Gandrīz visi meža zvēri todien bija sapulcējušies klajumā. Tā bija viena no apmeklētākajām sapulcēm. Skudru skaits vien pārsniedza vairākus tūkstošus. Pat kurmis, kurš dienas gaismā neko neredzēja, bija atnācis, lai noklausītos, kas meža valdniekam, lācim bija sakāms.
Šis pasākums tiešām lauza entos stereotipus, jo visi, pat bailīgais zaķis, bija atnācis, lai no krūmiem trīcēdams noklausītos lāča runu. Un tur viņš arī nāca. Brūnais ķepainis negribēja likt uz sevi gaidīt. Viņš lēnām soļoja no savas lāču alas, pie kuras bija atsaucis visus zvērus. Iznācis ārā, lācis apskatījās uz visiem zvēriem, kuri bija ieradušies. Viņš pamāja tiem, kurus labāk pazina un norūcās, ja manīja kaut kur nekārtības.
Kad mežā bija iestājies nāves klusums, pat tramīgā dzeguze nekūkoja, lācis beidzot sāka savu runu: „Paldies visiem, kas ieradušies.” Zvēri klusēja, bet valdnieks tikai turpināja: „Domāju, ka lielākajai daļai no jums nav skaidrs, kāpēc esiet šeit ar steigu atsaukti. Šodien mežā notiks tiesas sēde, un jūs visi esiet ataicināti kā liecinieki, lai neviens nevarētu teikt, ka beigās esmu pieļāvis nepareizu lēmumu.”
Nu gan zvēri, putni un kukaiņi sāka sačukstēties, līdz lācis uzrūca, dodot zīmi, lai viņi apklust: „Šodien tiesājamais ir lapsēns par neticamu noziegumu. Kas tāds vēl meža vēsturē nav atgadījies. Iedomājieties! Lapsa lido!” Visus pārņēma šoks. Mazajam zaķēnam tas bija par traku, viņš metās skriet, lai aizbēgtu no bīstamās vietas.
Lācis atkal norūca: „Mieru, mēs nevaram nevienu apsūdzēt, kamēr neesam noklausījušies visus lieciniekus.” „Tātad, tiesas laukuma vidū aicinām pirmo liecinieci,” lācis pamāja uz mazas vāverītes pusi.
Mazā kuplastīte iznāca klajumā, viņa izskatījās pārbijusies, lielās auditorijas dēļ, taču lācis viņai draudzīgi uzsmaidīja, mudinādams, lai mazā nebaidās un sāk runāt. Ar meža valdnieka atbalstu jebkurš, pat zaķis sāktu runāt. Nu labi, zaķis varbūt nē. Bet vāverīte jau nebija zaķis, tāpēc viņa sāka: „Todien es vācu zīles ziemai. Ziniet, cik tas ir svarīgi, savākt bargajam sala laikam pēc iespējas vairāk gardumu. Es gāju uz ozolu pēc zīlēm, tad nesu tās atpakaļ, tad atkal gāju pakaļ un nesu atpakaļ. Tad es tās iekrāmēju vienā dobuma pusē, bet izdomāju, ka otrā zīles būs lielākā drošībā, tāpēc tās pārkrāmēju. Kad tas bija izdarīts, tad atskārtu, ka otrā pusē, kur biju sakrāmējusi zīles, es parasti gulēju, tāpēc atkal sāku tās pārkrāmēt atpakaļ...es pa vienai zīlei...”
„Vāverīt, kuplastīt,” lācis pavisam mierīgi viņu pārtrauca. Mazais meža zvērēns satraucies paskatījās uz meža valdnieku, un gaidīja, ko viņš teiks. Lācis turpināja: „Runā lūdzu par tēmu.” Vāverīte pamāja.
Pēc aizrādījuma viņa satraucās vēl vairāk, bet viņai nācās turpināt stāstīt: „Labi, todien, kamēr pārkrāmēju savu dobumu, es sadzirdēju milzīgu rosību turpat lejā pie koka. Tas bija lapsēns, kurš pacēlis acis skraidīja apkārt un lasīja putnu spalvas. Viņam labi izdevās. Nebēdnis jau bija pielasījis pilnu muti ar spalvām. Tad viņš apsēdās pie mana koka. Iedomājieties, tas viss notika tur lejā, pie mana koka, es biju īstais upuris, un neviens cits.”
Vāverīte apskatīja publiku, lai sameklētu sevi atbalstošas sejas. Dažas tādas bija, tāpēc viņa savu tālāko stāstījumu pievērsa tieši šiem meža radījumiem: „Nu redziet, es tur augšā sēdēju un baidījos, kamēr lapsēns tās spalvas sāka siet sev pie priekšķepām. Tās bija baismīgākās skaņas, kādas šis briesmonis izdeva, kad sēja spalvas. Viņš rūca un šņāca tā, ka zīles manā dobumā sāka trīcēt aiz bailēm, nemaz nerunājot par mani – mazo dvēselīti, es gandrīz nosirmoju to visu klausoties.”
Vāverīte beidza savu stāstu un skatījās uz lāci, kurš jautāja: „Un kas notika tālāk?” Kuplaste tikpat satraukti atbildēja: „Kā, kas? Viņš piesēja spalvas sev pie ķepām un neatvainojies aizskrēja projām.”
„Paldies vāverīt par liecību, mēs esam tevi uzklausījuši, vari droši atgriezties pie klausītājiem, bet mēs aicinām nākošo liecinieku, kurš piedzīvoja šos baisos notikumus.” Lācis pamāja uz otro liecinieku, kurš klusiņām izrāpoja priekšā.
Šis liecinieks bija daudz pieredzējušāks un nobriedušāks. Krupju tēvs nesatraucās tā kā vāverīte, viņam ne tādus vien brīnumus bija nācies piedzīvot dzīvojot mežā. Pēc tam, kad trīs reizes mēneša laikā kāda meitene bija mēģinājusi viņu nobučot, krupju tēvam vairs nekas neizraisīja pārsteigumu.
Viņš sāka savu runu: „Tātad, todien es biju uzkāpis uz lielajām klintīm lai būtu tuvāk saulītei un uz siltajiem akmeņiem sasildītos. Es gulēju ar vienu atvērtu aci, gadījumam, ja kāds man uzglūn, it īpaši baidos no mazām meitenēm, tās ir ļoti nešpetni zvēri, viņas mani paņem un ņurca, tad liek tuvāk savai mutei, līdz es jau gatavojos, kad mani noēdis, bet tad tikai noskūpsta un saviebjas, it kā gaidīdamas princi. Neizprotami radījumi, nezinu, kur tādi rodas.”
„Taču, runājot par lapsu, es dzirdēju skaļus trokšņus, kuru viņš radīja skrienot uz manu pusi. Lapsēnam pie kājām bija piesietas neskaitāmas zosu spalvas. No lapsēna mutes tecēja siekalas, likās, ka viņš ir izbadējies un jau domās apēd savu upuri.”
„Es sākumā nesapratu, kāpēc un kur viņš tā steidzās, bet beigās man tapa viss skaidrs. Lapsēns skrēja uz klints malu, lai lektu. Es kliedzu, lai trakais nelec, bet sapratis, ka manī neviens neklausās apklusu domādams, ka ja jau grib, tad lai tik sitās nost. Un lapsēns arī sitās, viņš bija pamatīgi ieskrējies un leca. Tad viņš pazuda no mana acu lauka. Es jau gatavojos citiem zvēriem pastāstīt bēdu stāstu, taču kas to būtu gaidījis, es viņu atkal pamanīju. Lapsa patiešām lidoja. Viņš vicināja savas priekšķepas, un pamazām gaisā kūlās uz priekšu. Tas arī viss, ko redzēju, ja nav nekādu jautājumu, es labprāt atgrieztos vietā, lai mazliet nosnaustos. Ziniet, tas nav nemaz tik viegli, manā vecumā tik daudz runāt.”
Lācis pakratīja galvu, sakot, ka jautājumu nav. Tad nu krupju tēvs lēnām aizrāpoja uz savu vietu, kur iemiga un diemžēl nogulēja visu atlikušo tiesas sēdes daļu.
Taču meža valdnieks turpināja: „Tagad aicinām savu liecību sniegt cietušajam. Zvirbuli, vai tu nebūtu tik jauks un neizstāstītu mums, kas notika.”
Mazais putnēns nolaidās no zara, un nostājās laukuma vidū, lai sniegtu liecību. Viņš jutās īpaši satraucies it īpaši, tāpēc ka putnēnam nācās skatīties uz lielajiem meža zvēriem no apakšas. Viņš bija pieradis sēdēt zarā un visu vērot no tāda rakursa.
Taču tagad viņš bija lejā, un visi vēroja putnēnu. Trīcošu balsi, zvirbulēns sāka savu runu: „Tā bija parasta diena, es vienkārši izbaudīju debesu brīvību, lidinājos šur un tur, kad mani no mugurpuses pārsteidza nesagatavotu kāda milzīga ēna. Es pagriezos un ieraudzīju viņu. Tādu putnu vēl nebiju redzējis, tāpēc vaicāju, kas viņš tāds ir. Lapsēns man atbildēja, ar vienu vārdu: „Ērglis!” Es sākumā izbrīnījos, jo tādu ērgli vēl nebiju redzējis, taču tad nodomāju, ka viņš noteikti saka patiesību, un gribēju iepazīties tuvāk ar savādo putnu. Es viņam vaicāju: „Kāpēc tev tāds savāds knābis, ne tāds, kā mums, citiem putniem?” Uz šo jautājumu lapsēns atbildēja šādi: „Es esmu no ārzemēm atlidojis.” Tas patiešām visu izskaidroja. Es esmu dzirdējis, ka ārzemēs ir vistrakākā paskata putni pat tādi, kas dzīvo uz ledus un neprot lidot, bet tas gan ir pārspīlēti. Tad es vēlreiz paskatījos uz viņa knābi. Tas tiešām izskatījās dīvains.”
Uz brīdi putnēns apklusa, lai redzētu apkārtējo sašutušās sejas, taču īpašu sašutumu neatradis viņš vienkārši stāvēja klusēdams, līdz lācis pamudināja: „Un kas notika tālāk?”
Zvirbulis turpināja: „Viņš man piedāvāja apskatīt savu knābi tuvāk. Es, muļķis, arī piekritu, un pielidoju pavisam tuvu, bet kad lapsēns atvēra savu knābi un tur parādījās daudzi mirdzoši un asi zobi, man viss bija skaidrs, un es metos bēgt. Par laimi, es biju veiklāks lidotājs, un man izdevās aizbēgt. Tas arī viss. Esmu beidzis savu runu.”
Zvirbulēns atviegloti nopūtās un priecājās, ka varēja lidot atpakaļ uz drošo koka zaru, kur neviens uz viņu neskatījās no augšas. Klajumā atkal iznāca lācis. Viņš teica: „Tātad, esam uzklausījuši visus lieciniekus, un varam izteikt spriedumu, domāju, ka visiem ir skaidrs, ka lapsa kūmiņš vainojams viltībā un uzbrukumā ar mērķi...”
„Paga, paga!” tagad ierunājās lapsēns, „Man neviens nedos vārdu pastāstīt, kā viss notika patiesībā? Lācis negribēja dot lapsēnam vārdu, bet sapratis, ka viņš neliksies mierā, un tas būtu negodīgi viņu neuzklausīt, aicināja lapsēnu uz placi: „Tagad jums savu aizstāvības runu teiks pats apsūdzētais, lapsēns.”
Kūmiņš izgāja priekšā savu asti iespiedis kājstarpē, viņš izskatījās ļoti nobēdājies. Skumjā balstiņā lapsēns sāka savu runu: „Tik daudz apvainojumu es vēl nebiju dzirdējis, un es esmu daudz dzirdējis.” Skumjām ačtelēm lapsēns noskatījās uz pūli, kurš apvainojoši vērās uz mazo nebēdni.
Vēl skumjākā balstiņā lapsēns turpināja: „Draugi, es negribu, lai jūs dzīvojiet maldos, tāpēc nolēmu jums pastāstīt visu patiesību, kā tas notika. Redziet, todien es staigāju viens pa mežu, un domāju, kā tas nākas, ka visu laiku esmu viens, kāpēc visi mani draugi ar neuzticību raugās uz mani?” Viņš nobirdināja asariņu, kuru veikli noslaucīja ar savu asti: „Ziniet, tas ir skumji, visu laiku būt vienam un pārdzīvot, ka draugi tevi atstāj novārtā. Tas taču ir skumji, vai ne, bebra kungs?” Bebrs piekrītoši pamāja.
Sagaidījis piekrītošu atbildi, lapsēns turpināja: „Redziet, tad es tā domāju, ja man nav draugu starp meža zvēriem, varbūt es varu kādu atrast iekš putniem. Taču, lai būtu draugos ar putniem, sākumā bija jāiemācās lidot, bez tā nevarēja iztikt. Taču, lai iemācītos lidot, man vajadzēja spalvas. Domāts, darīts, es devos uz zosu kūti pēc spalvām, taču arī tur mani neviens nesaprata. Zosis bēga no manis, jo baidījās, ka es tām nodarīšu pāri, bet es taču neko sliktu negribēju, kā vien spalvas, lai mācītos lidot. Arī māju saimnieks nebija priecīgs, kad mani ieraudzīja, viņš šāva uz mani ar savu pērkona ieroci. Es pārbijies sagrābu mutē, cik spalvu vien spēju, un metos bēgt. Par nožēlu jāsaka, ka līdz ar spalvām nāca arī zoss, kuru es nu turēju savos zobos, viņa krita panikā, un mēģināja izrauties, taču es zināju, ka man seko saimnieks ar suņiem, un negribēju zostiņai likt ko tādu piedzīvot un saspiedu savus zobus ciešāk, lai viņa savā neprātā neiekristu tieši lamatās. Diemžēl, viņa centās pārāk ļoti, un es viņu saspiedu par ciešu.”
Lapsēns nodūra acis un ieturēja klusuma brīdi par godu mirušajai zostiņai. Taču tad viņš izplūda vēl lielākās asarās: „Draugi, putni, es riskēju ar savu dzīvību, lai iegūtu jūsu draudzību, un tagad mani tā apmelo. Jūs nemaz nespējiet iedomāties, cik ļoti man tas sāp.”
Putni mēģināja iedomāties, un patiešām, viņiem kļuva žēl lapsēna, kurš tik ļoti centās, taču beigu beigās tomēr palika nesaprasts. Visdažādākie putni nu juta līdzi mazajam nelaimīgajam kūmiņam. Viņi gribēja pieiet viņam klāt un apskaut skumjo stāstnieku, taču tā bija tiesas sapulce, tāpēc putni palika kārtīgi savos zaros.
Lapsēns turpināja savu runu pievēršoties vāverītei: „Un tu, kuplastīt, pat tu mani nesaproti, tu teici, kā es rūcu un dusmojos, bet vai tad tu neredzi, kādas mani ir ķepas, tas nebūt nav viegli, piesiet tās visas spalvas pie savām ķepām. Protams, ka es sadusmojos. Tikai tā es to spēju padarīt. Tu taču pati arī dažreiz esi dusmīga, ja kādā ozolzarā atrod zīli, kuru nespēj aizsniegt, bet tā izskatās kā gardākā zīle, kādu jebkad esi redzējusi. Nenoliegsi, tas var nokaitināt, vai ne?”
Vāverīte piekrītoši pamāja. Tas tiešām varēja nokaitināt. Viņa bija priecīga, ka lapsēns viņai visu paskaidroja saprotamā – zīļu valodā. Taču viņa ātri pazaudēja kontaktu, jo lapsēns jau pievērsās krupīša runas atspēkošanai.
Kūmiņš pievērsās visiem meža zvēriem: „Krupītis teica, ka es biju noelsies, un no manas mutes tecēja siekalu straumīte. Bet vai tad jūs neviens neesat tā skrējuši, ka jums sanāca piekust tik ļoti, ka tikai siekalas spēja jūs atveldzēt.”
Ierunājās vilks: „Es esmu. Reiz, kad mednieks man dzinās pakaļ, es tik ilgi skrēju, ka no manis iztecēja pilnīgi visas siekalas, tikai tās deva man atveldzēties grūtajā skrējienā.” Arī pārējie zvēri nu piekrītoši pamāja, viņiem šķita, ka visi kā viens saperot lapsēna argumentus. Tas viss izklausījās loģiski un saprotami.
„Paldies jums draugi, es zinu, ka tas var izklausīties neticami, taču dažreiz patiesība ir jāpieņem tāda, kāda tā ir, pat ja tā ir ārkārtīgi neticama.” Nu viņš paskatījās uz zvirbulēnu, kurš joprojām pārbijies trīcēja zarā. Lapsēns viņu uzrunāja: „Zvirbulēn, piedod, ka es tevi tā sabiedēju, jā es samelojos, kad teicu, ka esmu ērglis, taču es tā tobrīd jutos, kad lidoju, es jutos laimīgs, brīvs kā ērglis. Tā bija fantastiska sajūta. Tāpēc arī tā teicu. Piedod.”
Taču zvirbulēns tik ātri viss nepiedeva, viņam bija vēl viens jautājums: „Bet ja tavi nodomi bija tik labi, kāpēc tu atvēri savu, asiem zobiem pildīto, muti un teici, lai apskatos tuvāk?” Izdzirdot šo jautājumu, iejaucās lācis: „Jā lapsēn, kā tu to izskaidrosi?”
Lapsēns godbijīgi paskatījās uz tiesnesi: „Ak valdniek, gudrais lāci, pavisam vienkārši. Tu noteikti kādreiz esi ēdis medu tik daudz, ka tev ir sākuši sāpēt tavi spēcīgie zobi, vai ne?” Lācis piekrītoši pamāja, viņš gan nevēlējās atzīties, bet tā viņam gadījās diezgan bieži. Lācis bija kārumnieks.
Kamēr tiesnesis apdomājās, lapsēns izmantoja izdevību, lai turpinātu: „Nu man arī tad sāpēja zobs, likās, ka tur kaut kas ieķēries. Tu jau noteikti sapratīsi, cik grūti ar mūsu neveiklajām ķepām kaut ko izdarīt sāpošajiem zobiem.” Jā, to gan lācis saprata, ja sāpēja zobs, tad bija ārkārtīgi grūti, ko izdarīt.
Kūmiņš tupināja: „Paskaties uz zvirbulēna mazo knābīti, tas ir ideāli piemērots, lai izvilktu to, kas ieķēries manos zobos. Bet es baidījos, ka jaunais draugs mani uzskatīs par izmantotāju, ja viņam pateikšu patiesību. Bet es taču neesmu izmantotājs, es negribu pirmajās minūtēs uzmākties ar savām problēmām, taču sāpes bija pārāk lielas, tāpēc es izlēmu uzmantot izdevību un cerēju, ka viņš mani sadakterēs.”
Nu kūmiņš vēlreiz pārlaida skatienu pār visiem klausītājiem: „Un kāda bija pateicība par maniem labajiem nodomiem, putns ne tikai aizbēga, atstādams mani ar sāpošu zobu, bet arī apsūdzēja mani noziegumā, par ko man tāds sods? Paldies, ka uzklausījāt, man vairs nav ko teikt.” Asaras tecinādams lapsēns atgriezās pūlī. Tūlīt viņu sāka atbalstīt saprotošas ķetnas. Visiem bija žēl mazās nelaimes čupiņas, kurš tik nepatiesi bija apsūdzēts.
Lācis bargu balsi norūca par zīmi, ka visiem jāapklust, jo valdnieks bija gatavs nolasīt spriedumu: „Tātad, uzklausot visas liecības, man ir pavisam skaidrs, ka ne vienmēr lietas var uztvert tā kā tās izskatās, ir jāapskata tās no visām pusēm. Tieši tāpēc es attaisnoju lapsēnu, kurš no apsūdzētā kļuva par upuri, savukārt tev, nedraudzīgais zvirbuli, tev tiek piespriests rājiens par nedraudzīgu uzvedību.”
Tas arī viss, spriedums bija nolasīts, un visi zvēri varēja mierīgi atgriezties meža gaitās. Cits bija apmierināts ar lēmumu, cits ne tik ļoti, bet lācis bija runājis, un tas bija jāpieņem.
