Ir dienas, kad man pašai izklausās, kad liekas, ka nedzirdu vairāk savu balsi. Tās ir dienas kā šī, kad esmu sastapusi simttūkstošiem svešādu seju, kuras katra centušās noskaņot manu dzīvi pa savam, kā vijolnieks noskaņo savas vijoles stīgas, lai tās skanētu atbilstoši ierastajam skanējumam. Vijole ir spītīga dāma, tā ik pa laikam grb izskanēt žēlāk vai dažreiz priecīgāk, taču vijolnieks neļauj tai palikt pie sava skanējuma, viņš vijolei atņem īsteno balsi un liek skanēt tā kā pats vēlas, skaņā, kurā cilvēki ieprogrammēti sadzirdēt vijoles skanējumu. Dienās kā šī es nevaru atskanēt vijolei, jo balss, kura izskanēja nav īsta. Kā gan lai es atskanu pa īstam neīstam troksnim?
Bet neviens nevar man pārmest, ka neesmu centusies. Es tiešām gribu, lai cilvēki..jā un, protams, ne tikai cilvēki, spētu sadzirdēt manu skaņu. Es gribu, lai viņi mani dzird un ieklausās, ziniet, tas nav viens un tas pats. Taču kā lai es lieku viņiem sevi sadzirdēt pilsētas trokšņos, kur cilvēks knapi saklausa pats savu vārgulīgo balstiņu milzīgi skaļajā trokšņa piesārņojumā, kurš izplešas kā melna vārna, raudama acis no cilvēku dvēselēm.
Jā, jā. Es saprotu, ka nav vairs tie laiki, kad cilvēki tik daudz pavadīja dienas paši ar sevi, bet es nesaprotu, kāpēc ir tā, ka pat brīžos, kad kāds var pabūt ar sevi divatā, viņš baidās atrast sev brītiņu klusumā. Viņš ieslēdz fona troksnim televizoru vai aizbāž ausis ļaujoties ārzemju mūzikas svešajiem ritmiem. Ir tāda sajūta, ka cilvēki baidās no sevis. Sajūta, ka ļaudīm ir kauns izdzirdēt savu balsi un ieklausīties pašiem sevī.
Lai kā censtos, es nesaprotu, kāpēc tas tā. Vai varbūt tas tāpēc, ka cilvēkiem kauns no tā, ka pateiks ko muļķīgu. Varbūt viņiem bail, ka izskatīsies muļķīgi, ja runās paši ar sevi klusumā. Bet vistīkamākais man liekas variants, ka, iespējams, cilvēkiem ir līdz matu galiņiem bail, ka runājot pašiem ar sevi, viņi nespēs noticēt savam stāstam. Cilvēkiem bail, ka viņu dzīves nu palikušas tik neīstas, ka tās nespēs pārliecināt pat pašu spēlētaju.
Jā, jo tā taču ir vieglāk, ir vieglāk nedzirdēt pašam sevi, jo tad taču tu skaities veiksmīgs. Tu vari noskatīties kā mazs kaķēns Rīgas tunelī ņaud un bezcerīgi meklē savu mammu, tev nebūs žēl, jo desmit citi taču būs jau pagājuši tam kaķēnam garām. Tev nav jādzird sava sirds, bet vai sirds piedos, ja tajā neieklausīsies?
Bet varbūt nav nemaz tik traki, jo aizejot uz mežu, pie kādas upes, cilvēki dažreiz mani sadzird. VIņi iesaucās un izdzirdot mani, atbalsi, paši satrūkstās, kad dzird kā viņus uzrunā zeme. Cilvēkus biedē skaņas, ko viņi saklausa, bet viņi saprot, ka saklausa paši sevi, un vai tad no sevis tā jābaidās?
Lai gan es baidos, es vienmēr esmu domājusi, kā tad ir ar atbalsīm, cilvēku sirdsbalsīm, vai mums arī ir savas atbalsis, kuras skanēs tad, kad būsim ātbildējuši kaut kā, ne tā. Man liekas, ka atbalss atbalsij ir cilvēka sirds puksti, kas tik skaļi sāk skanēt, kad viņš beidzot ir sevi sadzirdējis un uzsācis dialogu, lai, aizbēgot pūlim, atrastu sevi.
