Ceļojums uz Lofotu salām
Nu ko, tagad esmu beidzot atpakaļ Kristiansandā, un pienācis laiks pastāstīt par nedēļu garo ceļojumu uz Lofotu salām. Ceru, ka būšu spējīgs atcerēties visus sīkumus. Varbūt būtu labi aizņemties no Kristinas (amerikānietes) atmiņas tabletes. Tādus vitamīnus, viņa dzēra katru rītu, visu ceļojuma laiku. Tie it kā uzlabo atmiņu, taču, pazīstot viņu, man rodas divi varianti: vai nu viņa ir iegādājusies nepareizo paciņu, kas nevis uzlabo, bet izdzēš atmiņu, vai arī laika gaitā viņai ir izstrādājusies imunitāte pret šiem vitamīniem. Nu ko, tad sākam.
Iesākumā mazliet par Lofotu salu atrašanās vietu. Lofotu salas ir aiz polārā loka un tas ir apmēram 1350 km attālumā no manas augstskolas. Tas nozīmē, ka šis ir apjomīgs ceļojums, tāpēc arī somu sakrāmēju ar vērienu. Paņēmu kaudzi zeķu, t-kreklu un galvenais siltas drēbes. Man bija līdzi divas šalles, no kurām viena pildīja šalles funkcijas, savukārt otra vairāk kā lakats aizsedza manu seju no vēja un sniega, tā ka aukstajos brīžos varēja redzēt tik vien kā manas acis. Protams, līdzi biju paņēmis arī siltu guļammaisu un labi daudz maizīšu, jo kā jau zināms Norvēģijā viss ir traki dārgs.
Izbraukšanas laiks bija nolikts 2:10 naktī no Kristiansandas. Tā nu es dabūju ar savu koferi ripināties nakts vidū cauri visai pilsētai un pamodināt ikvienu, kurš vēl negulēja, jo mūsu saceltā skaņa bija diezgan iespaidīga, pat neskatoties uz to, ka tobrīd uz 11 cilvēkiem bija tikai 3 koferi, un pārējās mugursomas.
Pirmā nakts vilcienā bija diezgan nepatīkama, lai gan norvēģi cenšas ļoti, lai uzlabotu katra pasažiera komfortu. Norvēģijā nakts vilcienos uz katra krēsla ir uzlikts komplekts gulēšanai, kas sevī iekļauj pledu, gulēšanas brilles, auss aizbāžamos un drausmīgu piepūšamo spilvenu. Uzreiz jāpaskaidro, ka pleds ir tik plāns, ka tam gandrīz vai var redzēt cauri, tāpēc nekāds īpašais siltums no tā netika iegūts.
Es nezinu kāpēc tieši šis vilciens, bet tas bija vienīgais, kurš bija ārkārtīgi neērts gulēšanai. Es izmēģināju visas iespējamās pozas, bet nekādīgi nespēju kārtīgi pagulēt. Tomēr kaut kā izdevās sasniegt Oslo, kur mēs pārsēdāmies uz nākamo vilcienu, kurš brauca pusi dienas, lai nogādātu mūs Trondheimā, kur mums bija paredzētas naktsmājas. Šajā vilcienā visu laiku pārsvarā gulēju, tāpēc vakarpusē jutos krietni vien vairāk atpūties.
Kā jau studenti būdami, mēs naktsmājas bijām sarunājuši bez maksas pie citiem studentiem. Mēs palikām pie viena puiša no Čīles, kurš, šauj mani nost, bet atgādināja Jēzu. Tā arī viņu saukšu, jo neatceros vārdu. Tad nu mēs nolikām mantas Jēzus kojās un devāmies uz pilsētu. Visi kā viens bijām izbadējušies, tāpēc klausījām Jēzus ieteikumam un gājām uz vienu restorānu, kurš saucās PicaTower (vai kaut kā tā). Cenas jau šausmīgas, jo es mazu gabaliņu picas apēdu apmēram par 3 LVL. Taču restorāns bija glauns, jo mēs bija augstākajā Tornī pilsētā, no kura mums pavērās fantastisks skats uz naksnīgo Trondheimu. Bonuss bija arī tāds, ka tornis visu laiku griezās ap savu asi, kas mums deva divus plusus. Pirmais, mēs varējām apskatīt pilsētas panorāmu. Otrais, attiecīgajā brīdī ceļš uz Tualeti bija daudz īsāks.
Pēc ieturēšanās kafūzī devāmies tālāk uz pilsētu, kur atradām mājīgu bāru/klubu, kurā nobāzējāmies, lai iedzertu pāris glāzes vīna. Tur arī beidzās mūsu diena, jo vēlāk jautrā prātā gājām uz kopmītņu pusi.
Tad nu mūs sadalīja, lai izguldinātu. Es gulēju kopā ar pieciem citiem studentiem no mūsu grupas. Mēs gulējām mazā istabiņā diezgan saspiesti, bet vienalga laimīgi, jo mēs varējām izstiepties pēc neērtās nakts vilcienā.
Problēmas sākās nākošajā rītā. Pirmkārt, jau mums ar Sebastianu (Polija) šis bija liels nervu pārbaudījums, jo mēs bijām vienīgie čaļi uz 9 meitenēm. It kā jau forši, bet no otras puses tas bija neizturami, jo katru rītu viņas zieķējās, ķeksējās un visādi citādi iznīcināja savas veselīgās ādas šūnas.
Trondheimas katedrāles tēli..man patīk čalis bez galvas
Minos ar veļuku
Skaists skats Trondheimā
Gatavojamies šaut
Versache traktors (vecamtēvam arī tāds bija)
Otrajā dienā Trondheimā no rīta bija īsts haoss, jo visi cīnījās par dušu un tualeti. Sākās arī pirmās nedienas, jo Agata (Polija) kaut kā pamanījās savā somā izliet 0,5 l Sprite. Neko darīt, sadalījām viņas mantas un atstājām somu žāvēties. Anna (Ungārija) arī pamanījās saplēst savu lielo somu, tāpēc dienas gaitā viņa nopirka jaunu. Galu galā tikai ar pusstundas kavēšanos mēs varējām doties ceļā, lai iepazītu Trondheimu. Šī bija izglītojoša diena, jo mēs devāmies apskatīt Norvēģijas karaļu nacionālos dārgumus, respektīvi, kroņus, scepterus un citas vērtslietas. Te nu gan es biju vīlies, jo atkal jau biļetes cena bija ap 11 LVL, bet mēs redzējām tikai pāris kroņu, mazliet drupu un milzīgu baznīcu, kurā nekā īsti iekšā nebija.
Neko darīt, diena turpinājās, un mēs varējām doties uz augstāko vietu pilsētā, lai redzētu visu no augšas. Tajā brīdī bijām apsēsti ar fotografēšanu, jo šķita, ka apkārt ir daudz kalnu un skaistu skatu, taču tagad ir skaidrs, ka šīs fotogrāfijas droši var mest ārā, jo Trondheimas kalni nav nekas salīdzinājumā ar to, ko redzējām Lofotu salās.
Vakariņas pilsētā ieturējām diezgan glaunā restorānā, kur mēs atkal izmantojām grupas priekšrocības, un pasūtījām zivju zupu, kuras cena jau atkal bija 6 LVL par porciju. Bet zupa bija ļoti laba, īpaši jau tāpēc, ka mums atnesa milzīgu katlu, kas nozīmēja, ka katrs varēja apēst divas porcijas vienas vietā.
Restorānā notika baigais gļuks. Mums šķita, ka viena no viesmīlēm saprot latviešu valodu, respektīvi, ir latviete. Tas man nedeva mieru visu zupas ēšanas laiku, jo gribēju noskaidrot, kā tad īsti ir, galu galā viņa bija tīri pievilcīga. Nu ko, kamēr visi pamazām norēķinājās, es izmantoju izdevību, lai viņu uzrunātu un noskaidrotu patiesību. Uzminiet, kas notika? Es smagi aplauzos, kad vaicāju, vai viņa gadījumā nav no Latvijas. Meitene šķībi paskatījās uz mani un atbildēja, ka nav vis.
Vakarā savācām savas somas no Jēzus dzīvokļa, lai dotos uz nākošo nakts vilcienu, kurš šoreiz mūs aizvedīs uz Bodo. Arī šajā pilsētā bija paredzēta dienu gara dzīvošanās, kuras laikā mēs daudz nosēdējām kafūzī, kur gan es neko neiztērēju, taču mums ļoti noveicās, jo no zvejniekiem izdiņģējām pāris tīģergarneles par velti. Tās bija super svaigas un ļoti garšīgas. Atklāti sakot, labākās, kādas jelkad esmu mēģinājis.
Kur nu bez Amerikas!
Tad nu ar garneli vēderā un pāris siermaizēm pa virsu devos uz prāmi, kuram bija paredzēts mūs aizvest uz salām. Iespējams, ka garnele bija tā, kas pasargāja mani no jūras slimības, jo, neskatoties uz to, ka vēja nebija tik pat kā nekāda, mūsu tupeli pamatīgi šūpoja, tā, ka visi drīz palika pavisam nerunīgi. Taču mums izdevās pārvarēt 4 stundu garo braucienu pa jūru, un vakarpusē nokļūt Lofotu salās, kur mūs sagaidīja taksometrs ar vecu večuku, kurš ne vārda nerunāja angliski. Taču ceļu viņš zināja labi, jo pavisam drīz mēs bijām pie savām kabīnēm.
Virtuvīte
Mājiņas no ārpuses
Kabīnes mūs sagaidīja ar savdabīgu zivju smaržu, jo izrādās, ka visur apkārt tām bija tūkstošiem pakārtu zivju, kuras poļu viesstrādnieki ik dienu karināja no jauna. Smaka bija šausmīga un tā momentāli sāka ievilkties mūsu drēbēs, bet oma uzlabojās, līdz ko mēs ieraudzījām savas kabīnītes, kuras, nepārspīlēšu, bija labākās, kādās jebkad esmu bijis. Tās bija ārkārtīgi lielas, ar daudzām gultām, un milzīgu virtuvi, kā arī Jotul krāsniņu tajā. Es uzreiz ieņēmu vietu otrajā stāvā, lai vairāk justos kā īsts zvejnieks. Šo vietu es arī saglabāju līdz ceļojuma beigām.
Gardāz zivis
Genocīds
Nākošajā rītā nesanāca iztikt bez konfliktiem. Mēs jau tā vēlu piecēlāmies, jo plānots bija satikties un iziet ap 11. Mūsu namiņš bija kaujas gatavībā kā pēc augstākās klases ugunsdzēsēju noteikumiem, tāpēc mēs laicīgi devāmies pie kaimiņiem, taču izrādījās, ka tur princeses vēl tikai krāsojās. Tas bija drausmīgi. Mani pārņēma tādas dusmas, ka es vienkārši pateicu, ka eju ārā un izgāju uzņemt pāris fotogrāfijas.
Skaisti
skaisti
Bilde arī ar mani, lai ticiet, ka tur biju
Skaisti
Skaisti
Ar šitādu kuģīti braucām
Sakarā ar to, ka otrs namiņš bija tādas bremzes, mēs vienkārši sadalījāmies 2 grupās un gājām paši par sevi. Būtībā mums ārkārtīgi noveicās, jo, sazvanoties ar kabīņu īpašnieci, mums izdevās sarunāt laivu, kura mūs par 10 LVL izvadāja gar klintīm un mazajiem ciematiņiem. Skati bija elpu aizraujoši. Viennozīmīgi dienas notikums. It īpaši tāpēc, ka bija smieklīgi skatīties, kā laivas kapteinis brauc uz mazu ciematiņu, kur nav nekā cita, kā vien maza koka būdiņa. Tas ir savdabīgs pasts, jo laivas kapteinis iedzīvotājiem nodeva salocītu bunduli ar avīzēm. Pēc tam mēs palūdzām kapteinim, lai viņš izsviež mūs ārā otrā salas malā, no kurienes devāmies ar kājām uz mājām, pa ceļam fotografēdami satriecošus skatus.
Vakarā jau visas likstas bija aiz muguras, tāpēc gatavojām kopistiskās studentu pusdienas. Kā vienmēr mūsu iztēle nesniedzas tālāk par spageti ar sieru, bet kas tur ko satraukties, jo tas taču garšo tik labi.
Taču vakariņas nebija nekas īpašs, salīdzinājumā ar to, kas notika pēc tam. Nu klāt ir brīdis, lai aprakstītu ceļojuma svarīgāko momentu. Izejot ārā uz lievenīša, mēs tās beidzot ieraudzījām – Ziemeļu gaismas. Debesīs nebija neviena paša mākonīša, tās bija pavisam skaidras, ja neskaita kustīgas zaļas garenas gaismas, kuras pārņēma naksnīgo Norvēģijas debesjumu. Skats bija fantastisks, tāpēc mēs kā muļķīši tikai skatījāmies debesīs, lai noķertu pēc iespējas vairāk neaizmirstamu momentu. Tas nebija ilgi, jo jau pēc stundas debesis sāka apmākties.
Ziemeļu gaismas
Ziemeļu gaismas
Ziemeļu gaismas
Ziemeļu gaismas
Skaistuma pārņemti, mēs izdomājām, ka varētu uzkāpt tuvējā kalnā un vērot ziemeļu gaismas no turienes, jo cerējām, ka mākoņi pēc kāda brītiņa varētu izklīst un mēs atkal ieraudzītu zaļās gaismas. Domāts darīts, ātri sapakojām mazliet alkohola, deķus, uz kuriem sēdēt, un devāmies iekarot virsotni. Jau turpceļā bija skaidrs, ka nekas no gaismu skatīšanās nebūs iespējams, jo mūs pārsteidza putenis. Beigās palikām tikai 4 gājēji, bet bijām nolēmuši, ka sasniegsim kalna virsotni, lai tur vai kas. Mēs to arī izdarījām, taču tur bija ārkārtīgi auksts, tāpēc mēs paslēpāmies aiz radiostacijas sienas, apsēdāmies un sākām dzert šņabi, lai sasildītos. Zinu, ka fizika apgāž ideju par to, ka alkohols, sasilda, tomēr tajā brīdī tas likās patīkami. Ieslēdzu savā telefonā mūziku, lai vēl vairāk uzlabotu brīdi. Lai gan gaismas mēs neredzējām, un vispār redzamība ik minūti kļuva arvien sliktāka, tas bija to vērts, jo ne jau katru dienu tev izdodas nokļūt naktī, sniegputenī kādā Norvēģijas kalna virsotnē un klausīties mīļākās dziesmas.
Taču mūs sāka pārņemt bailes, ka netiksim lejā, jo iemītā drošā taka pamazām tika aizpūsta ar sniegu, kā arī aukstums spēcīgajā vējā bija tik liels, ka nevarējām tur ilgi uzturēties. Tad nu mēs savācām savas pekeles un devāmies lejā uz kabīnīti, lai ietu gulēt.
Nākošajā dienā putenis turpinājās, tāpēc lielākā daļa no grupas palika savās istabiņās, kamēr mēs četratā izlēmām, ka neesam atbraukuši, lai sēdētu iekšā, un devāmies atkal ārā. Te nu jāpiemin, ka mani ziemas zābaki galīgi nav paredzēti īstai ziemai, jo tiem izdevās palikt sausiem labākais 30 minūtes, savukārt vēlāk viss bija šķīsts no ūdens masām.
Rembo style
Šādi jāģērbjas, lai būtu silti
Viņi nokrāso pastkastītes
wave
Mazliet "hikings"
Skats uz mūsu mājiņām no kalna virsotnes, kur uzkāpām
Pēc tam, kad atgriezāmies savās kabīnēs, pārējie arī bija nolēmuši, ka vajadzētu mazliet doties apskatīt kādu vietu Lofotu salās, tāpēc mēs paņēmām autobusu, kurš aizveda mūs uz tuvāko ostas piestātni. Cerējām, ka tur būs vairāk civilizācijas, taču mēs smagi vīlāmies, jo izrādās, ka lielākajā Lofotu salu ostā ir tikai 1 restorāns un baznīca. Ticīgie poļi jau gribēja Svētdienā iet uz baznīcu, bet netiklā pārējā Eiropas daļa nolēma, ka labāk iesim uz krogu. Par laimi demokrātiskais vairākums ņēma virsroku.
Tad nu mēs 3 stundas līdz nākošajam autobusam sēdējām kafejnīcā un rakstījām kartiņas, kuras nosūtīt saviem draugiem. Es personīgi uzrakstīju četras, un ceru, ka viņi saņēma.
Šovakar mums atkal bija tieši studentu vakariņas, kuru nosaukums bija „Picas zupa”, jeb zupa no visām liekajām sastāvdaļām, kuras palikušas ledusskapī. Vispār – bija garšīgi. Ēdiens un garā diena mani ātri noguldīja gar zemi un lika aizmigt savā zvejnieka gultā.
Nākošajā dienā jau agri bijām paredzējuši doties uz Lofotu salu galvaspilsētu Svolvear. Smieklīgi, ka pirmā lieta, kuru mums piedāvāja apskatīt tūrismu informācijas centra darbiniece, bija zivis. Tas nudien bija smieklīgi, jo mēs paši jau odām pēc staigājošām zivīm. Neko darīt, devāmies skatīties vēl uz zivīm. Vēl tagad man liekas, ka drēbes mazliet ož pēc saldētas mencas galvas.
zivis
Zvejnieka sieva un es
Pat grafiti ir zivis
Genocīds
Pēcāk pilsētelē mums bija paredzēts apmeklēt ledus kafejnīcu. Lai cik arī stulbi nebūtu aukstajā Norvēģijā vēl doties uz Ledus kafejnīcu, mēs to tomēr darījām. Tas bija tā vērts! Kafejnīca bija dzīvs ledus figūru muzejs, kur visam varēja pieskarties, visu aptaustīt. Figūras bija satriecošas, bet pats labākais bija tas, ka mēs dabūjām dzert vīnu no glāzēm, kuras taisītas no ledus. Tas bija kaut kas satriecošs, jo pilnīgi viss bija no ledus vai no sniega. Kafejnīcā bija atbilstoša mūzika, kā arī ļoti veiksmīgs apgaismojums.
Ledus būrī
Ar tievāku roku
kauli
ala no ledus
zvejnieki
Tādas lūk glžes ledus kafejnīcā
Pēc salšanas ledus kafūzī, mēs devāmies atpakaļ uz kabīnēm, lai pamazām sāktu kārtoties, jo prāmis mums bija jau 6:30 nākošās dienas rītā. Vējainais laiks negribēja beigties, tāpēc atpakaļ ceļš bija krietni vien jautrāks nekā turpceļš. Par jebkādu sakarīgu pārvietošanos prāmja iekšpusē mēs varējām aizmirst, jo šūpošanās bija tik liela, ka virzieni mainījās ik sekundes.
Pie šādiem viļņiem arī mana galva sāka griezties. Pāris meitenes jau bija sagatavojušās un iegādājušās speciālas aproces, kuras viņas it kā pasargāja no nelabuma sajūtas. Es gan domāju, ka tas ir tikai placebo, bet lai nu tā būtu. 10 latus par tādām aprocēm negribēju maksāt, tāpēc nācās vien šūpoties gan kuņģim, gan prātam. Taču es atradu ideālu veidu, kā no tā izvairīties. Man palika tāds besis, ka kaut kā atradu brīvu vietu un apgūlos guļos pozīcijā. Tā nu es šūpojos un skatījos uz košļenēm, kuras pielīmētas uz galdapakšas, līdz iemigu. Godīgi sakot, tas bija labākais miegs, kāds pēdējā laikā man ir bijis. Kad pamodos, es vairs nejutu nekādu šūpošanos, jo organisms bija pieradis pie tās, kā arī biju fantastiski izgulējies.
Nokāpjot no prāmja, mūs atkal gaidīja diena Bodo, jo mēs gribējām ietaupīt naudu uz vilciena rēķina. Taču diez ko liela ietaupīšana viss neizdevās, jo brīvo laiku mēs praktiski pavadījām iepirkšanās centrā, kur daži iztērēja krietni vien vairāk nekā būtu maksājusi vilciena biļete.
Nu bija palicis vairs tikai viens posms līdz mājām. 24 stundu garš brauciens ar vilcienu. Tas bija ārkārtīgi nogurdinoši. Par spīti tam, ka mums bija apmēram 2 stundas laiks Oslo, viss pārējais laiks bija sēdus stāvoklī, kas izrādījās šausmīgi nogurdinoši. Toties lietderīgi, tik daudz grāmatas sen nebiju vienā laika posmā izlasījis. Un kādas bija emocijas, kad izkāpām Kristiansandas stacijā. Līdz dušai vairs šķīra tikai 20 minūšu gājiens.
Ar to arī ceļojuma apraksts beidzas. Man gan ir palaimējies un esmu daudz kur bijis un daudz ceļojis, taču šis ir viens no skaistākajiem ceļojumiem, kāds man bijis.
