Es pamodos aukstos sviedros, man sapnī likās, ka
bēgu uz dzīvību un nāvi, no plēsīgiem meža zēriem. Šķita, ka paskrien pēdējās
dzīves minūtes, taču atvērdams acis es sapratu, ka tas viss ir veco radiatoru
dēļ, kuri izdeva tādu karstumu, ka pat plānais palags man bija pārāk karsta
sega. Pulkstenis rādīja vēl pēdējo četru miega-stundu atlikumu, līdz brīdim,
kad neizbēgami man pienāks laiks lai celtos un dotos strādāt.
Es nejutos, tā, lai dotos tālāk gulēt. Kāda gan
tam jēga, ja miegs tikai paātrinās manas četras stundas līdz rītam. Es paņēmu
pulti un sāku slēgāt starp TV kanāliem, viss ko rādīja bija izvēles bagāts un
dažāds, bet daudzās izvēles lika man skatīties, ko vēl rāda, līdz beigu beigās
sapratu, ka izvēlņu burzmā vienīgā pareizā būtu neskatīties vispār.
Izdomāju, ka nenāktu par ļaunu iziet uz balkona
uzvilkt kādu dūmu. Es apģērbu rītasvārkus un devos ārā, cerēdams baudīt kādu
klusumu. Es gribēju mirkli miera, lai liktu savai esamībai saskarties ar
pasaules ritējumu. Man gribējās redzēt tumsu, gribējās just, kā zīlītes izplešas,
līdz sāku ko redzēt. Taču, kad pavilku vaļā aizkarus, es redzēju, ka ārā gaisma
bija spožāka nekā manā istabā.
Izspļāvu cigareti, un, ar sabojātu noskaņojumu,
domāju: „Kas gan tā par pasauli, bez tumsas?” Es nezināju, kur paslēpjas, ja
viss, ko redzēju bija laternu spuldžu apgaismots. Es nesapratu, kāpēc tā visa
gaisma. Vai kāds mūs uzrauga naktīs, kad guļam? Vai man vairs nav lemts
iejusties naktī, ļaujot tai skaut savu tēlu?
Sapratu, ka nekā labāka, kā miega kūres, šīs nakts
četrās pieāvātajās stundās, nebūs, tāpēc devos gulēt, līdz pēc norādītā laika
modinātājs mani uzrāva no kāda pavisam jauka un intīma sapņa, kura detaļās
neieplūdīšu. Es piedabūju sevi pie dzīvības, ieriju divas maizītes, rīta kafiju
un košļājamo gumiju elpai. Pēc rīta barības rituāla man nācās sevi sažņaugt ar
neērto uzvalku, cietajām kurpēm un stīvo žaketi. Kā kronis visam bija mana
nāves cilpa, kuru, tumši violētā čūskas ādā, apviju sev ap kaklu. Biju gatavs
doties pelnīt sev iztiku, ko, būdams sevis cienošs „Alfa Male”, katru dienu arī
darīju.
Es lepni apstājos trolejbusa pieturā, kur mani
apsēda neskaitāmas smirdīgo ļautiņu smakas. Es zināju, ka liela daļa no viņiem
ir vājāki nekā es, tāpēc ļāvu ieņemt braucamrīka ērtākās vietas. Es atzīmējos
biļetē, ļaujot kompostrētājam izdarīt kādreizējo veco tantuku darbu. Es necietu
kompastrētāju, es gribēju to noraut no staba un izsviest pa logu laukā. Varbūt
tas ļautu man palaist vaļā to milzīgo emociju mākoni, kas krājās manī.
Darbs nebija no grūtajiem. Pāris stundas bankā
smaidot un atbildot aptaurētu mietpilsoņu jautājumiem, bet pēc tam sniedzot un
rakstot atskaites šefenītes kundzei, kura nez kāpēc bija augstāk biroju un
ofisu barības ķēdē. Nezin kāpēc, varbūt viņa labāk izprata shēmas, ar kādām
cilvēki zaudēja savus iekrājumus hipotekārajos kredītos, līzingos un
overdraftos. Bet varbūt šefene, bija vienkārši tuvāka ar bankas īpašnieku,
iekarojot vietu viņa kabinetā, gan stāvot pie galda, gan uz galda.
Es biju padarījis darbu, nezinu, vai kāds to
manīja, jo visas garās (8h) darbadienas laikā pasaulei nebiju atstājis nekādus
rezultātus, nekādas izmaiņas no mana darba, bet algas čeku jau drīz varēja
gaidīt. Mājup nolēmu, ka došos izstaipīdams savas sagurušās kājas. Es devos pa
piesmirdušajām ielām, kuras bija tik ļoti civilizētas, ka pēdējās naturālās
dabas atliekas bija ielas kaķu čuras.
Parkā beidzot redzēju pāris kokus, kurus iežogoja
milzīga sēta, it kā tos sargādama no mežstrādnieku nekrietnajām ķepām. Un
zālīte, tā bija tik ideāli vienmērīga, ka tā iznīcināja jēlkādu mistēriju un
domu, ka lielā pļavā varētu atrasties kāda pļavas puķe. Es jutu līdzi tiem
kurmjiem, drosminiekiem, kuri vēl pirms daudziem gadiem te mēģināja uzrakt zemīti,
bet saskārās ar indīgām gāzes granulām.
Nolēmu noiet gar zoodārzu, lai paskatītos, kādi
tad tur jaunumi. No dārza, cilvēku pievilināšanai, bija izvests liels lauvu tēviņš, kurš, iesprostots būrī,
rūca uz katru garāmgājēju. Man likās interesanta šī padarišana, tāpēc es nolēmu
pastāvēt un pavērot. Lauva skatījās uz mani un rūca, un es tikai klausījos tās
rūkšanā.
Pēkšņi rūkoņa pārtapa smieklos, es to varēju
sadzirdēt, lauva nebija dusmīga uz cilvēkiem, tā vienkārši ironiski smējās, jo
cilvēki redzēja, kā lauva bija iesprostots būrī, bet neredzēja milzīgo cietumu,
kurā dzīvoja ik dienas. Pēkšņi es sajutos, ka lauva bija daudz brīvāka nekā es
pats es sajutu krātiņu, kurš ieskāvis manu dzīvi un tur to cieši ierāmētu tikko
nopļauta mauriņa ideāli līdzenos rāmjos, kuros nav vietas nevienam liekam
stiebriņam, kurš ļautu man atšķirties no pārējās zāles...
