Sniegavīrs

        Ne jau vienmēr pasaule ir bijusi tik auksta, ka pieskaroties sniegam cilvēki atraujas, jo aukstums ir neizturams. Nereti gadās ziemas, kad sniegs ir eksotika. Tas priecē cilvēkus tikai uz pāris dienām. Šī bija viena no tipiskākajām tādu ziemu pārstāvēm. Ziema pārsteidza ar sava baltuma trūkumu. Tā bija pelēka un drēgna, ik laikam samērcējot ielas ar slapju sniegu un dubļiem.

            Taču kādu nedēļas nogali Ziema apkopoja visus savus spēku, un izspieda pamatīgu, baltu sniegputeni. Sniegs sniga dienu un nakti. Drīz visu zemi pārklāja balta pasaku kārtiņa.

Pēc ilgajiem pelēcības un tumsas mēnešiem, cilvēki juta neizmērojamu prieku par apkārtējo baltumu. Sniegs viņu prātam lika atplaukt bezrūpīgā priekā. Un pateicoties tādam priekam, todien dzima viņš. Dzimšanas process bija nesalīdzināmi vienkāršs un pilnīgi nesāpīgs. Sākumā radās viena liela bumba, kura bija tik liela, ka tās vēlēji knapi spēja to pavelt. Kad beidzot viņi vairs nevarēja bumbu izkustināt ne no vietas, tad pirmā kārtā beidzot bija gatava.

Otrā bumba savā dzimšanas procesā piedzīvoja līdzīgu rituālu. Tiesa, tā nebija tik liela kā pirmā, taču vienalga gana iespaidīga un smaga. Sniega meistari nebija rēķinājušies ar tās smagumu, kad tā bija jāuzdabū otrajā stāvā, tāpēc arī gadījās nelaimes gadījums un bumba saplīsa uz pusēm. Tas bija sāpīgs mirklis, taču viņi nepadevās. Kad bumba bija pāršķēlusies divās daļās, tā arī kļuva divreiz vieglāka, un abas daļas varēja viegli uzstellēt uz sniegavīra pamata. Tāds lūk izveidojās viņa vēders. Jau kopš dzimšanas tas bija ar traumām, taču par to jau nebija ko bēdāties, galu galā tas taču bija tikai sniegavīrs.

Ar trešo bumbu gāja pavisam raiti. Ja neskaita, ka tuvumā vairs nebija gana sniega, un bumba bija jānes kādu gabaliņu, tā nesašķīda un bija pārsteidzoši apaļa. To izdevās veiksmīgi uzstellēt trešajā stāvā. Jā, ar galvu sniegavīram viss bija kārtībā.

Arī ķepas sniegavīram bija pieliktas stabilas. Vienā no tām, kā īstam miera sardzes kareivim, tika ielikts sniegavīra uzticamais ierocis, slota. Taču otra bija atstāta brīva, gadījumam, ja sniegavīram vajadzētu kaut ko paņemt, tad viņam būtu brīva roka, lai rīkotos.

Nu palika tikai pāris detaļas, kuras pielabot. Sniegavīram, kā jau baltajam sargam noteikti vajadzēja arī ķiveri. Par laimi kari jau sen kā bija beigušies, tāpēc viņš varēja izlīdzēties ar spaini galvā. Tiesa, no lodēm tas nepasargāja, taču noteikti iedvesa bailes kādam putnam, kurš gribētu uz sniega vīra nosēsties.

Baltajam vīriņam nu pievienoja arī degunu, kurš bija nekas cits, kā līdzpaņemtais burkāns. Ar šādu degunu smarža nebija jūtama, taču stilistiskā ziņā sniega vīriņam noteikti bija labs imidžs. Nu viņam sāka veidot smaidu. Tas tika izlikts no odziņām, kuras bija tai pašā maisā, kur līdzpaņemtais burkāns. Sniegavīra mute ar katru brīdi pletās arvien lielākā smaidā. Viņš bija smaidīgs sniegavīrs.

Vairs bija atlikusi tikai viena detaļa, sniegavīra acis. Viņam acis tika ieliktas no divām lielām pogām. Patiesībā līdzi bija paņemtas piecas pogas, bet trīs no tām jau aizdarīja vīra balto mēteli, savukārt atlikušās divas – sarkana un zaļa - bija sniegavīra acis. Nu viņš varēja ieraudzīt pasauli.

Nē, patiesībā tobrīd viņš neko neieraudzīja, notika mazliet savādāk. Sniegavīru bērni atstāja vienu pašu, jo viņu cimdiņi jau no sniega bija galīgi mitri. Jau krēsloja vakars, un arvien skaidrāks palika fakts, ka sniegavīru vairs neviens neapciemos.

Taču notika kas neparedzēts, tieši pusnaktī pie viņa ieradās negaidīta viešņa. Tā bija ziemas laumiņa, kurai todien bija ārkārtīgi labs garastāvoklis. Viņa ieraudzīja sniegavīru un sāka ap to riņķot. Laumiņa apbrīnoja sniega cilvēka stāju un varenumu. Tad pēkšņi viņai radās prātā tā doma. Viņa izvilka savu burvju lāsteku un sāka ar to vicināties, tēmēdama uz sniegavīru.

Lūk šajā brīdī sniegavīrs ieraudzīja pasauli. Vismaz daļu no tās. Laumiņa bija devusi viņam dzīvību. Sniegavīrs sasprindzināja pogas, caur kuru caurumiem nu viņš redzēja pasauli. Viņš skatījās uz laumiņu vaicājošu seju, un gaidīja kādus paskaidrojumus. Laumiņa smaidīdama plivināja savus spārnus iepretim sniegavīram. Viņa novērtēja savu darbu. Tiesa sniegavīrs nespēja kustēties, viņš bija ieslodzīts savā ķermenī, taču viņa prāts, dvēsele un sirds bija dzīvi.

Laumiņa smaidīdama iespurdzās, pirms laidās projām: „Tu tagad esi dzīvs, izbaudi to, kamēr vari.”

Un sniegavīrs dzīvoja, vismaz tā to varētu teikt, viņš joprojām atradās savā nekustīgajā sarga pozā, tikai nu viņš bija spējīgs sajust, domāt, redzēt. Drīz pienāca rīts. Sniega vīriņš neredzēja saullēktu. Tas vienkārši nebija iespējams, jo viņa galva bija pagriezta uz pretējo pusi.. Vispār sniegavīra pasaule bija apbrīnojami maziņa, viņš nekustīgi dzīvoja vienā gleznainā ziemas skatā, un nespēja kustēties, lai kaut ko mainītu. Viņam nācās tikai dzīvot.

Rīta rosmes vietā sniegavīru sagaidīja nepatīkams pārsteigums. Pie viņa pielaidās kāds melns putns, un sāka knābāt sniegavīra smaidu. Viņam atņēma kādreiz tik žilbinošās ogas, kuras radīja smaidu kādu nespēja radīt pat kilograms labākās zobu pastas.

Kad putns bija pabeidzis savu darbu, viņš aizlaidās. Sniegavīrs tikai bezspēcīgi noraudzījās viņam nopakaļ, līdz putns pazuda no viņa redzeslauka. Sniegavīru skumdināja viņa bezspēcība, tik viegli tika atņemta viņa smaidīgā āriene. Viņš vairs nezināja, kā justies, vai tagad viņam būtu jāiejūtas dusmīgā sniegavīra lomā, vai tomēr āriene nav tik svarīga, un viņš varēja saglabāt savu būtību?

Pēcpusdienā viņu atkal apciemoja. Šoreiz tie bija ciema bērni, kuri bezrūpīgi priecājās ziemas priekiem. Viņi viens otram meta ar pikām un sacentās, kurš pirmais samērcēs visas savas drēbes. Pēkšņi viņi ieraudzīja sniegavīru, un vienam no puikām radās ideja kā izaicināt savus draugus. Viņš mudināja tos uz sacensību, kurš no attāluma pirmais trāpīs sniegavīra spainim, un notrieks to no viņa galvas.

Puikām vienmēr bija patikuši šādi izaicinājumi, tāpēc viņi arī šoreiz neatteicās. Pirmie metieni bija galīgi garām, taču ar laiku rokas iesila, un katra trešā pika trāpīja sniegavīram, kurš bezspēcīgi noskatījās uzbrukumā. Lielākā daļa piku gan trāpīja viņa vēderā un tur arī iestrēga, taču pa kādai trāpīja arī citur. Viena no pirmajām pikām trāpīja viņa uzticamajā slotā, izsizdama to no sniegavīra rokām. Viņš tikai bezspēcīgi noskatījās, kā tā aizlido. Sniegavīrs būtu pieliecies lai to paceltu, taču viņš to nespēja.

Piku lietū sniega vīriņu pārņēma izmisums. Viņam nebija nekādu talantu, nekādu iespēju, kā aizstāvēties, viņš tikai varēja paciest un turēties līdz pēdējam, tas arī viss, viņam nebija pilnīgi nekāda talanta.

Kāda no pikām trāpīja sniegavīra sejā. Tā izsita vienu no viņa acīm, kura nokrita zemē un bezpalīdzīgi mētājās. Cita pika ietriecās sniegavīra burkāna degunā, kuru aizlidināja pāris metru no mūsu baltā drauga. Sniegavīram neatlika nekas cits, kā bezspēcīgi noskatīties šais šausmās. Beidzot vienam no puikām izdevās. Viņš trāpīja pa spaini, kurš ar skaļu troksni, noraudams daļu sniegavīra galvas novēlās zemē. Viņš triumfā palēcās. Tas nozīmēja viņa uzvaru, taču ar to nepietika. Līdz ar kāda uzvaru, puikām bija zudis spēlēšanās prieks. Pēkšņi kāds ierosināja sajaukt sniegavīru pavisam. Pārējais bars piekrītoši pamāja, un viņi visi smiedamies skrēja tuvāk sniegavīram, lai viņam uzbruktu un to sajauktu.

Viņš joprojām bija bezspēcīgs, sniegavīrs gan gribēja kliegt, taču pat ogas no mutes viņam to neļautu, viņš bija pilnīgi bezspēcīgs. Likās, ka nekas viņu neizglābs no viņa likteņa, bet pēkšņi sniegavīram priekšā izlēca maza meitenīte. Viņas acīs bija asaras, un viņa bļāva cik spēka: „Lieciet viņu mierā! Es viņu vakar uzcēlu! Jums nav tiesību! Pazūdiet!” Viņas balss aizlūza, taču griba ne. Viņa izplestām rokām stāvēja pretī uzbrucējiem, gribēdama aizsargāt sniegavīru cik vien spēka.

Puikas apstājās, viens no viņiem teica, lai skuķe vācās malā, taču viņa neklausīja, un puikām neatlika nekas cits, kā vien atstāt šo vietu. Viens no viņiem vēl dusmīgi noteica, ka viņi atgriezīsies. Taču no tā neviens nebaidījās. Sniegavīrs jau bija tā izpostīts, viņš jutās tik ļoti sasaistīts, tik bezspēcīgs, ka vienīgais ko gribēja, bija pazušana no šīs pasaules.

Meitenīte noskatījās uz puikām, tad pagriezās pret sniegavīru. No viņas acīm plūda asaru straumīte. Sniegavīra sirds pēkšņi atmaiga, viņš vairs nedomāja par nāvi, bet ar vienu savu aci vērās meitenītes bēdīgajā sejā.

Pēkšņi viņa saņēmās, pieliecās un pacēla izkritušās pogas, kuras rūpīgi, ar mīlestību pievienoja atpakaļ. Viņa ņēma savos cimdiņos sniegu, un līdzināja sniegavīra sadragātās formas, līdz tās atkal atguva daudz maz apaļu formu. Arī burkāns drīz atgriezās savā vietā. Tāpat arī slota un spainis. Vienīgi ogu vairs nebija, ko atlikt  sniegavīra smaida vietā. Taču meitenei bija izdomas bagāts prāts. Viņa paņēma no saviem matiem lentīti un iestiprināja to sniegavīra mutes vietā. Zaļā lentīte radīja vīriņam pavisam jaunu smaidu.

Meitenīte pēc ilga laika pasmaidīja, viņu priecēja fakts, ka sniegavīrs nu atkal izskatās pieņemami. Taču tad viņa atkal skumji pavērās uz sniegoto cilvēku, viņa ieskatījās vīriņa pogās, it kā zinādama, ka viņš viņu sadzird un teica: „Mēs rīt atgriezīsimies pilsētā, es šeit nevarēšu būt, lai tevi aizsargātu.” Viņa drūmi nolaida galviņu uz leju, pār viņas vagu atkal skumji notecēja sara. Tad, skatīdamies uz zemi viņa teica: „Tu man devi ļoti daudz prieka, es negribu, lai ar tevi notiktu kaut kas slikts. Piedod, ka nevarēšu būt tev blakus, lai tevi pasargātu.” Viņa skumji nopūtās, tad pagriezās un metās skriet uz māju pusi.

Sniegavīrs atkal palika viens, taču kaut kas viņa dzīvē bija mainījies. Viņš jutās savādāk. Sniegavīrs beidzot atklāja savu talantu, un pie sevis klusiņām, bet priecīgi domāja: „Mans lielākais talants ir mana sirds, es varu likt cilvēkiem būt priecīgiem, varu aizkustināt tos. Tāpēc esmu radīts šai pasaulē, un ja kaut viens cilvēks manis dēļ būs priecīgs, tad mans mūžs nebūs iztērēts veltīgi. Jā, mans lielākais talants ir mana sirds. ”

Sniegavīrs beidzot vairs nejutās bezspēcīgs, viņš jutās laimīgs, un bija vienalga, kas ar viņu notiks vēlāk, viņš bija sevi atradis, atradis jēgu savai bezspēcīgajai eksistencei.

Labvakar, laika ziņas. Rīt Latvijā gaidāms atkusnis, slapjš sniegs un temperatūra vietām pat sasniegs +6/+7 grādus pēc Celsija.

Apelsīnu garšas skūpsts

         Jau bija pagājis gads un tieši trīs nedēļas, kopš Kristiāns bija miris. Un tieši tobrīd viņš vicināja savus spēcīgos spārnus, lai ātrāk tiktu uz priekšu sniega pielietajā gaisā. Jā, Ziemassvētki bez sniega nebija iedomājami, taču tie arī traucēja eņģelim lidot. Taču viņš par to nesūdzējās, eņģelis nesteidzās. Viņš bija kā karavadonis pirms bezcerīgas kaujas, kurš novilcina katru mirkli, lai tikai ilgāk izdzīvotu, un aizkavētu brīdi, kad jādodas pretī nedrošajai nākotnei.

            Eņģelis zināja, ka tas, ko viņš dara nav atļauts, taču viņš tai pašā laikā cerēja, ka viņa grēks tiks piedots, jo ir taču Ziemassvētki. Eņģelis cerēja, ka Dievs viņam piedos. Taču tas nemazināja bailes, kuras satricināja eņģeļa sirdi un lika tai dauzīties ārkārtīgi straujā ritmā.

            Beidzot viņš bija klāt. Eņģelis nolaidās zemēs pie kādas mājas sliekšņa. Māja joprojām bija tā pati, taču tā bija palikusi daudz svešāka, tā vairs neglabāja Kristiāna siltumu, māja viņam bija kļuvusi auksta. Vēl tikai pirms gada un trim nedēļām viņš  bija izgājis pa šīs mājas durvīm, lai dotos savās ikdienas gaitās uz darbu.

Eņģelis sažņaudza dūres. Ja todien nebūtu pagadījusies tā smagā mašīna, kuras šoferim par katru cenu nācās apdzīt, tad Kristiāns tobrīd nestāvētu klusi pie mājas durvīm, bet gan sēdētu blakus siltajam kamīnam, un skatītos savu mīļo sejās. Skaistās sievas sejā, nu jau četrgadīgās meitiņas sejā, viņš būtu laimīgs. Taču ne vienmēr visu ir iespējams kontrolēt, un viņš atradās tur, kur tobrīd bija, pie savas mājas durvīm kā nelūgts un negaidīts viesis.

Viņš pieskārās durvju rokturim, taču momentāni bailēs atrāva savu roku. Eņģelis nebija gatavs ieraudzīt kaut ko neparedzētu, galu galā bija pagājis jau tik ilgs laiks. Viņš baidījās, ka viņu vairs neatcerēsies, lai gan tas bija lieki, jo nebija jau ko atcerēties, cilvēka acij eņģelis bija neredzams. Lai nu kā, Kristiāns izlēma sākumā pārbaudīt pirms iet iekšā.

Eņģelis pavisam klusītēm piegāja pie loga. Viņš uzmanīgi ieskatījās savā vecajā viesistabā. Eņģeļa krūtīs iedzēlās asa sāpe no tā, ko viņš ieraudzīja. Istaba gandrīz nemaz nebija mainījusies, visas vecās mēbeles joprojām atradās tai pašā vietā, kur vienmēr. Taču cilvēki gan bija mainījušies. Viņa mazā meitiņa vairs nepavisam nelikās maza. Tieši tobrīd viņa sēdēja mammai klēpī. Mamma viņai rādīja vecu albumu un ar otru roku lobīja apelsīnam nost mizu. Viņas abas kopā izskatījās ārkārtīgi mīļi. Fakts, ka Kristiāns tur nebija, radīja eņģelim ārkārtīgi spēcīgas sāpes. Viņam bija grūti dzīvot bez saviem mīļajiem.

Eņģelis bija izdarīji to, ko vēlējās, viņš paskatījās uz saviem mīļajiem, jau tas bija pārkāpums debesu likumos, un par to viņam pienāksies sods, taču eņģelis nespēja pagriezties un aizlidot.  Pēc mirkļa viņš sevi atkal pieķēra stāvam pie durvīm, taču šoreiz viņš tās pavēra.

Eņģelis to darīja pavisam klusu. Viņš  maigi atvēra durvis, un ienāca mājā. Kā mājas gariņš, kurš dzīvo zem gultas un paslēpj no rītiem čības, eņģelis klusītēm, klusītēm devās caur istabām, lai piekļūtu tuvāk sev mīļajiem. Iegājis viesistabā viņš sastinga kā zemē iemiets. Eņģelis pārāk ilgi viņas nebija redzējis tik tuvu sev. Viņš spēja sajust, kā viņu āda izstaro siltumu, viņš spēja saskatīt, kā kustās viņu lūpas, kad viņas sarunājās. Eņģelis spēja sajust, kā garšo apelsīns, kuru viņas abas sirsnīgi sadalīja.

Viņš jutās laimīgs par iespēju atrasties tik tuvu, bet reizē arī nolādēts, par dzīves netaisnību. Ja jau eņģelis bija atnācis tik tālu, viņš izlēma doties vēl tuvāk. Kristiāns klusām viņām tuvojās. Viņu interesēja, ko tieši viņas skatās.

Pēkšņi, tikai pāris soļu attālumā no viņām, eņģelis sastinga kā zemē iemiets. Viņš izdzirdēja savas sievas balsi, kura ļoti mīlīgā tonī, pāršķirdama albuma lapu sacīja: „Šeit esam mēs ar tavu tēti mūsu medusmēnesī.” Kristiāns sastinga, viņš nebija gaidījis, ka viņas pieminēs viņu, taču tālākie notikumi eņģeli izsita no ierindas vēl vairāk.

Meitiņa uzdeva nevainīgu jautājumu: „Kur ir tētis?” Viņas mamma smagi nopūtās pirms atbildēja, tomēr tad saņēmās un teica: „Tētis ir tālu prom, kādā labākā vietā, bet viņš mūs ļoti mīl un sūta sveicienus.” Kristiānam šī atbilde lika aizturēt elpu, lai nesāktu izkliegt to visu, ko tobrīd juta viņa sirds. Eņģelis piegāja vēl pāris soļus tuvāk savai ģimenei. Bet viņš atkal apstājās, jo meitiņa ierunājās: „Žēl, ka tētis nav šeit.” Viņas mammai pār vaigu noritēja asara, izdzirdot meitiņas tikko pateiktos vārdus, viņa neatbildēja skaļi, bet klusītēm pati sev nočukstēja: „Jā, žēl, es viņu ļoti mīlēju.”

Kristiānam vairs nebija ko zaudēt, viņš bija vienaldzīgs pret sodu. Šī situācija bija pārāk aizskārusi viņa sirdi, viņš vēlējās tikai vienu, un to viņš arī darīja. Eņģelis bija jau pietiekoši tuvu, lai pieskartos savām mīļajām. Taču viņš gāja vēl tālāk, viņš pieliecās, un pieglauda savas lūpas pie mīļotās lūpām. Tas bija īss, bet neaizmirstams skūpsts, viņas lūpas garšoja pēc svaiga apelsīna. Lūpas ne pavisam nebija mainījušās, tās joprojām bija tikpat maigas, kā agrāk, tās joprojām lika Kristiāna sirdij pukstēt cik iespējams strauji. Tobrīd viņš jutās kā laimīgākais eņģelis pasaulē, viņš vairs nejutās vientuļi, viņš juta mīlestību.

Taču mirklis nebija ilgs, pēkšņi viesistaba pazuda un eņģelis krita, viņam visur apkārt palika tumšs. Kritiens bija ilgs. Pat spārni nepalīdzēja, eņģelis tikai krita arvien dziļāk un dziļāk, līdz pilnīgi bez sāpēm un skaņas atkal nostājās uz savām kājām. Kristiāns zināja, kur atrodas. Viņš to jau gaidīja.

Dievs viņam jautāja:  „Tu zini, kāpēc šeit atrodies vai ne?” Kristiāns piekrītoši pamāja. Dievs turpināja jautāt: „Vismaz ceru, ka tu nožēlo savu izdarīto.” Kristiāns joprojām klusēja, taču šoreiz viņš noraidoši papurināja galvu. Eņģelis neko nenožēloja, viņš bija rīkojies pareizi. Dievam nepavisam nepatika šāda atbilde, tāpēc viņš turpināja: „Tev būs jāmaksā milzīga maksa par nodarīto, tu zaudēsi savus spārnus.” Šoreiz Kristiānam bija ko teikt: „Tu vari man atņemt spārnus, vari mani nolādēt un sūtīt uz elli, taču manu sirdi man neviens nevar atņemt.”

Dievs dusmīgi paskatījās uz eņģeli, un pamāja ar roku. Todien eņģelis zaudēja savus spārnus, viņš tos iemainīja pret vienu apelsīnu garšas skūpstu.

Vēl šo baltdien, dažreiz Ziemassvētkos, ejot pa ielu, var sajust apelsīnu smaržu. Ja jūs to jūtiet, tad nedomājiet, ka esiet kļūdījušies, vai jums uzglūn māņi. Varbūt tas ir kritušā eņģeļa Kristiāna rēgs, kurš elpo jums pār plecu un cenšas iečukstēt, lai nekad neaizmirstiet pateikt ko labu jūsu mīļajiem, kamēr vēl ir tāda iespēja.