Magnēta sirds

Magnētam ir savāda daba, tam ir divas puses, divas dvēseles, kuras katra ir par 180 grādiem pretēja. Magnētam nav centra, kurš atrod līdzsvaru starp sarkano un zilo pusi, tas vienmēr vai nu pievelkas vai atgrūžas, bet nekad nevar atrast mierinājumu starp savām abām pusēm. Magnēti nav kā cilvēki, kas vienmēr cenšas atrast līdzsvaru starp saviem „Es”. Cilvēki mūždien meklē to punktu, kurā atrasties, lai paņemtu daļiņu no abiem. Cilvēki ir savtīgi, tie nemāk atdot projām vienu vai otru pusi.

Taču magnēts tāds nav. Tas ir vai nu zils vai sarkans. Pat pārgriežot uz pusēm magnēta sirds saglabā savas abas krāsas, tā ir tikai palikusi mazāka, bet joprojām tāda pati. Savukārt cilvēku sirdis, kas sagrieztas simttūkstoš gabaliņos nekad nepaliek tādas pašas. Vienmēr ir divi varianti, vai nu tavu sirds daļu, ko atdod otram cilvēkam viņš saplosa un atstāj tevī tumsu tukšajā vietā, vai arī šis cilvēks paņem daļu no tavas sirds un ieliek tur savējo mīlestību, atstājot sirdī gaismu un cerības.

Jebkurā gadījumā cilvēka sirds mainīsies. Magnēts paliks nemainīgs, tikai mazāks. Tu nevari sagraizīt magnēta sirdi. Tā ir mūžīga, taču mana sirds ir jūtīga brūcēm, tā nedzīvo mūžam, bet mirklim. Cilvēka sirds nepanes pārmaiņas. Tā nepaliks mazāka, bet tikai tukšāka vai pilnāka.

Taču arī magnētiem ir kas kopīgs ar cilvēkiem, tie pievelkas viens otram. Un ne jau loģiski, ar pareizajām, vienādajām pusēm, bet gan pretēji, neskatoties uz otra magnēta krāsu zilā pievelkas sarkanajai kā nelaužams lāsts, tā redz, ka pareizā, vienādā puse ir tepat blakām, bet lai kā censtos, viņi nespēj pievilkties klāt īstajai pusei, viņi vienmēr pievelkas tur, kur nevajag.

Tāpat kā cilvēki, tie nespēj pretoties fizikai un saiet kopā, taču tos var atdalīt vai sagraizīt un nekas jau nenotiks, magnēts vienkārši paliks mazāks, taču cilvēka sirds paliek tikpat liela, tā vienkārši paliek tukšāka.

Skatoties pareizās acīs tu jūti savu magnētu, kurš tevi pievelk pie pretējā cilvēka. Acis ir kā divi magnētiņi, kas tavu sirdi velk klāt tam otram. Tu varbūt prātā apzinies, ka pievilkšanās nozīmētu sāpes, tev bail, bet tu neko nevari izdarīt, jo cilvēka sirdis ir kā magnēti, tās nespēj pretoties fizikai, tās vienkārši pievelkas. Un ne jau vienmēr ar pareizām pusītēm.

Jo daudz, tik daudz pēc tam ir pasaulē tukšu siržu, kuras reiz pievilkās, bet vēlāk tika sagrieztas gabalos. Nē, tās nenoasiņoja, tās klusēdamas sāpēs atdeva daļu sevis slepkavam, kurš sirdi izlaupīja, atstājot to tukšumā, ar sasodīti daudz brīvu vietu, kur varētu salikt visu pasaules mīlestību, bet ar sasodīti maz drosmes, lai ielaistu pat drusciņu mīlestības savā saplēsatajā čaulā.

                          

Cilvēku sirdis ir savtīgas, tās nemāk kā magnēti atdoties plusam vai mīnusam. Cilvēku sirdīs vienmēr starp abām zīmēm būs jautājums, „Bet ja nu ...?”

Atbalss

           

              Ir dienas, kad man pašai izklausās, kad liekas, ka nedzirdu vairāk savu balsi. Tās ir dienas kā šī, kad esmu sastapusi simttūkstošiem svešādu seju, kuras katra centušās noskaņot manu dzīvi pa savam, kā vijolnieks noskaņo savas vijoles stīgas, lai tās skanētu atbilstoši ierastajam skanējumam.  Vijole ir spītīga dāma, tā ik pa laikam grb izskanēt žēlāk vai dažreiz priecīgāk, taču vijolnieks neļauj tai palikt pie sava skanējuma, viņš vijolei atņem īsteno balsi un liek skanēt tā kā pats vēlas, skaņā, kurā cilvēki ieprogrammēti sadzirdēt vijoles skanējumu. Dienās kā šī es nevaru atskanēt vijolei, jo balss, kura izskanēja nav īsta. Kā gan lai es atskanu pa īstam neīstam troksnim?

                Bet neviens nevar man pārmest, ka neesmu centusies. Es tiešām gribu, lai cilvēki..jā un, protams, ne tikai cilvēki, spētu sadzirdēt manu skaņu. Es gribu, lai  viņi mani dzird un ieklausās, ziniet, tas nav viens un tas pats. Taču kā lai es lieku viņiem sevi sadzirdēt pilsētas trokšņos, kur cilvēks knapi saklausa pats savu vārgulīgo balstiņu milzīgi skaļajā trokšņa piesārņojumā, kurš izplešas kā melna vārna, raudama acis no cilvēku dvēselēm.

                Jā, jā. Es saprotu, ka nav vairs tie laiki, kad cilvēki tik daudz pavadīja dienas paši ar sevi, bet es nesaprotu, kāpēc ir tā, ka pat brīžos, kad kāds var pabūt ar sevi divatā, viņš baidās atrast sev brītiņu klusumā. Viņš ieslēdz fona troksnim televizoru vai aizbāž ausis ļaujoties ārzemju mūzikas svešajiem ritmiem. Ir tāda sajūta, ka cilvēki baidās no sevis. Sajūta, ka ļaudīm ir kauns izdzirdēt savu balsi un ieklausīties pašiem sevī.

                Lai kā censtos, es nesaprotu, kāpēc tas tā. Vai varbūt tas tāpēc, ka cilvēkiem kauns no tā, ka pateiks ko muļķīgu. Varbūt viņiem bail, ka izskatīsies muļķīgi, ja runās paši ar sevi klusumā. Bet vistīkamākais man liekas variants, ka, iespējams, cilvēkiem ir līdz matu galiņiem bail, ka runājot pašiem ar sevi, viņi nespēs noticēt savam stāstam. Cilvēkiem bail, ka viņu dzīves nu palikušas tik neīstas, ka tās nespēs pārliecināt pat pašu spēlētaju.

                Jā, jo tā taču ir vieglāk, ir vieglāk nedzirdēt pašam sevi, jo tad taču tu skaities veiksmīgs. Tu vari noskatīties kā mazs kaķēns Rīgas tunelī ņaud un bezcerīgi meklē savu mammu, tev nebūs žēl, jo desmit citi taču būs jau pagājuši tam kaķēnam garām. Tev nav jādzird sava sirds, bet vai sirds piedos, ja tajā neieklausīsies?

                Bet varbūt nav nemaz tik traki, jo aizejot uz mežu, pie kādas upes, cilvēki dažreiz mani sadzird. VIņi iesaucās un izdzirdot mani, atbalsi, paši satrūkstās, kad dzird kā viņus uzrunā zeme. Cilvēkus biedē skaņas, ko viņi saklausa, bet viņi saprot, ka saklausa paši sevi, un vai tad no sevis tā jābaidās?

                Lai gan es baidos, es vienmēr esmu domājusi, kā tad ir ar atbalsīm, cilvēku sirdsbalsīm, vai mums arī ir savas atbalsis, kuras skanēs tad, kad būsim ātbildējuši kaut kā, ne tā. Man liekas, ka atbalss atbalsij ir cilvēka sirds puksti, kas tik skaļi sāk skanēt, kad viņš beidzot ir sevi sadzirdējis un uzsācis dialogu, lai, aizbēgot pūlim, atrastu sevi.

Kļava un lapas

            

            

            Jau kur tas laiks, kopš viņi auga pie senām lauku mājām. Laika zobs šīs mājas jau bija paplucinājis, cilvēki sen jau kā aizvākušies uz pilsētu, lai pētniekiem, kas pēta urbanizācijas līmeni būtu ko pieskaitīt savā statistikā. Par kādreizējo cilvēku klātbūtni varēja pastāstīt tikai viņu stādītie koki, kuri nu bija pašā spēka pilnbriedā.

            Pāris stalti bērzi stāvēja rindā un lepojās ar savu melni strīpaino, stalto augumu. Liepas pušķojās liepziediem un priecājās par savu sievišķību un smaržīgajiem ziediem. Arī egles neatkāpās, viņām bija par ko lepoties, jo par spīti tam, ka citi koki rudenī rotājās dažnedažādākajām krāsām, viņas vienmēr, pat aukstākajā ziemā, prata zaļas būt. Vecs vītols pārliecās pār pakalniņu. Viņa lielākais prieks bija ēna, ko sirmais koks dāvāja neskaitāmām radībām. Viedākais un gudrākais koks šai apkaimē bija ozols, kurš savā spēka pilnbriedā neaizmirsa arī par mazajām pasaules radībām. Gan putniem viņa zaros atradās ligzdas, gan vāverītei zīles, kuras ziemas salā iekrāt. Pat ūpis atrada ozolā dobumu, kurā visnotaļ mājīgi iekārtojās.

            Koki bija apmierināti ar dzīvi, kāda tā viņiem bija, taču kaut kas viņus tomēr traucēja. Visi koki bija kā koki, tikai kļava no visiem atšķīrās.

            Kokiem bija garš mūžs, tāpēc viņi varēja izprātot, kāpēc kļava bija tāda un ne citādāka. Pēc daudzu gadu ilgām diskusijām ozols bija nonācis pie secinājuma, un nāca klajā ar savu hipotēzi: „Viņas sēkla noteikti zemē iekrita un iesējās ar nepareizo pusi uz augšu.” Koki ilgi apdomāja šo varbūtību, līdz, neko labāku nespēdami izdomāt, piekrita ozola domai.

            Kļava nevienam tā īsti nepatika, viņa nepeldēja pa straumi, viņa nebija kā citi koki, jau maza bijusi, viņa netiecās pagriezt zarus uz Dienvidiem, bet gan uz ziemeļiem. Kļava pati šādu rīcību skaidroja sacīdama, ka uz Ziemeļpusi paveras skaistāks skats, tāpēc viņa vēlējās pagriezties tai virzienā.

            Tieši šī niķa dēļ par Ziemeļu pusi viņa nebija tik ātri izaugusi kā citi koki, un nu viņai bija vēl grūtāk iekļauties pārējo sabiedrībā. Taču kļava par to nebēdāja, viņa tāpat jutās laimīga. Viņa vēlējās būt tāda, kāda bija pati par sevi.

Ja no sēkliņām augtu dzīvnieki, tad viņa noteikti būtu izaugusi par ērgli un aizlidojusi sev vēlamajā virzienā. Taču viņa bija kļava, un smagās saknes liedza viņai lidošanas prieku.

Citi koki vienmēr neuzticīgi skatījās uz kļavu. Taču kādu ziemu viņu pacietības mērs bija iztukšots. Kad visi koki jau bija nometuši savs lapas, mazā kļava joprojām spītīgi turēja tās visas savos zaros.

Bērzi bija izmisumā par šādu rīcību. Liepas novērsās no kļavas nepiedienīgās uzvedības. Vītols kaut ko burkšķēja par jaunatnes samaitātību un egles ienīda kļavu par to, ka tā atņēma viņām to unikalitāti. Vienīgi viedais ozols klusēja.

Par laimi ziema drīz beidzās, koki sāka pumpurot, un viss atkal bija pa vecam. Vasarā dzīve atgriezās ierastajās sliedēs. Taču gads ir skaists, jo tas ir mainīgs, drīz atkal pienāca rudens un tad ziema. Visi koku nometa savas lapas, tik kļava tās atstāja zaros. Arī šoreiz visi bija šokēti, taču neviens neko kļavai neteica.

Tā tas atkārtojās gadu no gada, visi koki mainīja savu apģērbu, tik kļava palika pie viena. Pārējie sētas koki to nespēja izturēt, tāpēc lūdza ozolam uzzināt, kāpēc kļava tā dara. Apdomīgs būdams, ozols uzreiz nebruka kļavai virsū, viņš kārtīgi visu apdomāja, līdz, pēc diviem gadiem, beidzot vaicāja kļavai: „Kāpēc tu nenomet savas lapas rudenī, tāpat kā mēs, pārējie koki?”

Kļava nebija tāda kā citi koki, viņa ātri atbildēja, it kā atbilde būtu pašsaprotama: „Pirms daudziem gadiem viena lapa man lūdza vienu lietu. Lapa lūdza, lai es viņu nelaižot vaļā. Viņai bija bail no aukstuma, kas atradās pie sasalušās zemes. Lapa ar asarām acīs lūdza, lai kļava viņai ļauj palikt viņas siltajā zarā.” Kļava stāstīja, ka piekrita lapas lūgumam, bet naktī bija liela čaukstoņa, un nākošajā dienā visas lapas vēlējās, lai varētu palikt. Viņas negribēja pazust no kļavas siltuma. „Es vienkārši nevarēju viņas atstāt vienas,” tā savu rīcību pamatoja kļava.

Ozolu šāda atbilde sadusmoja, tāpēc viņš pikti sacīja: „Ar savām lapām ziemā tu tikai mēģini noķert vēju, no tām nav jēgas, viņas tev nekad neko nedos pretī.”

Kļava skumji uz viņu paskatījās un sacīja: „Varbūt, taču es labāk visu mūžu mēģinu noķert vēju, nekā palaižu ko tik mīļu prom no sevis. Redzi, tās lapas, es esmu viņas iemīlējusi. Man vienalga, vai viņas man atmaksās, es negribu, lai viņām jebkad būtu jānokrīt un jāsačokurojas pie aukstās zemes, es viņām neko tādu nespētu nodarīt.”

Ozols vairs neko neteica, tikai atkārtoja savu hipotēzi par to, ka kļavas sēkliņa ir nepareizi iesējusies.

Gāja gadi, koki pamazām palika arvien vecāki, viņi joprojām nespēja saprast kļavas bezjēdzīgos centienus pasargāt lapas no aukstuma, tas viņiem likās lieki, taču kļava nepadevās, viņa turpināja cīnīties ar vējdzirnavām.

Reiz, kādā ziemā, šai dieva pamestajā sētā, atkal kāju spēra cilvēku bariņš. Viņi bija bruņojušies ar zāģiem un cirvjiem. Galvenais cilvēks vilka krustiņus uz kokiem, kurus plānoja nozāģēt.

Pēkšņi viņš samulsis apstājās pie kļavas, un izsludināja pārtraukumu, lai atsauktu vīrus apskatīties uz brīnumu. Savā 30 gadu ilgajā mežcirtēja karjerā viņš nekad nebija ko tādu ievērojis, tāpēc viņš teica: „Nekad neesmu redzējis kļavu, kurai ziemas vidū vēl būtu lapas zaros. Šo koku sargā kas svēts, mēs to nedrīkstam nozāģēt.” Mežcirtēji piekrita priekšniekam.

Pēc pāris dienām kļava bija palikusi vienīgā vecās zemnieku sētas vēstnese. Pateicoties lapām, viņai bija izdevies izdzīvot. Pēc visiem šiem gadiem viņa saprata, ka visu mūžu bija dzīvojusi pareizi, par spīti tam, ka viņa pretojās pārējo uzskatam, par spīti tam, ka visu laiku mēģināja noķert ziemas vēju savās lapās, nebeidzamā cīņa ar vējdzirnavām nebija veltīga. Kļava izdzīvoja, un tas viņai izdevās, jo viņa palika pati par sevi.

Gājēju pāreja

              

              Viņš pamodās kā jau parasti, ar izspūrušiem matiem un nesakoptu seju.

Arī viņas mati nebija labāki, un seja lūgtin lūdza pēc kosmētikas palīdzības. Viņi abi bija vienkārši.

Viņš skatījās uz sevi spogulī. Ar katru dienu tā palika arvien vecāka, bet viņš bija viens. Joprojām viens, tiesa sievietes bija nākušas un aizgājušas Visas bija tukšas, bezpersoniskas un garlaicīgas. Viņš nebija atradis mīlestību, vienīgais, kas viņam piederēja, tā bija vientulība.

Zieķējot uz saviem vaigiem kosmētiku viņa centās saprast jēgu tam ko tobrīd dara. Kāda vispār jēga no tā? Kāpēc gan posties? Darba dēļ? Darbs tik un tā visus paņem sev, iznīcina un sagrauj. Vīriešu dēļ? Vēl vakar viņa bija ar spēcīgu pļauku vienu patriekusi. Kārtējo uzmācīgo svešinieku. Krāsoties nebija jēgas, bet tomēr viņa to darīja.

Viņš brokastīs ēda mazi ar sieru. Tas bija ātri, ērti, bet reizēm, diemžēl arī sasodīti vienmuļi. Lai gan rīta ziņās, kuras viņš vēroja brokastojot, katru dienu rādīja kaut ko citu, tās viņam radīja tikai lielāku tukšumu sirdī.

Kā jau parasti viņai nebija atlicis laiks ēšanai. Viņa tikai paķēra svaigu ābolu, ko uzgrauzt pa ceļam. Bija laiks doties uz darbu.

Viņš uzvilka garu, melnu mēteli, aizslēdza durvis un kāpa lejā no 3. stāva.

Viņa, pēc durvju aizslēgšanas, tās atkal steigā atslēdza, jo viņai šķita, ka kaut kas ir aizmirsts. Tā arī bija. Tas bija telefons. Viņa vēlreiz aizslēdza durvis un steidzās ārā.

Diena bija jauka, un viņš lēnām devās uz savu darbu. Tas nebija tālu no mājām, tāpēc viņš gāja ar kājām. Viņš paskatījās pulkstenī, izrādījās, ka nekas nav nokavēts, un varēja nesteigties. Kāda jēga steigties, vismaz uz darbu steigties nav vērts. Viņš spraucās cauri cilvēku rosīgajai burzmai.. Visi cilvēki bija tik sveši. Tie katrs dzīvoja atšķirīgā, savā pasaulē, un viens ar otru nesaistījās. Viņš apstājās pie gājēju pārejas, luksoforā dega sarkanā gaisma.

Viņai riebās burzma, tomēr gadu laikā ar to bija nācies sadzīvo, tāpēc tas nebija nekas neparasts. Uzmanīdama savu somiņu, viņa apstājās pie gājēju pārejas. Luksoforā dega sarkanā gaisma.

Luksoforā iedegās zaļā gaisma. Viņš sāka iet.

Arī viņa sāka šķērsot ielu.

Un tad viņš ieraudzīja viņu. Viņš negribēja izskatīties prasts, un uzbāzties ar savu skatienu, bet viņš nespēja neskatīties. Likās, ka viņš ir ieraudzījis to cilvēku, kuru visus šos gadus bija tik kaislīgi meklējis.

Viņa redzēja šo skatienu un gribēja novērsties, bet nespēja. Viņa padevās skatienam, un vērās viņam pretī, tieši viņa dvēselē.

Tas mirklis bija tik īss. Viņš pagāja viņai garām.

Uz viņu vairs neskatījās, un viņa neskatījās. Viņi bija pagājuši viens otram garām.

Viņš atskatījās, viņa trupināja iet

Viņa atskatījās, viņš turpināja iet.

Viņš vēlreiz atskatījās...

Arī viņa vēlreiz atskatījās...

Viņš apstājās, stāvēja ielas vidū un skatījās viņā. Viņa sirds bija tik pilna, bet viņš turpināja skatīties...

Viņas acīs riesās asaras, bet viņa nespēja pakustēties. Viņa stāvēja uz vietas. Viņai bija vienalga par pārējo pasauli, svarīgs bija tikai viņš.

Viņš gribēja skriet caur cilvēkiem pie viņas, bet viņš nekustējās, viņam bija bail.

Viņa nezināja ko darīt, viņa vienkārši stāvēja. Viņi bija palikuši vieni uz gājēju pārejas.

Viņš pamanīja sarkano gaismu aiz viņas stāva. Viņš pagriezās un aizgāja...

Viņa dzirdēja taurējam neapmierinātos autovadītājus. Arī viņa pagriezās un aizgāja...

Puķe podā

Ik rītu, kad parādījās pirmie gaismas stari viņa jutās kā piedzimstot no jauna. Puķe pacēla savu vienīgo ziedu, lai ļautu saules stariem to apbrīnot. Viņas zieds ik rītu atdzima no jauna. Otra lielākā mīlestība ziedētājai bija sajūta, kad viņu aplaistīja. Tomēr kaut kas nebija tā, viņa nejutās, kā vajag. Dīvainajā istabā puķe baidījās no tumšajām ēnām, no baisajām sejām, kuras ik dienu apraudzīja viņu.

Kā sauca puķi? Uz šo jautājumu būtu atbilde jāprasa dārzniekam. Ja kāds to izdomātu pavaicāt pašai puķei, tad viņa noteikti ilgi domātu atbildi. Jā, kamēr cilvēki staigāja ap viņu, sarkanā zieda īpašniece dzirdēja daudz vārdus. No tiem viņa saklausīja arī tādus, kas aprakstīja viņu. Tomēr, vienam istabas augam tas bija pārāk daudz. Viņa neatcerējās savu nosaukumu, patiesībā ziedošā būtne pat neizprata, kāpēc gan puķēm vajadzētu dot vārdus, viņa vēlējās, lai puķes dēvētu viņu īpašību vārdos. Izdzirdot latīnisko nosaukumu viņai sametās slikti un gribējās nokalst aiz šausmām par cilvēku naivumu. Sarkanziedīte gribēja, lai viņu sauc vienkārši . Par skaistu. Par smaržīgu. Par žilbinošu. Par iepriecinošu. Kad cilvēki viņu dēvēja šajos vārdos, puķe priecājās, jo jutās īpaša, citādāk, neviens, pat garākais un skanīgākais vārds viņai nelika tā justies. Pārējais viss bija tukšs.

Bet kaut kā pietrūka. Sarkanziedītei nebija gana tikai ar cilvēku uzmanību, viņa to novērtēja. Ik reizi, kad saimnieks viņu aplaistīja, ziedite centās ziedēt vēl skaistāk. Taču tas nebija kas tāds, ko viņa vēlējās. Kopš sēkliņas laikiem, viņa sevi pazina tikai vienā vietā, vientuļu bez gala, ar savām skumjām, dzīvojam puķupodā. Viņa nebija pārstādītā puķe. Vienīgais, ko viņa zināja par ārpasauli, bija skats caur logu. Viņa zināja, ka eksistē ārpasaule, taču tas arī bija viss.

Tomēr, bija kāds fantastisks, neapturams spēks, kas pievilka viņu pie šīs pasaules. Viņa domāja, ka tā varbūt nemaz nav jābūt, varbūt viņa nav dzimusi, lai atrastos visu mūžu vienā podā.

Puķi tas nomāca, jo vairāk savā puķu prātiņā viņa par to domāja, jo skumjāk tas šķita. Tā nebija vienkārša situācija, kuru atrisināt, pasakot, ka laiks mainīt dzīvesvietu, vai vienkārši aizbēgot. Puķe to nespēja pateikt. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņa nerunāja vienā valodā ar dārznieku. Bija daudz dziļāka problēma.

Ja arī kādu dienu viņa sāktu sarunu, tad ne jau par to, ka vēlas doties projām, drīzāk par ko pavisam citu, viņa pateiktu paldies dārzniekam par ilgo uzticību, sirsnību un rūpēm. Tāpat kā cilvēki, arī puķe nemācēja pateikt: „Ar dievu,” it īpaši, ja kāds par viņu rūpējās. Tas bija pārāk sāpīgi, kādu sāpināt. No tā viņa baidījās, taču bija laiks. Bija laiks doties prom, tikai tas bija kaut kā jāpavēsta viņas kopējam.

Sarkanziedīte mēģināja dažādus veidus. Vienu rītu, viņa centās ziedēt tik skaisti kā vēl nekad. Viņa gribēja, lai zieda saimnieks to ievērotu un pateicībā ļautu viņai iet prom. Šis plāns protams nenostrādāja, saimnieks tikai pateica pāris skaistus vārdus un aplaistīja savu augu.

Vēl viņa mēģināja pagriezt savas ziedlapiņas citā virzienā. Tas bija vēl bezcerīgāk. Lai gan vērīgs kopējs, dārznieks to nepamanīja. Viņš tikai turpināja savas ierastās gaitas, nemaz nepievērsdams uzmanību puķes klusi pateiktajiem lūgumiem.

„Tas laikam raksturīgi cilvēkiem. Nesaprast, ja lūdz klusu, ar labu,” Sarkanziedīte domāja pie sevis. Nekas ko viņa mēģināja, neizdevās. Viņai pamazām izzuda spēki. Bija grūti kaut ko panākt, ja ar katru savu darbību puķu meitene atdūrās pret neizpratni. Zūdot spēkiem, viņa pamazām nonīka. Viņas sarkanās krāsas vairs nebija tik spilgtas. Arī zaļais stumbrs nespēja noturēt smago puķes galviņu, kura lēni, bet nenovēršami, dienu no dienas, liecās arvien zemāk.

Lai cik pārsteidzoši nebūtu, dārznieks beidzot puķi pamanīja, bet tikai tad, kad viņa jau bija padevusies, jo visi skaistie un labie veidi bija izsmelti. Vīrietis darīja visu, kas viņa spēkos. Viņš sāka biežāk laistīt ziedu, sāka uzbužināt viņas poda zemi. Viņš runāja ar puķi jaukiem vārdiem, cerēdams, ka tie uzmundrinās ziedu. Dārznieks pat izmēģināja kaut kādu ķimikāliju, ko piebēra ūdenim, kad laistīja puķi. Šie vitamīni sagrieza galvu ziedītei. Tie lika viņas ziedam pacelties uz augšu. Arī krāsas palika spilgtākas. Taču tas bija tikai īslaicīgs prieks. Vitamīni ārstēja ķermeni nevis garu, un, kad to efekts beidzās, viņa atkal nolīka skumjajā pozā.

Dārznieks bija neizpratnē, arī viņš bija izmēģinājis visu, bet nekas nelīdzēja. Viņš domīgi skatījās uz, lēnā nāvē mirstošo, ziedu. Aiz viņas spīguļoja gaišie saules stari, kuri ielauzās istabā. Tie bija tik dzīvības pilni un jauki, ka vīrs nespēja izprast, kas īsti notiek. Taču, pēkšņi viņš saprata. Puķei vajadzēja brīvību, viņa vēlējās ārā. Galu galā, sēkliņa, kuru viņš bija paņēmis no kāda augļa, tā nebija istabas puķes sēkla. Gluži loģiski, ka āra ziedam spieda vēlēšanās nokļūt tur, no kurienes viņa bija nākusi. Tas bija tas pats, kas likt tīģerim dzīvot divistabu dzīvoklī trešajā stāvā. Protams, ka nelaimes cēlonis bija tur.

Sapratis īstos iemeslus, dārznieks nekavējas ne mirkli, viņš paņēma puķu podu, un izsteidzās ārā. Puķe jau uzreiz jutās dzīvāka, kad pēkšņi viņu pāršalca vēsa vēja brīzīte. Viņa nebija droša, vai viņas lapas notrīsēja brīzītes, vai satrauktās sirds dēļ, bet tās trīsēja.

Sarkanziedīte vērās apkārt. Šeit bija pavisam cita pasaule. Viss bija tik dzīvs, tik zaļš. Jā, šī bija pasaule, kur viņai vajadzēja dzīvot. Ziedīte nepacietībā gaidīja, kur dārznieks viņu aiznesīs.

Arī dārznieks nezināja, kur īsti iestādīt ziedu, līdz izlēma, ka vispiemērotākā vieta būtu tā vieta, kur viņš bija paņēmis puķes sēkliņu. „Jā, laikam jau labi visu beigt tur, kur viss sākās,” viņš domāja. Vīrietim nebija tālu jāiet. Viņš apstājās pie liela lauka, kurš viss laistījās sarkanās krāsās.

Katru no stāsta varoņiem pārņēma atšķirīgs jūtas. Puķe visu mūžu bija jutusies, kā vienīgā šai pasaulē, taču nu, pēkšņi viņa atradās šausmīgas patiesības priekšā. Tur bija tūkstošiem tādu kā viņa. Viņa atskārta, ka nebija nekas īpašs, tikai viena no daudziem. Pēkšņi puķe bija baiļpilnā situācijā. No vienas puses, viņa nevēlējās zaudēt brīvību, bet no otras puses, viņa gribēja tādu pašu dzīvi, kā visas viņas māsas. Pēkšņi puķe juta milzīgu sirsnību pret savu dārznieku. Visapkārt bija tūkstošiem ziedu, kā viņējais, taču dārznieks tieši viņu bija izvēlējies mīlēt un aprūpēt. Viņš negribēja nevienu citu, bet tieši šo vienu īpašo. Viņa jutās pateicīga.

Savukārt, dārznieku mocīja vēl lielākas šaubas. „Vai tad es tavu sēkliņu nepaņēmu tāpēc, lai padarītu tevi sev īpašu? Vai es to nedarīju, lai atšķirtu tieši tevi no visām pārējām magonēm šai laukā?” viņu mocīja šaubas par savu rīcību. Viņam bija skumji, taču par vienu gan viņš nešaubījās. Ja patiešām viņš vēlējās, lai viņa puķe būtu laimīga, viņam bija jāļauj viņai augt laukā, kur bija viņas īstā pasaule. Lai cik  veselīgi, nekādi minerālmēsli nevarēja viņai atdot lauka trūkumu.

Viņš strādāja klusēdams. Šī bija skumja nodarbe. Pavisam maigi viņš izņēma ziedīti no viņas podiņa. Tad maigi noguldīja viņu zemē, lai iekārtotu apkārtni viņas jaunajai dzīvesvietai. Dārznieks rūpīgi izraudzījās vispiemērotāko vietu. Sarkastiski, bet tā bija tieši tā pati vieta, kur bija atrasta magones pogaļa. Vīrietis nu izplūkāja garās zāles ap izraudzīto punktu un ar līdzpaņemto lāpstu viņš izraka mazu bedrīti, kurā ielēja ūdeni no lejkannas, kuru arī, tieši šim nolūkam, bija paķēris līdzi.

Nu viņš paņēma skaisto ziedu, un iestutēja to pēc iespējas taisnāk jaunajās mājās. Vīrietis ar savām rokām aizraka bedri un nostiprināja to, lai spēcīgākais vējš nespētu izpostīt viņa mīļo ziedu. Visi darbi tika veikti neierasti lēni. Tie ievilkās kā ģenerāļu sarunas pirms došanās karā. Neviens nesteidzās darīt skumjas un sāpīgas lietas. Tomēr tās pašas pienāca, un šis bija tāds brīdis.

Pār pavecā vīra vaigiem norecēja divas asaru lāses. Tās bija veltītas viņa ziedam, kuru viņš atstāja vienu jaunajā pasaulē. Viņš pagriezās un aizgāja. Pēkšņi puķe jutās kā pēdējā noziedzniece. Tik ļoti viņa bija domājusi pati par savu labumu. Viņa domāja tikai par to, kā būtu dzīvot brīvā dabā, ne brīdi neapsvērusi ideju par to, kā varētu justies viņas mīļotais dārznieks. Viņa jutās briesmīgi, taču neko īsti nevarēja darīt. Viņa bija tikai viena maza un naiva pļavas puķīte, kurai bija ļoti attāla izpratne par jūtu pasauli. Un laikam tas arī nebūtu godīgi ko tādu prasīt no puķes, kura nezin savu vārdu, bet grib lai viņu sauc emociju vārdos, kuras viņa izraisa apkārtējiem.

Viņa apskatīja apkārtējo pasauli, un jutās laimīga. Šeit bija pavisam cits gaiss, cita atmosfēra. Jā, tieši šī bija īstā vieta, kur viņai atrasties, kur būt laimīgai. Puķei izdevās, viņa bija atradusi savu īsto vietu. Un tas viss pateicoties viņas dārzniekam. Atkal! Atkal jau šis cilvēks bija viņas prātā. Sarkanziedīte vēlējās, kaut spētu visu mainīt, viņa gribēja, kaut varētu dabūt abus – gan savu dzīvi, gan savu mīļoto dārznieku. Tomēr, laikam jau tas nebija iespējams, viņu mīlestība, līdz ar pārstādīšanu bija pazudusi.

Nākošajā dienā notika kas neparasts. Caur pļavas garo zāli nāca viņš. Turēdams ūdens pildītu lejkannu, dārznieks devās apraudzīt savu puķi. Viņa seja bija pavisam citādāka nekā pirms dienas. Tajā vairs nebija bēdas. Viņš smaidīja, kad redzēja, cik labi izskatījās pārstādītais zieds, kurš nu atkopās un mirdzēja daudz sarkanākās krāsās.

Vīrietis aplaistīja puķi, tad nokrita uz ceļiem pie tās un klusi uzrunāja ziedu: „Redzi, es vakarnakt visu pārdomāju. Zini ko, tām nav jābūt beigām. Es domāju, ka pārstādot tevi, es tevi zaudēšu, bet tā tam nav jānotiek. Manuprāt, es varu tevi mīlēt arī nepiesavinoties tavu brīvību. Es varu tevi un sevi padarīt laimīgus arī tad, ja ļauju mums katram dzīvot savu dzīvi, kādai esam radīti.”

Sarkanziedīte ieklausījās katrā sīkākajā vārdā. Lai gan teikumi bija pārāk gari, un drīz viņa daļu teksta aizmirsa, vienu viņa atcerējās uz mūžīgiem laikiem. Viņa varēja paturēt abus. Gan dārznieku, gan savu pasauli.

Zudušās krāsas!

            Viņš tāds nebija bijis vienmēr. Aklums Lukasa acis bija pārņēmis kopš liktenīgās autoavārijas, kura notika pirms diviem gadiem. Viņš bija nepiesprādzējies sēdējis priekšējā sēdeklī, kad mašīna izslīdēja no slidenā ziemas ceļa un ietriecās barjerā, kura bija paredzēta gājēju drošībai. Viņš arī ne no visai lielā ātruma ar inerces spēku ietriecās priekšējā stiklā. Lukas zaudēja samaņu.

            Kad viņš pamodās, puisis centās atdarīt savas acis, lai saprastu, kur atrodas. Taču, lai kā viņš necenstos viņam tas neizdevās. Puisis sāka ārdīties. Viņš apgāza statīvu no kura tecēja fizioloģiskai šķīdums, viņš aizsvieda savu slimnīcas spilvenu, un sāka bļaut. Drīz piesteidzās māsiņa, kura centās Lukasu savaldīt, taču viņai nekas nesanāca. Lukas ar savām spēcīgajām rokām atvairīja māsiņu. Taču viņa pretošanās nebija ilgstoša. Drīz ieradās papildspēki, kuri palīdzēja slimnieku savaldīt. Dakteris Lukasa vēnās ievadīja nomierinošas zāles, kuras palīdzēja puisim nomierināties.

            Viņš skatījās savā pulkstenī, lai sagaidītu brīdi, kad zāles būs pilnībā iedarbojušās. Tad, kad laiks bija pagājis, dakteris sāka runāt ar puisi: „Lukas, tu cieti autoavārijā.” Dakteris gaidīja kādu atbildi, bet Lukas tikai pagrieza galvu viņa virzienā un klusēja, līdz ārsts turpināja: „Tu neko neredzi, un tāpēc esi satraukts. Avārijā tika bojāti tavu smadzeņu nervi, tāpēc tu kādu laiciņu nespēsi neko redzēt.” Klusums. „Taču ir arī labas ziņas, pavisam drīz tu atkal redzēsi, tavs aklums nav neatgriezenisks, to ir cerība izārstēt, tev tikai nāksies apmeklēt speciālus treniņus, lai atgūtu redzi.” Šie vārdi bija tie, kas nomierināja puisi. Viņš varēja mierīgāk ļauties zāļu iedarbībai un aizmigt.

            Pēc divu gadu ilgām mocībām viņam nolaidās rokas. Puisis to vairs nevarēja izturēt. Bezgalīgās ārstu komisijas, rehabilitācijas centri un zāļu injekcijas pamazām viņu nogalināja. Tā bija lēna un mokoša nāve puiša bezgalīgi tumšajā pasaulē. Nekas neliecināja, ka viņam kādreiz varētu kļūt labāk, tieši pretēji. Zāles mocīja viņa ķermeni un prātu. Lukas jutās biežāk atrodamies savos medicīnas līdzekļu pārdozēšanas murgos, nekā realitātē. Visas tās procedūras viņu pamazām nogalina. Sākumā šķita, ka situācija uzlabojas, viņš ar prieku gāja tam visam cauri, apzinoties, ka kādu dienu atkal spēs ieraudzīt zilas debesis, taču tas viss bija bezjēdzīgi. Lukas vairs necerēja nekad ieraudzīt zilās debesis, viņš mācījās sadzīvot ar savu tumsu.

            Lukas bija jau daudz ko iemācījies no neredzīgo pasaules. Viņš jau mācēja orientēties pilsētā. Viņam nevajadzēja pat suni, lai atrastu pareizos ceļus, pa kuriem pārvietoties, lai nenāktos šķērsot nevienu luksoforu. Viņam bija arī savas mīļākās vietas, patiesībā vieta, kur puisis mēdza uzkavēties. Tas bija soliņš pie parka strūklakas. Lukasam patika šī vieta, jo nebija vajadzīga redze, lai šeit nāktu un visu iztēlotos. Strūklakas skaņa bija pietiekoša, lai viņš vienkārši varētu iztēloties apkārtni. Šī bija gaišākā vieta visā viņa pasaulē, jo pie strūklakas Lukas neredzēja savu tumsu. Pasaule it kā atkal kļuva gaiša. Viņš zināja, ka tā bija ilūzija, ko radīja viņa nodevīgās smadzenes, kuras pirms diviem gadiem bija atņēmušas puisim dārgāko, viņa redzi.

            Strūklaka viņam īpaši mīļa bija lietainajās dienās, kuras viņš centās neizlaist, bet visas kā vienu devās uz šo vietu, lai pavadītu pats ar sevi. Lietainajās dienās viņš redzēja vēl daudz skaidrāk. Pilienu pakšķi ļāva viņam saklausīt un sev prātā izveidot pasauli. Viņš varēja sadzirdēt koku lapas, no kurām tecēja ūdens. Viņš varēja saklausīt peļķes, kuras veidojās uz ielām. Tikai lietainās dienas viņam ļāva justies dzīvam. Tās bija viņa klusā, kautrā cerība.

            Vienā šādā dienā notika kas tāds, kas izmainīja viņa dzīvi. Lukas kā parasti klausījās pasaulē, līdz viņš saklausīja tuvojamies kādu cilvēku. Viņš dzirdēja, kā pa nācēja garajiem matiem tek ūdens, tāpēc viņa smadzenes uzreiz galvā radīja sajūtu, ka nācēja ir viņa nevis viņš. Viņai nebija lietussarga, un tas šķita dīvaini, jo parasti cilvēki, kas staigāja apkārt lietainajās dienās visi kā viens bija paslēpušies zem sargiem. Cilvēkiem bija bail no svaiguma, no dzīvības, kuru izplūdes gāzes piesātinātajā pilsētā ienesa svaigais lietus. Taču viņa tāda nebija, viņai nebija lietussargs, viņa brīvi elpoja un jutās par to priecīga.

Tik daudz Lukas spēja pateikt ar savām pārējām maņām. Taču viņš nespēja atbildēt uz neizprotamo situāciju, kāpēc meitene apsēdās viņam līdzās. Nu viņa skatījās uz puisi, līdz sadūšojās un vaicāja: „Es tevi jau vairākas dienas esmu šeit redzējusi, saprotu kāpēc nāc uz šo jauko vietu, bet es nesaprotu, kāpēc tu lietainā laikā nēsā saulesbrilles.” „Es esmu akls,” viņš skumjā balsī atbildēja. Lukas bija gatavs uz visu pēc savas atbildes, viņš bija sagatavojies, ka meitene vienkārši ņems un metīsies bēgt. Tā būtu pavisam loģiska rīcība, viņš tam bija gatavs, taču tas nenotika. Meitene joprojām sēdēja viņam līdzās un pārdomāja, ko lai atbild situācijā, kura nule bija radusies.

Viņa pēkšņi zināja ko teikt: „Tu noteikti neesi nemaz tik akls, ja spēj saprast cik šī vieta ir skaista, it īpaši lietus laikā.” Lukas neatbildēja, viņam nebija ko teikt. Tā kādu brīdi viņi sēdēja klusumā. Vienīgās skaņas bija lietus pakšķi, kas tecēja pār viņu sejām. Tās bija puiša lielākie draugi. Pateicoties pilītēm, viņš varēja iztēloties meitenes seju. Tā bija skaista, smaidīga un tobrīd vērsās uz nomākto puisi. Lukas neizpratnē domāja, kāpēc viņa pievērsusies puisim. Viņš nezināja ko teikt, lai pārrautu klusumu, bija grūti kaut ko pateikt, šis viņam bija mulsinošs mirklis.

Pēc kāda brītiņa meitene beidza savu uzbāzīgo skatīšanos, viņai likās, ka viņa varētu traucēt, tāpēc viņa piecēlās lai ietu projām. Tajā brīdī Lukas saprata, ka pietiek baidīties, bija jārīkojas. Viņš pateica meitenei, liekot viņai pagriezties atpakaļ uz puiša pusi: „Visu mūžu es nebiju akls, agrāk es redzēju pasauli.” Viņa paskatījās lietus izmirkušajā puiša sejā un atbildēja: „Tad iespējams, ka tu arī nepaliksi visu mūžu akls.” Viņš nopūtās: „Arī ārsti tā domā, bet tas ir bezcerīgi, nekas man nepalīdz, es nespēšu redzēt.”

Meitene pēkšņi zināja, ko darīt. Viņa pienāca Lukasam tuvāk un pasniedza viņam savu roku. Caur lietuspilieniņu iztēli Lukas spēja to saskatīt, tāpēc paņēma viņas roku. Meitene smaidošā balsī teica: „Adriana.” Lukas samulsa no šīs sasveicināšanās, taču viņš cienīja drosmi un nevēlējās būt gļēvs, tāpēc atbildēja: „Lukas.”

Tā bija pirmā diena, kad viņš viņu satika. Patiesībā puisis domāja, ka arī pēdējā, jo neviens, pat ārsti nevēlējās krāmēties ap akliem cilvēkiem. Visa pasaule viņos saskatīja lielākās bailes. Cilvēki redzēja viņos to, kādu nākotni viņi sev nevēlējās. Tieši tāpēc aklie cilvēki tika norobežoti no pasaules. Viņiem to atņēma. Lukasam bija palikusi tikai viņa paša personiskā, tumšā pasaule.

Kādu laiku ārā bija saulains laiks. Viņš sēdēja pavisam viens. Kamēr citi priecājās par sauli puisis tikai cīnījās ar savām bailēm no tumsas un cerēja uz lietainu laiku. Ilgi uz to nebija jāgaida. Drīz atkal lija.

Lietainajā dienā viņš steigšus devās uz savu vietu, kur apsēdās uz ierastā soliņa un vēroja pasauli. Pēkšņi viņš atkal ieraudzīja kādu pazīstamu siluetu, kurš tuvojās puisim. Tā bija Adriana, kura viegliem soļiem staigāja pa peļķēm. Viņa klusītēm pienāca Lukasam pavisam tuvu, tad pasmaidīja un teica: „Sveiks!” „Sveika.” „Kā šodien jūties?” viņa turpināja. Lukas nezināja ko lai atbild, parasti visi viņam vaicāja, kā iet, un atbilde bija vienkārša – labi, taču viņa to pašu vaicāja dziļāk, viņai neinteresēja kanonu atbilde, viņa gribēja zināt vairāk. Pēc brīža Lukas tomēr pārvarēja satraukumu un atbildēja: „Es jūtos tāpat kā parasti, nekas īpašs.”

„Tad nāc, es likšu tev justies īpaši,” Pateikusi šos vārdus, viņa sagrāba Lukasa roku un sāka viņu vilkt. Sākumā puisis gan mēģināja pretoties, taču sapratis, ka tas ir bezjēdzīgi, viņš paļāvās meitenei un ļāva, lai viņa viņu velk sev līdzi. Un Adriana to darīja. Viņa Lukasu vilka sev līdzi. Lukas nezināja, kur nokļūs, viņš gan centās saklausīt apkārtni un iztēloties to, taču nekas nesanāca, viņam tas bija grūti, jo galvā maisījās citādas domas. Viņš bija neizpratnē par to, kas turēja viņa roku. Adrianas roka bija ļoti silta par spīti tam, ka viņa bija lietū samirkusi līdz kaulam, viņa joprojām bija silta.

„Kur tu mani ved?” Lukas nevarēja nociesties. „Neuztraucies, esi pacietīgs, vedu tevi uz kādu īpašu vietu,” smaidošā meitenes balss atbildēja, tad turpināja, „Uzmanies, tagad būs pāris pakāpieni.” Viņi kāpa pa kādām kāpnēm. Lukas nojauta, kur tas ir, viņi devās uz augstāko vietu pilsētā, uz seno cietoksni, kurš bija pirms gadsimtiem uzcelts kalna galā, bet nu bija palikušas tikai drupas. Lai gan bija grūti uzkāpt par slidenajām trepēm, viņš paļāvās uz viņu. Kopā grūtas lietas nebija neizdarāmās. Viņiem tas izdevās. Nu abi samirkušie jaunieši bija kalna galā, un Lukas vaicāja: „Kāpēc tu mani atvedi uz šejieni?” Viņa atbildēja: „Es gribu, lai tu kaut ko sajustu, es gribu lai tu sajustu, kas ir dzīve.”

Lukas pavērās apkārt. Viņš nedzirdēja neko jaunu, tikai lietus piles, viņa acis bija skaidras, jo ūdens tecēja arvien pamatīgāk. Viņš dzirdēja tikai viņu abu elpas, kad puisis un meitene bija vienīgie pietiekami ārprātīgie cilvēki, kas šādā laikā atradās tādā vietā, kur nekas neglāba no vēja un lietus. Viņi bija pārsaluši, taču priecīgi par to, ka spēja sajust pasauli. Tomēr, par spīti priekam, Lukasa atbilde nebija pārliecinoša: „Es jau pats lieliski zinu, kas ir dzīve, tā ir bezjēdzība, kura mūs visus, pat priecīgākos cilvēkus ar laiku salauž.”

Viņš redzēja, kā meitene papurina galvu. Viņai acīmredzot bija citādāks viedoklis: „Nē, dzīve ir karš.” „Karš?” Lukas bija neizpratnē. „Jā, dzīve ir bezgalīga cīņa par saviem sapņiem, par sevi. Ja tu kaut ko no sirds vēlies, tev par to ir jācīnās. Tu nevari vienmēr aizbēgt un gaidīt, kamēr citi tiks ar to galā, tev jācīnās pašam.” Lukasam bija pretargumenti: „Es vairāk nespēju cīnīties, visi mani centieni cits pēc cita tiek salauzti. Ar katru nākošo reizi ir arvien grūtāk tam stāties pretī.”

Viņa pienāca puisim pavisam tuvu, tad uzlika savu roku uz viņa sirds, kura nu sāka dauzīties vēl straujāk nekā iepriekš, un vaicāja: „Kā tu domā, ko es jūtu?” „Manus sirdspukstus,” izmirkušais atbildēja. „Tieši tā, es jūtu tavu sirdi, es jūtu, ka tu esi dzīvs, un kamēr vien esi dzīvs, tu vēl vari cīnīties.”

Lukasam aizrāvās elpa. Viņš negribēja, lai Adriana sajūt, cik stipri pukst viņa sirds, kad viņa bija tik tuvu. Puisim bija bail no savām jūtām. Viņš negribēja kādai bezcerīgi pieķerties, viņš baidījās kļūt kādam tuvs, jo nevēlējas nevienu sāpināt. Adriana nebija to pelnījusi, viņa nebija pelnījusi sāpēs, kuras varētu nāktos izciest, ja viņa būtu kopā aklo.

Taču viss notika pretēji viņa vēlmēm. Vis notika pats no sevis, Adriana vēl turēja roku uz Lukasa dzīvības dzīslas, kad teica: „Es jūtu, cik stipri skan tava sirds. Cilvēks, ar tik plašu sirdi nevar tā vienkārši ņemt un pazust.” Pateikusi šos vārdus, viņa pieliecās puisim vēl tuvāk. Meitene viņu noskūpstīja uz lūpām. Tas bija skaistākais skūpsts, kādu Lukas bija saņēmis divu gadu laikā, patiesībā tas bija skaistākais skūpsts visā viņa mūžā, jo tas bija tik nepiespiesti, tik vienkārši, no sirds.

Tad viņa beidzot atlaida puiša lūpas. Viņi abi brīdi stāvēja klusēdami, līdz viņa teica: „Lukas, es tev ticu!” Pateikusi šos vārdus, meitene pagriezās un aizskrēja. Aklais puisis palika viens cietokšņa smailē. Viņš bija atstāt viens. Bet tas nebija darīts aiz ļaunuma. Adriana rīkojās pareizi, viņa puisi atstāja tur, lai viņš varētu sākt cīnīties pats ar sevi, saviem dēmoniem un likteni. Todien viņš sāka cīņu ar sevi.

Nē, tas nebija vienkārši, uz burvju mājienu izdarāms, taču viņam pamazām izdevās. Lukas ilgi mocījās, līdz nokāpa pa slidenajām kāpnēm, taču viņš to izdarīja pats, nevienam nelūdzot palīdzīgu roku. Beidzot, pēc ilgiem laikiem puisis varēja saņemt pietiekoši daudz spēka, lai tiktu galā pats. Viņš vairs nebaidījās, viņš necerēja, ka kāda burvju feja palīdzēs. Lukas saprata, ka viss bija viņa rokās, viņš saprata, ka ja kaut ko tiešām vēlējās, tad par to bija jācīnās.

Viņš pārstāja apmeklēt ārstu indējošās procedūras. Lukas pievērsās pavisam citām metodēm. Viņš centās salauzt savu psiholoģiju, lai izkļūtu no apburtās tumsas.

Saulainajās dienās viņš strādāja mājās, bet lietainās dienas pavadīja kopā ar Adrianu. Viņi stundām ilgi pastaigājās. Viņa veda puisi pie savas rokas. Likās, ka šādi brīži varētu nekad nebeigties. Viņiem kopā bija ļoti labi. Pļāpāt bija vienkārši, likās, ka viens otru jaunieši saprata no pusvārda.

Lukasam nešķita, ka kaut kas uzlabotos ar viņa veselību, taču Adriana ļāva viņam nezaudēt cerību, tāpēc viņš turpināja savu cīņu. Viņš zināja, ko vēlas un cīnījās lai to sasniegtu.

Kādā tradicionālā lietainā dienā, kad viņi atkal samirkuši klaiņoja pa pilsētu, Lukas pēkšņi apstājās. Adriana to izdarīja līdz ar viņu. Meitene pagriezās pret puisi, un izbrīnīti skatījās viņā.

Lukas bija mierīgs. Viņš lēnām noņēma no savām acīm saulesbrilles. Puisis to darīja satraukti, taču mērķtiecīgi. Adriana izskatījās satraukta, viņa nekad vēl nebija redzējusi Lukasa acis, bet viņa nenobijās un nepagriezās, lai aizbēgtu no nezināmā. Viņi skatījās viens otram acīs, līdz Lukas ierunājās: „Tev ir ļoti skaistas acis.”

Adriana pēkšņi samulsa un nosarka, viņa saprata, ko nozīmēja šis teikums. Viņiem bija izdevies, Lukas atkal spēja redzēt. Un nosarka viņa par to, ka puisis pateica komplimentu par viņas acīm. Kopā pavadītajā laikā Adriana bija sapratusi, ka Lukas viņai nav tikai parasts skumjš cilvēks, kam viņa vēlējās palīdzēt. Viņš viņai bija kas īpašs. Tieši tāpēc viņa nosarka. Īpaši vārdi no īpaša cilvēka.

„Tev tas izdevās!” viņa priekā iespiedzās. „Jā, es vienkārši ļoti vēlējos ieskatīties tev acīs,” puisis atbildēja.

„Paldies, ka atdevi man manas krāsas,” Lukas pateica un noskūpstīja meiteni, kurai bija izdevies izmainīt visu viņa dzīvi.

Muša

                Viņas mūžā nebija lielāka prieka, kā prieks, kad viņa, kopā ar savām māsām, bija uzsēdusies uz kāda beigta dzīvnieka un lēnām sūca tā asinis. Tā bija īsta laime un labsajūta. Viņa to uzskatīja par skaistu veidu kā dzīvot, protams, bija nez no kurienes dzirdēts, ka mušas ir kaitīgi parazīti, taču stāsta varone īpaši par to nelauzīja galvu. Galu galā, katram bija tiesības izvēlēties savu dzīvesstilu, un kas par to, ja kādam citam tas nepatika.

Tieši tāda veida muša ir stāsta varone, viņa ir brīva muša. Viņa nebaidījās, ka viņas vārdam tiks pielikts kāds cits vārds, ja viņa apsēdīsies uz kāda priekšmeta, kuru suns Džeris atstājis parkā. Viņai par to nebija kauns, galu galā, tā taču bija viņas pašas dzīve.

Taču kādu dienu muša iemaldījās pavisam citā pasaulē. Milzīgs, četrkantains portāls aizveda viņu uz šo jauno pasauli. Muša jutās, kā Alise Brīnumzemē. Šī pasaule lauku mušu, kura bija pieradusi pie vienkāršības, nu ieveda pavisam citā pasaulē, brīnumu pilnā pasaulē.

Muša bija sajūsmā par šo vietu, viņa lidoja no viena trauka pie otra, tādus ēdienus viņa vēl nekad nebija baudījusi. Viņa atrada uz galda maizi, kura garšoja savādi, ne pavisam ne tā, kā ierastā maita, kuru muša ēda. Maizes garša bija daudz maigāka, saldāka. Muša pieēdās maizi cik vien spēja, līdz viņai sametās nelabi. Savu ceļojumu Brīnumzemē viņa turpināja ar lidojumu, lai atrastu vēl ko garšīgu.

Mušai veicās, viņa atrada pasaulē vērtīgāko zeltu, vismaz mušu pasaulē noteikti. Viņa atrada balto mantu – cukuru. Pagaršojot šo gardumu, mušas galva sāka griezties, viņa jutās kā septītajās debesīs. Stāsta varonei šķita, ka viņa varētu šeit palikt mūžam. Brīnumzeme bija satriecošākā vieta uz pasaules. Muša riņķoja pār šo zemi aiz ekstāzes no brīnumgardās baltās mantas. Viņa pie sevis domāja, ko gan citas viņas māsas neatdotu, lai pagaršotu ko tik satriecoši gardu un spēcinošu.

Pēkšņi viņa nosēdās uz kaut kā kustīga. Lai gan viņai bija vairāki simti acu, viņa vēl nekad nebija redzējusi ko tādu, viņa atradās pie diviem tumšiem kanāliem, kas pūta uz viņu gaisu. Tie bijā ārkārtīgi biedējoši kanāli, pildīti ar spalvām, tādām pašām kā mušas spalvas, tikai atbaidoši milzīgām. Muša nevēlējās neko sliktu, viņa jau grasījās doties prom no atbaidošās vietas, kad milzīgā ātrumā kaut kas krita viņai virsū no debesīm. Pateicoties savām acīm un reakcijai, viņa veikli, bez problēmām izvairījās no šī priekšmeta.

Tomēr briesmas nebija mazinājušās, tāpēc viņa izlēma pazust no Brīnumzemes ar veseliem spārniem. Muša nebija stulba, vismaz viņa nekad tā par sevi nevienam neteiktu, viņa bija muša ar raksturu, viņa pati tā uzskatīja. Un tieši tāpēc viņa skaidri zināja, kur ir tas lielais kvadrāts par kuru viņa iekļuva brīnumzemē.

Muša jau redzēja izeju, viņa redzēja saulaino ārpasauli, pie kuras bija tik labi pieradusi, pasauli, kurā briesmas bija zināmas. Lai gan bija pilns ar zirnekļiem, tomēr tas nebija nekas mistisks, tam muša bija gatava, taču no šīs savādās zemes nekad nevarēja droši zināt, ko sagaidīt. Viņa priecājās ieraugot sauli. Viņa kāpināja tempu, lai ātrāk nokļūtu brīvībā, taču pēkšņi tas notika, viņa ietriecās neredzamā sienā, kas bija aizslēgusi izeju mājup.

Trieciens bija sāpīgs, taču ne tā bija lielākā problēma, tas bija šokējošs, muša nesaprata, kas tā par burvestību, viņa nezināja kādās lamatās iekļuvusi. Iespējams, ka trieciens bija pārāk spēcīgs, un kaut kas notika ar viņas galviņu, jo pēkšņi mušai likās, ka viņai bija tikai izlicies, un nekādas neredzamas sienas nebija. Viņa mēģināja vēlreiz tikt brīvībā, un atkal ietriecās tai pašā mistiskajā sienā, kur iepriekš. Muša bija ar raksturiņu, tāpēc viņa mēģināja vēl un vēl. Tā viņa aizvadīja vairākas minūtes, jeb, pārrēķinot mušu dzīves gados, aptuveni divas dienas.

Pat pēc tik ilga laika siena nepadevās, mušu pārņēma izmisums, viņa saprata, ka nonākusi lamatās, no kurām vienīgā izeja ir bloķēta ar melno maģiju. Muša nolaidās uz neredzamās sienas un sāka pa to staigāt. Savā mušas prātiņā viņa domāja, ka tāpat kā pasaulei ir mala, arī sienai noteikti būs mala un gar to varēs nokļūt brīvībā.

Dienu savas dzīves viņa pavadīja staigājot pa logu. Pasaules malu viņai tā arī neizdevās sasniegt, taču viņa atkal sajuta saldo cukura smaržu, kas lika viņai pagriezties un doties smaržas virzienā. Muša zināja, ka viņai jāmeklē izeja, taču viņa pie sevis nodomāja, ka nekas slikts nenotiks, ja viņa ļausies kārdinājumam un mazliet pamielosies, galu galā, šai pasaulē viņa jau bija pavadījusi neskaitāmas dienas.

Cukura smarža nāca no kādas savādas lentes, kura bija nostiepta gar neredzamo sienu. Muša ilgi nedomāja un pacēlās spārnos, lai ātrāk nokļūtu pie našķa. Viņa nosēdās uz dzeltenīgās lentes un sāka ar savu snuķīti sūkt, taču šī manta nekam nederēja, tā garšoja tik pretīgi, ka, ja muša nebūtu ar raksturu, tad viņa uz vietas apvemtos.

Kad lidoja šurp, viņa nepievērsa uzmanību apkārtnei, bet tiecās pēc saldā garduma. Taču pēkšņi visas viņas acis iepletās šausmās, viņa bija nonākusi kapsētā, apkārt gulēja desmitiem lielu un mazu mušiņu, no kurām lielākā daļa bija jau pametušas šo pasauli un devušās uz mušu paradīzi.

Pāris centimetrus no viņas, muša ieraudzīja kādu māsu, kura izskatījās galīgi novārgusi, viņa skumjām acīm paskatījās uz jaunpienācēju, un klusu nočukstēja: „Māsiņ, lido projām, kamēr tev vēl ir spēks, šīs ir lamatas, mēs visas sekojām saldajai smaržai, baudai, un nu šis ir mūsu akluma sods.”

Muša bija pārbijusies, viņa izlēma klausīt savu, nāvei nolemto, māsu. Viņa centās cik vien spēka, lai tiktu projām, muša vicināja spārnus cik jaudas, taču nekas nenotika. Viņai nebija pietiekoši spēka, lai aizlidotu. Viņas sirdi pārņēma pēkšņa panika, jo Brīnumzeme, kur par velti varēja piepildīt visas savas vēlēšanās, nu bija pārvērtusies par šausmu pasauli, kas atņēma mušai visus spēkus un izsūca pēdējo dzīvību.

Vairākas mušu dienas viņa pavadīja cīnoties par savu dzīvību, līdz spēku izsīkumam muša centās vicināt spārnus, lai izdzīvotu, taču viss velti, viņa nespēja pacelties, muša knapi spēja pakustināt vienu kāju, kur nu vēl visas sešas. Viņa saprata, ka ir bezcerīgi mēģināt pacelties spārnos, bet viņa nebija parasta muša, bet gan ar raksturiņu. Viņa negrasījās padoties.

Savā mušas prātiņā viņai atkal ienāca galvā ideja par pasaules malu. Tā viņa soli pa solītim devās uz dīvainās lentes malu. Gājiens atņēma visus viņas spēku, taču pēc pāris mušu dienām viņa atradās pasaules malā, izmisusi un pārbijusies, taču viņa tur atradās.

Muša nostājās uz pašas, pašas maliņas un apkopoja spēkus pēdējam mēģinājumam izbēgt. Sākumā nekas nesanāca, taču pieliekot vēl mazliet spēku, viņai izdevās. Jā, muša bija brīva.

Neskatoties uz to, ka viņa zināja, ka priekšā ir neredzamā barjera, muša no visa spēka lidoja uz to. Pēkšņi notika brīnums, barjera bija pazudusi, un muša varēja pavisam brīvi atgriezties savā pasaulē. Caur atvērto logu viņa izlidoja brīvībā.

Viņa bija par to pārsteigta, taču ilgi nedomāja, viņai bija skaidrs, ka tas viss bija mušu dieva sods par to, ka viņa gribēja aizbēgt no realitātes un atrast kaut ko neīstu, kas padarīja viņu laimīgu. Muša saprata, ka dzīvojot mākslīgi radītā Brīnumzemē viņa varēja tikai nodarīt sev ļaunu. Viņa saprata, ka Brīnumzemi var būt tikai tas, ko viņa pati ir radījusi, Brīnumzeme nebija nekur tālu, tā visu laiku bija bijusi viņai apkārt.

Nu muša vairs nemeklēja baudu baltās vai dzeltenās vielās, bet gan katrā sekundē, ko varēja izbaudīt no savas pārsteidzošās mušas dzīves.

Pieturas duets

Starp ziemas biezo kažoku, zābaku, silto dūraiņu ēru un vasaras peldkostīmu, pretiedeguma krēma un saulesbriļļu ēru eksistē arī maigā lietussargu, gumijnieku un pussilto drēbju pavasara ēra. Šoreiz stāsts ir tieši par pāris minūtēm no šīs pārmaiņu ēras. Mūsu stāsta varoņi paši ir pārmaiņu pilni, kā ziema pret vasaru viņi atšķiras viens no otra.

Viņš jau no augstskolas laikiem sevi traktēja kā biznesa personu. Arī šoreiz nebija izņēmums. Šikā Gucci uzvalkā ģērbies vīrietis stāvēja autobusa pieturā zem sava lietussarga, kurš pasargāja viņu no apģērba samirkšanas, jo tā būtu katastrofa, ja viņš pēkšņi sabojātu savas drēbes. Slapjš viņš konferencē nevarēja rādīties. Jau tā diena, kad mašīna tika nodota remontā un nācās izmantot sabiedrisko transportu, bija pārbaudījums, taču lietus bija ļaunākais, ko sagaidīt. Vīrietis bija priecīgs, ka vismaz viņa ādas kurpes un Swatch pulkstenis bija ūdens droši. Tā nu viņš stāvēja pieturā un gaidīja autobusu, lai varētu ātrāk nokļūt no šīs pasaules savā ierastajā darījumu un dokumentu vidē.

Viņa, savukārt, nesteidzās, viņa baudīja dzīvi. Kā parasti, aizmāršība neatstāja viņu neskartu. Taču lietussarga trūkums neliedza meitenei būt laimīgai. Lietus viņu pārsteidza negaidīti, kā brokastis gultā, svētdienas rītā. Viņa brīdi novērtēja savas drēbes, un to, ka tās paliks slapjas, taču tad apdomājās, ka viņai taču patīk tādi pārsteigumi kā brokastis gultā. Bet ja jau lietus ir tāds pats pārsteigums, kāpēc gan par to nepriecāties tāpat? Un viņa priecājās. Noautās kurpes paņēmusi rokās viņa ļāva savām kailajām pēdām sajust vēso pavasara asfaltu. Viņa sajuta lietus pilītes, kuras maigi pieskārās viņas sejai. Viņa pasmaidīja un turpināja iet uz pieturu. Par spīti lietum, viņas gaita palika arvien priecīgāka un līksmāka, tā izskatījās tik ļoti dzīva.

Savukārt vīrietis attēloja akmeni, kurš sastindzis stāvēja zem savas metru diametrā lielās sausuma zonas un centās nekustēties, lai tikai apģērbs nesamirktu. Viņš ieraudzīja tuvojamies meiteni, kurai bija vienalga par slapjo laiku un drēbēm. Viņš mulsi noskatījās uz meiteni. Viņam uzreiz galvā šaudījās simtiem domu: „Kas notiks ar viņas drēbēm, vai viņa nedabūs iesnas, kā viņa tāda rādīsies darbā, kas tā vispār par attieksmi...?”

Vīrietis turpināja mulsi noskatīties meitenē, kura, pieņemoties spēkā lietum šķita, ka arī pati kļuva arvien laimīgāka. Viņa priecājās par maigo lietus masāžu, kas glāstīja meitenes sārtos vaigus. Viņa priecājās par sejas vieglumu, kad no tās tika noskalota kosmētika. Meitene priecājās par peļķi, kurā iekāpa, lai pārbaudītu vai tā gadījumā nav bezgalīgi dziļš portāls uz citu dimensiju.

Savukārt vīrietis bija vēl vairāk apmulsis, viņš tomēr bija džentlmenis, tāpēc sāka domāt, ko darīt ar šo savādo meiteni, kura noteikti beigs šo dienu tuvējās slimnīcas 412. palātā. Biznesmenis apsvēra domu, ka varbūt piedāvāt meitenei patvērumu zem lietussarga, taču tas bija liels risks, ka viņš varētu saslapināt savu gucci uzvalku. Viņš turpināja vērot meiteni, kura tobrīd stāvēja peļķē un izskatījās tik ļoti muļķīgi nevainīga un laimīga.

Pēkšņi viņa pacēla savas acis uz augšu un paskatījās vientuļā vīrieša acīs. Viņš gandrīz atkāpās, kad tika pieķerts vērojam meiteni. Vīrietis no tiesas samulsa, un viņa domas krasi mainījās: „Sasodīts, viņa ir skaista!” Viņš mirkli klusēdams skatījās uz meitenes samirkušajām acīm, kuras nu spoguļojoties vērās pretim.

Vīrietis jau vēlējās piedāvāt viņai vietu zem savas metru diametrā lielās sausuma zonas, kad viņa pēkšņi pasmaidīja. Smaids lika viņa vārdiem iestrēgt kaut kur starp kaklu un sirdspukstiem, kuru straujais ritms neļāva skaņai nākt pār viņa lūpām. Vīrietis turpināja mulsi skatīties uz meiteni, viņš nesaprata, kā tas var būt, ka viņa ir izmirkusi līdz ādai, pēc zilajām lūpām secinot, nosalusi līdz drebulim, bet tai pašā laikā laimīgākais cilvēks, kuru viņš jelkad redzējis.

Bet viņa tikai turpināja smaidīt un skatīties uz vīrieti, kurš samulsis atbildēja skatienam. Viņa palieca savu galvu mazliet iešķībi, lai labāk izpētītu tumšā ģērbto klusējošo tēlu. Viņa saprata, ka vīrietis liekas simpātisks, pieklājīgs un patīkams, tāpēc meitene nolēma nebaidīties un pavaicāja: „Tu man nepiedāvāsi lietussargu?” Viņas vārdi aizlūza no aukstuma, kurš bija iekarojis meitenes balss smalkākās vārsmiņas.

Vīrietis neatbildēja, viņš nevarēja sakoncentrēties, kā viņš to parasti mēdza darīt, kad konkurējošās kompānijas pārstāvji mēģināja viņu izsist no ierindas ar saviem jautājumiem. Šai meitenei tas bija izdevies. Biznesmens atzina savu sakāvi, un palieca lietussargu mazliet uz meitenes pusi, kura to pavisam ātri izmantoja un pievienojās sausajam vīrietim zem lietussarga.

Viņi nu stāvēja nekustīgi un gaidīja savu autobusu, kurš vēl tik drīz nenāca. Taču nekustīgums bija tikai ķermeņos, nevis sirdīs. Vīrietis cīnījās ar savu tieksmi paskatīties uz meiteni. Viņš pieķēra savas acis, kuras nodevīgi visu laiku vēlējās paskatīties uz viņas pusi un izpētīt katru viņas sejas vaibstu. Arī meitene cīnījās ar sevi. Beidzot no aukstās lietainās dienas, viņa nonāca kaut cik sausākā vietā un atradās blakus šim noslēpumainajam, klusajam vīrietim, kurš neizdvesa ne vārda, taču izstaroja milzīgu siltumu. Viņa to spēja sajust. Taču arī meitene nevēlējās būt uzbāzīga, tāpēc viņa cīnījās pret vēlmi paskatīties uz viņa pusi.

Viņiem veicās tīri labi, katrs no pāra spēja pašķielēt uz otru un paspēt paslēpt savu acu skatienu no otra acīm. Taču varbūtību teorija, vai varbūt tas bija liktenis, kurš nu aiz lietus mākoņa nejauki smīkņāja, lika viņu skatieniem netīšām saskrieties kā saskrienas cilvēki, kuri neskatās kur liek savas kājas ejot pa ielu.

Kad viņu skatieni satikās metru diametrā lielajā sausuma zonā, starp acīm iedegās ugunis, un tās vairs nespēja atrauties vienas no otrām. Viņi skatījās viens otram acīs, un sajuta, ka atraduši kaut ko sev dzīvē trūkstošu un pazudušu. Vīrietis gribēja pieliekties viņai tuvāk un noskūpstīt viņu, viņa gribēja pacelties uz pirkstgaliem un apskaut tumšo svešinieku.

Bet autobusa šoferis, kurš tikko bija piestājis pieturā nevēlējās gaidīt. Viņš atvēra savas smagās mašīnas durvis un izlaida no tām cilvēkus. Šķita, ka autobuss salauza burvju varu starp pieturas duetu. Meitene pēkšņi atkāpās no vīrieša un skatījās uz pasažieriem, kuri izkāpa no autobusa. Viņa vairs nesmaidīja, bet bez jebkādām emocijām pieskrēja pie viena no vīriešiem, kurš kāpa ārā no autobusa. Viņa apkampa vīrieti un sāka dāvināt viņam skūpstus uz vaiga.

Mūsu biznesmenis uz to noskatījās ar vienu domu prātā: „Ak tad tā..” Viņš pēkšņi atgriezās savā darījumu pasaulē un atcerējās, kāpēc atradās pieturā. Tas taču nebija šīs meitenes dēļ, bet gan darba dēļ. Viņš saglabāja bezemocionālu seju, aizvēra lietussargu un iekāpa sabiedriskajā transportā. Vīrietis apsēdās pie loga un gaidīja, kad autobuss uzsāks savu gaitu.

Klusītēm verdamās caur mitro stiklu, viņa acis atkal pievērsās šī rīta meitenes samirkušajai sejai. Pēkšņi arī viņa, kura tobrīd smaidīdama sveica savu gaidīto vīrieti, pacēla acis uz augšu un skumji paskatījās biznesmenī.

Viņu skatieni savijās atkal un tie atkal spēja radīt dzirksteles, kaut vai tie tobrīd bija skumji, tie tomēr dega. Pēkšņi viņas skatiens izkustējās no vīrieša acu loka. Tas notika tāpēc, ka autobuss sāka braukt. Viņš impulsīvi atskatījās, un vērās meitenē, kura arī nu vairs nenovērsa no viņa skatienu. Viņi vēl brīdi skatījās pēdējo reizi viens uz otru tā, kā skatās gājputni uz mājām, kad viņi ziemas piespiesti dodas uz Dienvidiem.

Vīrietis viņu vairs nevarēja saskatīt, tāpēc viņš pagrieza galvu atkal uz priekšu un paskatījās uz savu dokumentu mapi, un viņa galvā bija tikai viena doma: „Kāpēc es to visu daru?”

Papīra cilvēciņš

Punktiņš, punktiņš, komatiņš, domuzīme, ritentiņš. Tik vienkārši, pāris pavirši novilkti gramatikas simboli, un viņa seja jau bija gatava. Mākslinieks gan nežēloja tinti, viņš galvai pievienoja arī pārējās ķermeņa daļas. Un tā radās viņš – cilvēciņš, kurš dzīvoja tikai uz papīra.

Cilvēciņš bija ļoti tievs. Vienīgās viņa vēdera detaļas sastāvēja no vienas taisnas līnijas. Arī viņa kājas bija kantainas un tievas kā skaliņi. Tās bija tikpat resnas cik viņa vēders. Tāpat arī rokas, kuras stāvēja priekā izplestas. Tāpat kā kājas, tās bija plati pavērtas un vēstīja prieku.

Cilvēciņš bija mākslinieka jaunās kolekcijas rozīnīte. Viņš gleznoja reālistiskas un ļoti precīzas gleznas, taču reālistiskumā pietrūka oriģinalitātes, tāpēc viņš izdomāja, ka gleznās viņš iedvesīs interesantumu un dzīvīgumu ar mazo nevainīgo tintes cilvēciņu, kurš atradīsies bilžu stūros, centros vai paslēpies aiz kaut kā.

Mākslinieks savu jauno tēlu nosauca par papīra cilvēciņu. Tiesa, pareizāk būtu teikt, ka tas ir tintes cilvēciņš, taču gleznotājs uzskatīja citādāk. Viņš to nosauca par papīra cilvēciņu, jo šī cilvēciņa eksistence bija novērojama tikai uz papīra. Nevienā no skaistajām vietām, kuras viņš bija uzgleznojis, šis cilvēciņš nekad nebija bijis un arī nebūs.

Pirmā vieta, kur cilvēciņš atrada sev mājas, bija zaļojoša ābele rudenī, aiz kuras viņš slēpās. Šai gleznā cilvēciņa seju rotāja smaids. Viņš bija paslēpies aiz ābeles un pabāzis tikai savu galvu, lai paskatītos, kas notiek apkārt.

Zaļajā bildē cilvēciņš iederējās perfekti. Viņam piestāvēja viss apkārtējais, gan ābele, gan zāle. Cilvēciņš izskatījās laimīgs. Arī mākslinieks tāds jutās, jo viņam sāka šķist, ka ideja ir patiešām laba, un ka skatītāji to novērtēs.

Viņš steidzīgi sameklēja nākošo gleznu, lai arī tajā iezīmētu cilvēciņu. Gleznā attēlota bija kāda lauku aka. Cilvēciņš arī šoreiz lieliski iederējās klusās dabas ainavā. Papīra mošķītis rūpīgi ieskatījās akā, bet viņa kokus stīvais ķermenītis bija gana drošā attālumā no akas, lai nevarētu notikt negadījums un viņš netīšām neiekristu melnajā briesmu caurumā. Viņa sejas izteiksme bija tikpat satraukti priecīga, kāda tā bija iepriekšējā attēlā, tikai šoreiz tai blakus varēja redzēt arī milzu izbrīnā ieplestās acis. Mākslinieks, veroties šajās acīs, noteikti domāja, ka arī skatītāji izbrīnīti brīnīsies, ko īsti cilvēciņš ieraudzījis akā. Tas būs ļoti veiksmīgs gleznojums, pie kura attīstīt iztēli.

Mākslinieks, iedvesmas aizrauts, turpināja zīmēt savu papīra cilvēciņu vēl un vēl. Taču viņš apstājās pēc pāris ainaviskām gleznām. Kaut kas nebija pareizi. Cilvēciņš vairs neizskatījās tāds, kā agrāk. Viņš vairs neizrādīja tādu dzīvīgumu savā sejā, kādu vēl pirms brīža bija rādījis. Mākslinieks nesaprata, kāpēc tas tā, laikam jau vienkārši pāris pildspalvas vilcieni bija neizdevušies.

Viņš negrasījās padoties. Nākošā glezna bija ļoti skaista. Tā bija kāda kalna virsotne. Pasaules jumts, kas attēlots. Tā bija vieta, kur reti kurš cilvēks jelkad bijis. Mākslinieks domāja, kādam būtu jāizskatās cilvēciņa tēlam šai gleznā. Viņš uzskatīja, ka papīra cilvēciņš, kurš uzkāpis tik augstu noteikti būs lepns, apmierināts un priecīgs.

Punktiņš, punktiņš komatiņš, domuzīme, ritentiņš. Tik vienkārši. Bet nebija viss tas vienkārši. Cilvēciņš nesanāca tāds, kādam viņam vajadzēja iznākt. Tiesa, viņš stāvēja stalts, viņa roka māja no kalna virsotnes. Ar muskuļiem, jeb, pareizāk sakot strīpiņām viss bija kārtībā. Problēmas bija ar seju. Tai bija jābūt priecīgai par sasniegto. Tomēr tāda tā nebija, tā nepriecājās. Sejas vaibstos varēja skaidri saskatīt nenoslēpjamas skumjas.

Tas bija nepiedodami. Pasaules iekarotājs nevarēja izrādīt skumjas. Neizdevušos bildi gleznotājs nolika malā, un ķērās pie nākošās. Šoreiz tie bija koki. Simtiem koku – mežs. „Brūnganzaļi pielietā dzīvības aleja noteikti iedos prieku cilvēciņa vaibstos,” uzskatīja autors.

Veikli izmantojot savu pildspalvu viņš ātri iezīmēja arī šeit cilvēciņu, kurš it kā liecās pēc sēnes un smaidot lielīja sevi par savu atradumu. Bet kas tad atkal? Viņš nesmaidīja. Cilvēciņš jau atkal izskatījās bēdīgs. „Kāpēc?” mākslinieks bija noraizējies.

Arī šo gleznu viņš nolika pie izbrāķētajiem darbiem. Viņam bija žēl šo abu gleznu. Dabas skatu līnijas bija perfekti izstrādātas. Darbi patiešām bija veiksmīgi. Nav jau tā, ka mākslinieks tos mestu ārā, viņš tos liks izstādē, taču tālākajā stūrī, lai nepievērstu tiem nevajadzīgu uzmanību.

Brīdi skatoties uz darbiem, viņš nomierinājās un sakopoja spēkus, lai turpinātu. Gleznu autors atrada vēl vienu dabas skatu. Šoreiz tā bija veca lauku māja, kuru mūsu mazais papīra varonis ar lielām, caurspīdīgām ceļa somām ieradās apciemot. Viņš bija braucis tālu gabalu un beidzot satiks savus mīļos radus. Vismaz šajā gleznā cilvēciņam noteikti vajadzēja no sirds priecāties. Galu galā atkalredzēšanās cilvēku sirdis parasti darīja laimīgas.

Mākslinieks bija gandrīz pabeidzis savu cilvēciņu. Viņš vairāk kārt pārvilka somu līnijas, jo gleznas autoram bija bail ķerties pie emocijām, kurām vismaz šoreiz vajadzēja izskatīties priecīgām. Viņš novilcinājās, taču mākslas cienītājs nebija nekāds gļēvulis, tāpēc ķērās pie nepabeigtā darba un sāka zīmēt.

Ak nē! Vēl viena katastrofa. Cilvēciņa sejā nebija ne vēsts no atkalredzēšanās prieka. Šoreiz tā bija vēl bēdīgāka par citām reizēm. Mākslinieks aizsvieda arī šo gleznu pie brāķiem, un dusmīgs izsteidzās ārā no telpas, lai noķertu mazliet svaiga gaisa.

Bezmērķīgā solī slādams, viņš apmeta pāris riņķus pa pilsētu. Svaigais gaiss piekļuva pie viņa smadzenēm un deva tik ļoti vajadzīgo atelpu. Nu viņš bija gatavs atgriezties, lai pabeigtu savu darbu, kaut vai visi nepakļāvīgie cilvēciņa tēli būtu skumjākie pasaulē, viņam noteikti bija jāpabeidz gleznas.

Ienācis telpā, viņš skumji paskatījās uz divām kaudzītēm, izdevušos un brāķu pilno. Pārcilājot izdevušās gleznas, mākslinieks bija neizpratnē. Viņš nesaprata, kāpēc lai cilvēciņa seju nevarētu arī turpmāk zīmēt priecīgu. Gleznotājam nebija ne jausmas, kādēļ tā palika arvien bēdīgāka. Tā kļuva skumjāka ar katru nākošo bildi. Pat veiksmīgajos attēlos to varēja novērot.

Tas, ka arī veiksmīgajās gleznās cilvēciņš vairs nespēja būt tik priecīgs, kā sākumā, tā arī bija atslēga uz mīklas atminējumu. Vismaz tā domāja gleznotājs. Viņš rūpīgi pārskatīja visas savas gleznas un meklēja kaut ko kopīgu, kas tās vienotu, un ko atšķirīgu, kas arī varētu būt mīklas atminējums. Viņš to ilgi centās atminēt. Radošais cilvēks salīdzināja brāķus ar veiksmīgajām gleznām. Sākumā viņš domāja, ka vainīgs ir sniegs, kurš bija pirmajā brāķīgajā gleznā. Taču tas nevarēja būt tiesa, jau vienā no iepriekšējām gleznām, cilvēciņš bija atradies sniegotā ziemas ainavā, kur viņš stāvēja uz garām slēpēm un māja skatītājiem.

„Nē, tas nevarētu būt sniegs,” mākslinieks bija pārliecināts. Bija ārkārtīgi grūti iejusties mazā papīra cilvēciņa ādā un izprast viņa motīvus, taču mākslinieks centās pēc labākās sirdsapziņas. Taču nekas nesanāca. Viņš smagi nopūtās un teica: „Vajadzēja labāk tās ainavas atstāt vientuļas, bez neviena cilvēka.”

Viņš cēlās kājās, lai atkal ietu ārā, bet pēkšņi viņa galvā nostrādāja kāds klikšķis, un viņš pagriezās atpakaļ pret gleznām, un tad, kā jau visi mākslinieki, mazliet ķerts būdams, atkal atsāka ar sevi skaļi runāt: „Paga paga, visās gleznās cilvēciņš bija viens pats. Vientulība, lūk kur atslēgas vārds.”

Lai cik skaistas nebūtu bijušas gleznas, cilvēciņš tās vairs nesaskatīja kā skaistas ainaviskas vietas, jo viņam tās visas bija jāapskata vienam. Ar katru nākošo, kurā viņš atradās, papīra cilvēciņš palika arvien skumjāks un skumjāks. Protams, viņš taču nespēja novērtēt skaistumu. Neviens cilvēks uz pasaules to nespētu, pat spēcīgākais akmens cilvēks ne, kur nu vēl mazais trauslais papīra cilvēciņš. Viņam vajadzēja sabiedrību, kādu, ar ko parunāties. Tā, lūk, bija atslēga uz cilvēciņa skumjām.

Mākslinieks zināja ko darīt. Viņš bija ļoti talantīgs dažādās jomās. Ne tikai klusās dabas attēlošanā. Arī pilsētu drudžainas ielas viņš prata uzzīmēt. Viņš izcēla vienu tādu gleznu no arhīva. Glezna bija pilna ar cilvēkiem, kurā katrs kaut kur steidzās. „Jā, tieši pēc tāda dzīvīguma cilvēciņš noteikti bija alcis,” skatoties uz gleznu, domāja mākslinieks.

Viņš nolika gleznu uz grīdas, un ar acīm meklēja labāko punktu, kur iezīmēt savu trauslo cilvēciņu. Viņš atrada izcilu vietu, tieši vidū gleznai, pie luksofora, kurā dega zaļā gaisma. „Jā, šeit noteikti viņš nejutīsies viens,” domāja mākslinieks, turēdams pildspalvu zobos.

Viņš paņēma savu ieroci un sāka vilkt līnijas. Punktiņš, punktiņš komatiņš, domuzīme, ritentiņš. Gatavs! Viņš pacēla gleznu lai iegūtu labāku gaismu, kuras priekšā apskatīt savu impulsīvo darbu. „Nē!” viņš šausmās iekliedzās. Šajā gleznā cilvēciņš izskatījās vēl sašļukušāks nekās visās iepriekšējās kopā.

Mākslinieks vēl ilgi nesaprata, tāpēc nebeidza sev jautāt: „Bet kāpēc? Kāpēc? Viņš taču vairs nav viens, ap viņu ir dzīvība, cilvēki, kāpēc cilvēciņš joprojām vēl ir skumjš?” Viņš staigāja šurpu turpu, meklēdams atbildi, taču tā tik viegli nedevās rokās. Viņš pārcilāja prātā daž ne dažādākos brīžus no savas dzīves. Mākslinieks centās atcerēties, kāpēc un kad viņš ir juties vientuļi. Un beidzot viņš patiešām saprata. Paša atmiņas viņu aizveda līdz patiesībai.

Viņa gleznu tēli bija dzīvi, tie nebija tikai butaforijas vai krāsas, tie bija personāži ar īstām dvēselēm, un tieši tāpēc gleznotājs pret tiem tā arī izturējās. Viņš pagriezās pret pēdējā gleznā uzzīmēto papīra cilvēciņu un teica: „Piedod draugs, es nesapratu. Esmu tev nodarījis pāri, bet nu es saprotu, un visu labošu.”

Viņš saprata, ka pats visvientuļāk savā dzīvē ir juties tieši tad, kad apkārt bijis milzīgs pūlis cilvēku. Vientulību jau neradīja cilvēces trūkums, bet gan sajūtu trūkums. Un kādas gan sajūtas papīra cilvēciņam varēja dot šie cilvēku tēli, kas aizpildīja lielāko daļu gleznas. Tie viņam bija svešāki par svešu. Pat ne no vienas sugas, kur nu vēl vairāk. Pūlis lika cilvēciņam justies vēl vientuļāk. Par savu neapdomāto rīcību, mākslinieks iedegās dusmās, bet viņš zināja, kā visu labot.

Mākslas pārņemtais cilvēks paņēma vēl vienu gleznu. Šoreiz tā bija skaista kāpa pie jūras, kuru oranžās krāsās iekrāsoja pavasarīgs saullēkts. Viņš nesteidzīgi uzzīmēja savu cilvēciņu, taču nezīmēja tam emocijas. Tad viņš paņēma un blakus uzzīmēja vēl vienu cilvēciņu, kurš sēdēja kāpās stāsta varonim tieši līdzās.

Arī otrajam cilvēciņam viņš nezīmēja emocijas. Vēl vairāk, mākslinieks viņiem abiem uzzīmēja matus. Vienam īsākus, otrai garākus. Viņš to darīja tāpēc, lai cilvēciņi varētu mierīgi pagriezt skatītājiem galvu un vērties jūrā. Gleznotājam nevajadzēja zīmēt sejas, lai saprastu, kādas ir papīra cilvēciņu emocijas. Viņš tāpat to zināja.

Nepabeigtais cimdiņš

Vecmāmuļa sēdēja klusa pie kamīna siltās uguns, kura ne tikai sildīja, bet arī deva gaismu un mājīguma sajūtu. Viņa nesteidzās savos darbos. Večiņa bija sasniegusi vecumu, kad cilvēki vairs nevēlas steigties, viņa visu centās darīt lēnāk, cerēdama, ka arī dzīve tad paliks lēnāka, un to varēs ilgāk izbaudīt. Tik daudz gadus viņa bija steigusies, skrējusi uz darbu, skrējusi lai dzīvotu. Taču tagad viss bija mainījies, viņa vairs neskrēja lai dzīvotu. Vecmāmiņa centās apstāties, lai izdzīvotu.

Runcis Muris to lieliski saprata, arī viņš nesteidzās peļu medībās, bet gan laiski gulšņāja vecmāmuļas klēpī, lai ar savu murrāšanu strādātu kā bezmaksas radio ar vissaldākajām miega dziesmām. Vecmāte nesēdēja bezdarbībā, viņa adīja cimdiņus savai mazmeitiņai. Tantukam šķita, ka tā varētu būt lieliska dāvana Ziemassvētkos. Šī bija pirmā reize, kad vecmamma izvēlējās dāvināt šādu dāvanu. Viņa nebija nekāda labā adītāja, bet centās tantuks patiesi no visas sirsniņas, viņa bija uzlikusi uz acīm stiprākās brilles, kādas mājās atrodamas. Vecmamma koncentrējās, lai cimdiņš sanāktu ideāls. Viņa savai mazmeitiņai novēlēja tikai to labāko.

Jau pagāja vairākas stundas, kopš vecmamma bija sākusi savu darbu darīt. Viņa adīja svītrainus cimdiņus. Viens cimds jau tik pat kā bija gatavs, kad vecmamma ieraudzīja milzīgu kļūdu savā darbā. Divas dzijas krāsas nebija pareizi saadītas, un varēja redzēt, ka cimdiņa adīšanas gaitā pieļauta kļūda. Savai mazmeitiņai viņa vēlējās tikai ideālāko, tāpēc viņa cimdiņu ārdīja ārā, lai sāktu darbu pa jaunu.

Tā nu pagāja vēl vairākas stundas. Runcis Muris vairs negulēja vecmammas klēpī, bet bija iekārtojies ērtākā vietiņā uz kamīna. Viņš mīlēja siltumu. Taču stāsts jau nav par kaķi un siltumu, bet gan par vecomāti un cimdiņu.

Vecmamma jau atkal bija tuvu, lai pabeigtu adīt cimdiņu, taču šoreiz viņa atklāja citu savu šausminošo kļūdu. Viens diedziņš bija izrāvies uz āru. Vecmāte nosodoši apskatīja dzijas dumpinieku, un dusmīgi pie sevis nomurmināja. Patiesībā kļūda nemaz nebija tik liela, to varēja viegli labot, taču savai mazmeitiņai viņa nevēlējās dāvināt šādu dāvanu. Tā nu vecmāmuļa atkal izārdīja cimdiņu.

Viņa nudien bija neatlaidīgs tantuks, tāpēc nerimās strādāt. Vecmāmiņa adīja cimdiņu nākošo reizi, viņa jau bija pagurusi, taču arī iemanījusies darbā, tāpēc viņai šis process jau sanāca krietni ātrāk. Beidzot cimdiņš bija pabeigts, un viņa to pacēla gaisā, lai aplūkotu kamīna gaismā. Kas tad nu? Cimdiņam atkal bija savs trūkums, viens tā pirkstiņš bija garāks, nekā tam vajadzētu būt.

Smagu sirdi vecmamma nopūtās, lai atkal izārdītu cimdiņu, viņa nevēlējās, lai mazmeitiņai dāvana nebūtu ideāla. Tā nu tantuks turpināja savu darbu pie adīšanas. Viņa strādāja čakli un nu jau ļoti ātri, kā īsta profesionāle.

Darba kņada pamodināja Muri, kurš tikko vēl bija sapņojis par peļu medībām. Viņš pacēla vienu acs plakstiņu, lai apskatītos, kas tā par kņadu. Pēkšņi minkas uzmanība tika piesaistīta adīklim vecmammas klēpī. Runcim likās, ka tur kaut kas kustās. Ir grūti pateikt, vai sapnī redzēto medību iespaidā, vai vienkārši sporta pēc, bet viņš leca uz vecmammas klēpi, lai saķertu kustīgo priekšmetu.

Peļu junkurs iecirta savus nagus cimdiņā, un priecājās par savu veiksmīgo medījumu. Liela bija kaķa nepatika, kad viņš nesaņēma no vecmammas uzslavas, bet gan rājienu un pliķi pa dibenu. Muris aizvainots aizskrēja no istabas.

Vecmamma palika viena pie kamīna. Viņa paskatījās uz cimdiņu, cerībā, ka tas nebūs cietis, taču viņu pārņēma skumjas. Cimdiņā bija izplēsts mazs, mazītiņš caurumiņš. Kārtīgi neieskatoties to pat nevarēja pamanīt, taču vecmamma zināja, ka tas nebūs gana labs viņas mazmeitiņai, tāpēc tantuks skumji nopūtās, nolika cimdiņu pie krāsns, piecēlās un gāja projām. Aizejot viņa pie sevis nodomāja, ka rīt aizies uz veikalu nopirkt meitenei dāvanu.

Cimdiņš gulēja viens pie krāsns un domāja:

„Priekš kam viņai vajadzēja visu to greznumu, kāpēc viņa mani vēlējās redzēt ideālu? Vai tad, ja es nebūtu ideāls, es sildītu mazāk? Vai būdams ar izrautu diedziņu, mazu caurumiņu vai nevienādām krāsām, es būtu sildījis sliktāk? Taču nē! Es būtu bijis tāds pats, no manis būtu bijusi jēga dzīvē, taču kas es esmu tagad? Atstāts, nepabeigts cimds. Es nodzīvoju 4 dzīves, taču ne vienu tā pa īstam, ne reizi es nebiju īsts...Kaut vienreiz es varētu kādu sasildīt...”