Es gribu dzīvot konstantē, patiesībā jau mēs visi
to vēlamies. Mainīgums mūs biedē, riņķa līnija ir pārāk slidena un pārāk gluda,
tā pavisam viegli var izslīdēt caur pirkstiem. Taču kvadrāts mēdz būt gluds tik
vien kā līdz brīdim, kamēr tu sadur savu sirdi uz kāda no tā stūriem. Tu to
dari atkārtoti, atkal un atkal ejot pa kvadrātisko perimetru, un jūties kā
panorāmas rata ritenī, ārā, negaisa laikā.
Tieši tāpēc es vēlos dzīvot konstantē, būt drošs
par tās nemainību, būt drošs, ka varu saglabāties tāds, kāds esmu, un man tik ļoti
bail no zinātniekiem, kas rok un rok, līdz izrok zemi paši sev zem kājām,
paraujot sev līdzi visu cilvēci. Zinātniekiem ir tāds niķis, apgāzt visas manas
konstantes, kurās esmu ierāmējis savu laimīgo dienu fotogrāfijas. Viņi nāk ar
āmuru un lauzni, kāds atnes vēl pa krāsu bundžai, lai to visu pārkrāsotu.
Jā, varbūt es varētu cīnīties, taču kurš gan cīnās
pret zinātniekiem, viņi taču ir tik gudri un pareizi. Kā lai es pasaku kādam
savas dzīves zinātniekam, ka šis nav darbs, kuru vēlos strādāt, kā lai pasaku,
ka man vienalga par veselību, es dzeršu kolu. Zinātnieki taču spēs vienmēr
argumentēt un atrast veidu, kā mani pārliecināt. Pat ja es kaut kā atrastu
savus argumentus spēcīgākus par viņējiem, tad vienkārši mani pretinieki ķertos
pie sava spēcīgākā ieroča, viņi sakūdītu sabiedrību, lai tā vienkārši nedotu
man naudu par to, ka daru, to, kas man patīk, ka dzīvoju savās konstantēs un
nemainos par labu sabiedrības vajadzībām. Un kas tālāk - izsalkums, parādi,
stress? Vai mana konstante ir šo lietu vērta?
Kaut kā visi vēlas, lai dzīvojam kā pa lauztu
līniju, kura ir kā Karpatu kalni. Vienmēr kāds ceļš ved uz augšu, uz jaunām
virsotnēm. Tas dod cerību, ka aiz nākošā līkuma būs jauns mērķis, kur kāpt, kur
pavērties, tas liek man ticēt, ka, ja kāpšu pietiekoši ilgi, es sasniegšu
debesis, būšu pie saules. Taču Lauzta līnija jau nav tā būvēta, tā satur divus
variantus – vai nu es, kāpjot uz augšu, iekrītu kādā Karpatu kalnu aizā un
atkal sāku kāpt no pašas apakšas, vai arī kā varonis sasniedzu savu mazo
virsotnīti, un ko tad? Tad tu vari mazliet pagozēties saulītē, bet, dzīves
piespiests, dodies atpakaļ lejā pilnīgi labprātīgi. Tikpat labprātīgi, cik
labprātīgi sev kapu izrok uz nāvi notiesāts karavīrs.
Kaut kā visi vēlas, lai mēs dzīvotu lauzto līniju
dimensijās, pasaule grib, lai mēs vienmēr redzētu sev priekšā kalnu, kurā uzkāpt, taču
pasaule tai pat laikā ķiķina, kā mazs puisēns, kurš zina, ka viņa ar ūdeni
piepildītais gaisa balons kādam teju, teju uzkritīs uz galvas. Pasaule ķiķina,
jo tā redz mūsu lauztās līnijas, ar neskaitāmajiem mazajiem kalniņiem, pēc
kuriem vai nu nāk sāpīgs kritiens aizā, vai labprātīga paša padošanās pasaulei.
Tas vienkārši ir vieds, kā lauztās līnijas strādā.
Es ciest nevaru lauztās līnijas, man no tām
uzmetas zosāda, kā dienās, kad eju pie zobārsta. Man šķiet, ka lauztā līnija,
ar visiem zinātniekiem un omēm, kas māca, ko pareizi darīt, grib tikai to vien,
kā neļaut man dzīvot savā konstantē.
Es gribu dzīvot konstantē, gribu, lai tā mani ved
uz kādu mērķi, lai man nebūtu jāiztēlojas kāpšana Karpatu kalnos, jo man šķiet,
ka Zemes kalni ir par mazu priekš manas konstanes. Esmu dzirdējis, ka uz Marsa
ir kalns, kurš ir vairāk kā 26 kilometri augsts. Varbūt konstanti kāpjot uz
augšu šai kalnā, man beidzot izdotos sasniegt debesis?
