Ik rītu, kad parādījās pirmie gaismas stari viņa jutās kā piedzimstot no jauna. Puķe pacēla savu vienīgo ziedu, lai ļautu saules stariem to apbrīnot. Viņas zieds ik rītu atdzima no jauna. Otra lielākā mīlestība ziedētājai bija sajūta, kad viņu aplaistīja. Tomēr kaut kas nebija tā, viņa nejutās, kā vajag. Dīvainajā istabā puķe baidījās no tumšajām ēnām, no baisajām sejām, kuras ik dienu apraudzīja viņu.
Kā sauca puķi? Uz šo jautājumu būtu atbilde jāprasa dārzniekam. Ja kāds to izdomātu pavaicāt pašai puķei, tad viņa noteikti ilgi domātu atbildi. Jā, kamēr cilvēki staigāja ap viņu, sarkanā zieda īpašniece dzirdēja daudz vārdus. No tiem viņa saklausīja arī tādus, kas aprakstīja viņu. Tomēr, vienam istabas augam tas bija pārāk daudz. Viņa neatcerējās savu nosaukumu, patiesībā ziedošā būtne pat neizprata, kāpēc gan puķēm vajadzētu dot vārdus, viņa vēlējās, lai puķes dēvētu viņu īpašību vārdos. Izdzirdot latīnisko nosaukumu viņai sametās slikti un gribējās nokalst aiz šausmām par cilvēku naivumu. Sarkanziedīte gribēja, lai viņu sauc vienkārši . Par skaistu. Par smaržīgu. Par žilbinošu. Par iepriecinošu. Kad cilvēki viņu dēvēja šajos vārdos, puķe priecājās, jo jutās īpaša, citādāk, neviens, pat garākais un skanīgākais vārds viņai nelika tā justies. Pārējais viss bija tukšs.
Bet kaut kā pietrūka. Sarkanziedītei nebija gana tikai ar cilvēku uzmanību, viņa to novērtēja. Ik reizi, kad saimnieks viņu aplaistīja, ziedite centās ziedēt vēl skaistāk. Taču tas nebija kas tāds, ko viņa vēlējās. Kopš sēkliņas laikiem, viņa sevi pazina tikai vienā vietā, vientuļu bez gala, ar savām skumjām, dzīvojam puķupodā. Viņa nebija pārstādītā puķe. Vienīgais, ko viņa zināja par ārpasauli, bija skats caur logu. Viņa zināja, ka eksistē ārpasaule, taču tas arī bija viss.
Tomēr, bija kāds fantastisks, neapturams spēks, kas pievilka viņu pie šīs pasaules. Viņa domāja, ka tā varbūt nemaz nav jābūt, varbūt viņa nav dzimusi, lai atrastos visu mūžu vienā podā.
Puķi tas nomāca, jo vairāk savā puķu prātiņā viņa par to domāja, jo skumjāk tas šķita. Tā nebija vienkārša situācija, kuru atrisināt, pasakot, ka laiks mainīt dzīvesvietu, vai vienkārši aizbēgot. Puķe to nespēja pateikt. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņa nerunāja vienā valodā ar dārznieku. Bija daudz dziļāka problēma.
Ja arī kādu dienu viņa sāktu sarunu, tad ne jau par to, ka vēlas doties projām, drīzāk par ko pavisam citu, viņa pateiktu paldies dārzniekam par ilgo uzticību, sirsnību un rūpēm. Tāpat kā cilvēki, arī puķe nemācēja pateikt: „Ar dievu,” it īpaši, ja kāds par viņu rūpējās. Tas bija pārāk sāpīgi, kādu sāpināt. No tā viņa baidījās, taču bija laiks. Bija laiks doties prom, tikai tas bija kaut kā jāpavēsta viņas kopējam.
Sarkanziedīte mēģināja dažādus veidus. Vienu rītu, viņa centās ziedēt tik skaisti kā vēl nekad. Viņa gribēja, lai zieda saimnieks to ievērotu un pateicībā ļautu viņai iet prom. Šis plāns protams nenostrādāja, saimnieks tikai pateica pāris skaistus vārdus un aplaistīja savu augu.
Vēl viņa mēģināja pagriezt savas ziedlapiņas citā virzienā. Tas bija vēl bezcerīgāk. Lai gan vērīgs kopējs, dārznieks to nepamanīja. Viņš tikai turpināja savas ierastās gaitas, nemaz nepievērsdams uzmanību puķes klusi pateiktajiem lūgumiem.
„Tas laikam raksturīgi cilvēkiem. Nesaprast, ja lūdz klusu, ar labu,” Sarkanziedīte domāja pie sevis. Nekas ko viņa mēģināja, neizdevās. Viņai pamazām izzuda spēki. Bija grūti kaut ko panākt, ja ar katru savu darbību puķu meitene atdūrās pret neizpratni. Zūdot spēkiem, viņa pamazām nonīka. Viņas sarkanās krāsas vairs nebija tik spilgtas. Arī zaļais stumbrs nespēja noturēt smago puķes galviņu, kura lēni, bet nenovēršami, dienu no dienas, liecās arvien zemāk.
Lai cik pārsteidzoši nebūtu, dārznieks beidzot puķi pamanīja, bet tikai tad, kad viņa jau bija padevusies, jo visi skaistie un labie veidi bija izsmelti. Vīrietis darīja visu, kas viņa spēkos. Viņš sāka biežāk laistīt ziedu, sāka uzbužināt viņas poda zemi. Viņš runāja ar puķi jaukiem vārdiem, cerēdams, ka tie uzmundrinās ziedu. Dārznieks pat izmēģināja kaut kādu ķimikāliju, ko piebēra ūdenim, kad laistīja puķi. Šie vitamīni sagrieza galvu ziedītei. Tie lika viņas ziedam pacelties uz augšu. Arī krāsas palika spilgtākas. Taču tas bija tikai īslaicīgs prieks. Vitamīni ārstēja ķermeni nevis garu, un, kad to efekts beidzās, viņa atkal nolīka skumjajā pozā.
Dārznieks bija neizpratnē, arī viņš bija izmēģinājis visu, bet nekas nelīdzēja. Viņš domīgi skatījās uz, lēnā nāvē mirstošo, ziedu. Aiz viņas spīguļoja gaišie saules stari, kuri ielauzās istabā. Tie bija tik dzīvības pilni un jauki, ka vīrs nespēja izprast, kas īsti notiek. Taču, pēkšņi viņš saprata. Puķei vajadzēja brīvību, viņa vēlējās ārā. Galu galā, sēkliņa, kuru viņš bija paņēmis no kāda augļa, tā nebija istabas puķes sēkla. Gluži loģiski, ka āra ziedam spieda vēlēšanās nokļūt tur, no kurienes viņa bija nākusi. Tas bija tas pats, kas likt tīģerim dzīvot divistabu dzīvoklī trešajā stāvā. Protams, ka nelaimes cēlonis bija tur.
Sapratis īstos iemeslus, dārznieks nekavējas ne mirkli, viņš paņēma puķu podu, un izsteidzās ārā. Puķe jau uzreiz jutās dzīvāka, kad pēkšņi viņu pāršalca vēsa vēja brīzīte. Viņa nebija droša, vai viņas lapas notrīsēja brīzītes, vai satrauktās sirds dēļ, bet tās trīsēja.
Sarkanziedīte vērās apkārt. Šeit bija pavisam cita pasaule. Viss bija tik dzīvs, tik zaļš. Jā, šī bija pasaule, kur viņai vajadzēja dzīvot. Ziedīte nepacietībā gaidīja, kur dārznieks viņu aiznesīs.
Arī dārznieks nezināja, kur īsti iestādīt ziedu, līdz izlēma, ka vispiemērotākā vieta būtu tā vieta, kur viņš bija paņēmis puķes sēkliņu. „Jā, laikam jau labi visu beigt tur, kur viss sākās,” viņš domāja. Vīrietim nebija tālu jāiet. Viņš apstājās pie liela lauka, kurš viss laistījās sarkanās krāsās.
Katru no stāsta varoņiem pārņēma atšķirīgs jūtas. Puķe visu mūžu bija jutusies, kā vienīgā šai pasaulē, taču nu, pēkšņi viņa atradās šausmīgas patiesības priekšā. Tur bija tūkstošiem tādu kā viņa. Viņa atskārta, ka nebija nekas īpašs, tikai viena no daudziem. Pēkšņi puķe bija baiļpilnā situācijā. No vienas puses, viņa nevēlējās zaudēt brīvību, bet no otras puses, viņa gribēja tādu pašu dzīvi, kā visas viņas māsas. Pēkšņi puķe juta milzīgu sirsnību pret savu dārznieku. Visapkārt bija tūkstošiem ziedu, kā viņējais, taču dārznieks tieši viņu bija izvēlējies mīlēt un aprūpēt. Viņš negribēja nevienu citu, bet tieši šo vienu īpašo. Viņa jutās pateicīga.
Savukārt, dārznieku mocīja vēl lielākas šaubas. „Vai tad es tavu sēkliņu nepaņēmu tāpēc, lai padarītu tevi sev īpašu? Vai es to nedarīju, lai atšķirtu tieši tevi no visām pārējām magonēm šai laukā?” viņu mocīja šaubas par savu rīcību. Viņam bija skumji, taču par vienu gan viņš nešaubījās. Ja patiešām viņš vēlējās, lai viņa puķe būtu laimīga, viņam bija jāļauj viņai augt laukā, kur bija viņas īstā pasaule. Lai cik veselīgi, nekādi minerālmēsli nevarēja viņai atdot lauka trūkumu.
Viņš strādāja klusēdams. Šī bija skumja nodarbe. Pavisam maigi viņš izņēma ziedīti no viņas podiņa. Tad maigi noguldīja viņu zemē, lai iekārtotu apkārtni viņas jaunajai dzīvesvietai. Dārznieks rūpīgi izraudzījās vispiemērotāko vietu. Sarkastiski, bet tā bija tieši tā pati vieta, kur bija atrasta magones pogaļa. Vīrietis nu izplūkāja garās zāles ap izraudzīto punktu un ar līdzpaņemto lāpstu viņš izraka mazu bedrīti, kurā ielēja ūdeni no lejkannas, kuru arī, tieši šim nolūkam, bija paķēris līdzi.
Nu viņš paņēma skaisto ziedu, un iestutēja to pēc iespējas taisnāk jaunajās mājās. Vīrietis ar savām rokām aizraka bedri un nostiprināja to, lai spēcīgākais vējš nespētu izpostīt viņa mīļo ziedu. Visi darbi tika veikti neierasti lēni. Tie ievilkās kā ģenerāļu sarunas pirms došanās karā. Neviens nesteidzās darīt skumjas un sāpīgas lietas. Tomēr tās pašas pienāca, un šis bija tāds brīdis.
Pār pavecā vīra vaigiem norecēja divas asaru lāses. Tās bija veltītas viņa ziedam, kuru viņš atstāja vienu jaunajā pasaulē. Viņš pagriezās un aizgāja. Pēkšņi puķe jutās kā pēdējā noziedzniece. Tik ļoti viņa bija domājusi pati par savu labumu. Viņa domāja tikai par to, kā būtu dzīvot brīvā dabā, ne brīdi neapsvērusi ideju par to, kā varētu justies viņas mīļotais dārznieks. Viņa jutās briesmīgi, taču neko īsti nevarēja darīt. Viņa bija tikai viena maza un naiva pļavas puķīte, kurai bija ļoti attāla izpratne par jūtu pasauli. Un laikam tas arī nebūtu godīgi ko tādu prasīt no puķes, kura nezin savu vārdu, bet grib lai viņu sauc emociju vārdos, kuras viņa izraisa apkārtējiem.
Viņa apskatīja apkārtējo pasauli, un jutās laimīga. Šeit bija pavisam cits gaiss, cita atmosfēra. Jā, tieši šī bija īstā vieta, kur viņai atrasties, kur būt laimīgai. Puķei izdevās, viņa bija atradusi savu īsto vietu. Un tas viss pateicoties viņas dārzniekam. Atkal! Atkal jau šis cilvēks bija viņas prātā. Sarkanziedīte vēlējās, kaut spētu visu mainīt, viņa gribēja, kaut varētu dabūt abus – gan savu dzīvi, gan savu mīļoto dārznieku. Tomēr, laikam jau tas nebija iespējams, viņu mīlestība, līdz ar pārstādīšanu bija pazudusi.
Nākošajā dienā notika kas neparasts. Caur pļavas garo zāli nāca viņš. Turēdams ūdens pildītu lejkannu, dārznieks devās apraudzīt savu puķi. Viņa seja bija pavisam citādāka nekā pirms dienas. Tajā vairs nebija bēdas. Viņš smaidīja, kad redzēja, cik labi izskatījās pārstādītais zieds, kurš nu atkopās un mirdzēja daudz sarkanākās krāsās.
Vīrietis aplaistīja puķi, tad nokrita uz ceļiem pie tās un klusi uzrunāja ziedu: „Redzi, es vakarnakt visu pārdomāju. Zini ko, tām nav jābūt beigām. Es domāju, ka pārstādot tevi, es tevi zaudēšu, bet tā tam nav jānotiek. Manuprāt, es varu tevi mīlēt arī nepiesavinoties tavu brīvību. Es varu tevi un sevi padarīt laimīgus arī tad, ja ļauju mums katram dzīvot savu dzīvi, kādai esam radīti.”
Sarkanziedīte ieklausījās katrā sīkākajā vārdā. Lai gan teikumi bija pārāk gari, un drīz viņa daļu teksta aizmirsa, vienu viņa atcerējās uz mūžīgiem laikiem. Viņa varēja paturēt abus. Gan dārznieku, gan savu pasauli.
