķim var arī ogas būt,

Tā kamolam var dzijas valdziņš trūkt.

Pasaules mala bez pasaules gala

Vērts aiziet ir kādreiz līdz pasaules malai,

Kur saule mēnesi nomaina klusi.

Man teica – būs auksti un bail,

Nekas, ja labāks tad kļūsi.

Vai kravāsi somas vientuļai salai?

Kur cilvēks ir padevīgs senmātei dabai.

Tik pierasti klusai, bet atvērtai skaņām.

Tur atvērsies tai un dvēselei savai.

Vai pludmalē izkliegsies skaļi, cik spēka!?

Tad Pērkons dievs uzklausīs tevi,

Gūs spēku un izraisīs vētru.

Tu tīrīsi pasauli sākot ar sevi.

Vai ticēsim kopā mēs pasaules galam?

Ir jātic mums vārdiem, kad runājam skaļi,

Kaut saki un vaigi kļūst sārti.

Tu esi mans draugs – viens divi, nu abi.