Kāpēc Dievs neeksistē?

Piedodiet visi ticīgie cilvēki, bet jūs arī sadegsiet ellē, kopā ar mani un visiem pārējiem. Bet tagad pie lietas!

Tātad, šodiena ir pārpildīta emocijām, kuras, kā ūdens šļaksti pil pār krūzes malām. Kā iespējams lielākā daļa no jums zina, šodien miris populārais dziedātājs Mārtiņš Freimanis, un viņa, kā arī citu cilvēku piemiņai ir domāts šis raksts.

Man tiešām žēl visu to lietu, ko viņš neizdarīja, ko nepaspēja mums nodot. Vēl tagad nespēju aptvert, ka labas mūzikas Latvijā paliek arvien mazāk. Ir tāda sajūta, it kā tumsas spēki šodien būtu uzvarējuši vēl vienu kauju, lai deģenerētu Latviešu kultūru. Man tiešām žēl, ka procentuāli samazināsies kvalitatīvas mūzikas apjoms. No kā izriet, ka daudz vairāk būs šlāgeraptauju un citu lētu draņķību, kuras paklausoties tavas smadzeņu šūnas atmirst un tu tikai deģenerējies.

Vai tiešām talantīgi cilvēki būtu pelnījuši mirt tik jauni? Kā vārdā? Kāpēc? Man vienalga, vai tā ir Putnu vai cūku gripa, es gribu saprast kāpēc? Tam ir tikai viens izskaidrojums. Dieva NAV! Citādāk nekad nekas tāds nenotiktu, mēs spētu klausīties skaistās Freimaņa dziesmas, uztvert mūžīgo pozitīvismu, ko viņš spēja radīt pat caur televizora ekrānu kā arī paša Mārtiņa vienmēr mazliet skumjo dzīvi, kura izveidoja viņu tādu, kādu mēs viņu atceramies!

Ar vienu vārdu var noķert vēju ar diviem

sauli nu piedod, ka nepaspēju

Un lai ar kā mums vēl daudz kā par daudz

Ar vienu soli var pienākt tuvāk ar diviem

klāt ar trijiem aiziet garām

Un tālāk, tālāk pats savā vaļā..

"Mans lielākais talants ir mana sirds!" Domāju, ka šis citāts vislabāk apraksta M.Freiamani. Varbūt viņa sirds vairāk nepukst, bet tā vienmēr ir likusi pukstēt citu cilvēku sirdīm, un tā tas būs mūžīgi.

Paldies Mārtiņam par visu, ko viņš darījis mūsu valsts labā:

Sniegpārsliņas stāsts

Virpuļu virpuļiem viņa laidās uz leju. Caur lielo vēju izplezdama savus mikroskopiskos spārnus, sniegpārsliņa negribīgi tuvojās zemei. Patiesību sakot, mazā dvēselīte nebija nekas dižs. Viņa bija tikai viena no daudziem. Par viņas ģimeni varētu stāstīt stundām ilgi. Meitenes radu loks sniedzās tūkstošos, nē miljonos. Un visi radi bija tik līdzīgi viens otram.

Viņas ģimenē nebija tradīcijas dot vārdus. Visas kā viena, viņas bija vienādas. Māsas īpaši nekontaktējās, un nebija arī lielas jēgas draudzēties, tāpat attiecības ātri vien noplaka, jo cik tad daudz tāda maza sniegpārsliņa savā prātā var paturēt. Jau dzemdībās, kad lielais mākonis palaida pasaulē savus bērnus, pārsliņas zināja, ka viņu liktenis šai pasaulē nav prātot vai saprast lietu būtību. Viņām nav lemts būt īpašām, tikai eksistēt īsu brīdi, kamēr siltums viņas iznīcina.

Sniegpārsliņu uzdevums bija vienkāršs, ar to viņas arī devās pretī savam liktenim, zemei. Viņām bija tā jāsaldē, jāatdzesē. Būtu absurds teiks, ka sniegpārsliņu mūžs būtu nozīmīgs, viņām bija jāpaveic tikai viens vienīgs uzdevums.

Taču stāsts nav par sniegpārsliņu rutīnisko darbu, te slēpjas kas vairāk. Notikumi, kas risinājās tikai pāris minūtes, bet kādai tā bija visa viņas dzīve, sākās kādā decembra pēcpusdienā, kad ārā laiks jau sāka satumst. Mākonis, pelēki baltais, todien neslinkoja, viņš radīja miljoniem sniegpārslu, katru bez vārda, bez būtības, taču pēkšņi notika kas nebijis, mākonim misējās, un pasaulē nāca viņa.

Pēc izskata nepavisam ne atšķirīga. Viņa bija tāda pati, kā visas viņas māsas. Taču kaut kas nebija kā vajag. Pārsliņas sirds darbojās citādāk. Atvērdama acis, un ieraudzīdama debesis sev apkārt un miljoniem tādu kā viņa, mazā pārsliņa priecājās, ka nav viena šai pasaulē. Pārsliņa bija komunikabla, viņa uzreiz pielidoja tuvāk savai māsai, un vaicāja, kā viņa jūtas?

Māsa paskatījās nicinošām acīm, un noburkšķēja, ka nav svarīgi, kā viņa jūtas, jo viņa jau ir tikai maza sniegpārsliņa, niecība. Mūsu varone sabēdājās par šādu atbildi, taču viņa bija neatlaidīga, tā nu veicot veiklus manevrus gaisā, viņa nokļuva pie kādas citas pārsliņas un vaicāja to pašu, taču arī šī pārsliņa atbildēja tikpat noraidoši un kaut ko burkšķēja par sniegpārsliņu likteni un uzdevumu šai pasaulē. Mazā pārsliņa jutās satraukta, taču viņa joprojām centās, viņa lidoja pie nākošās un atkal nākošās pārsliņas, taču atbilde visu laiku bija tā pati.

Meklējot atbildi pārsliņa pavadīja pusi savas dzīves. Nu jau viņa bija pusceļā līdz zemei. Pēkšņi notika kas negaidīts, pie viņas pielidoja kāda cita pārsliņa, protams, arī viņai nebija vārda. Mazā pārsliņa paskatījās uz atlidotāju, un gaidīja, ko viņai teiks. Ilgi nenācās gaidīt. Pienācēja nopētīja mazo pārsliņu un sacīja: „Tu meklē dzīves jēgu tur kur tās nav, tu meklē draudzību un siltumu, tur kur tā nav.” Mazā pārsliņa nesaprata, tāpēc vaicāja: „Kāpēc?” Lielā atbildēja tieši: „Redzi, tu centies atrast siltas attiecības pie pārējām sniegpārsliņām, tas tev nekad neizdosies, jo mēs neesam tā radītas, sniegpārsliņas neprot dot siltumu, mēs esam aukstas, un tādas jau no dzimšanas, mūsu sirdis ir saltas, tajās tu neatradīsi siltumu, tāds ir mūsu liktenis.”

Mūsu stāsta varone vēlējās vēl ko vaicāt, taču tad viņa saprata, ka tas būtu lieki, arī izpalīdzīgās pārsliņas sirds bija salta, viņa jau sen kā bija aizlidojusi tālāk, lai piepildītu savu likteni un nestu aukstumu.

Pārsliņa domāja cik spēka, viņai vairs nebija atlicis daudz, pavisam drīz jau bija jāpieskaras zemei, un jāpilda sniegpārsliņas uzdevums. Taču viņa to nespēja pieņemt, sniegpārsliņas sirds bija pārāk liela un plaša, tas bija par grūtu, saprast, ka liktenis ir tik skarbs. Viņa tam nespēja noticēt. „Es negribu nodzīvot savu dzīvi nesniegdama ne vienam siltumu, es nevēlos pazust nesniegdama nevienam savu mīlestības pilno sirdi. Tas nekas, ka es esmu auksta, es noteikti varu dot kādam savu siltumu,” šādas domas pildīja mazās pārsliņas prātu.

Laika palika pavisam maz, pārsliņa centās paniski ar kādu citu pārsliņu sadraudzēties, viņa centās atrast draudzīgu saikni ar vēju, viss bija velti, nevienam nerūpēja, kā jūtas pārsliņa, kurai tāpat tūlīt būs jābeidz sava dzīve.

Zeme bija jau pavisam tuvu, pārējās māsas centā atrast labāko vietu, kur nolaisties, lai sasaldētu pasauli, viņas centās atrast vietu, kur būtu vajadzīgs viņu aukstums. Taču mazā sniegpārsliņa zemi vēroja pavisam savādāk, viņa meklēja vietu, kur būtu nepieciešams viņas siltums.

Viņa noskatījās uz koka zariem, kas  bija pilni ar sniegu, tie bija auksti un kaili, tiem noteikti bija nospļauties par sniegpārsliņas sirdi. Viņa redzēja bruģi, kas gulēja auksts un drēgns, arī tas jau bija pazudis pasaulē, bruģim noteikti bija vienalga, par kādas mazas sniegpārsliņas domām.

Pēkšņi pārsliņa ieraudzīja cilvēku, kurš sēdēja drūms uz soliņa tumsā. Viņa seja bija vērsta pret sniegu, un acu skatiens nepameta vienu vienīgu punktu. Tas dedzināja caurumu ziemas sniegotajā zemē.

Sniegpārsliņai beidzot tapa skaidrs, kas ir jādara, viņa piepūlēja visus spēkus, lai pietuvotos šim cilvēkam. Tas nebija viegli, jo nedraudzīgais vējš pūta uz pavisam citu pusi, taču viņai izdevās to pārvarēt un nu jau pārsliņa bija pavisam tuvu. Viņa bija tikai pāris centimetrus no cilvēka sejas, tagad tikai atlika ieplānot labāko nosēšanās vietu, lai liktu sevi pamanīt. Par piemērotāko viņa izvēlējās lielāko smaili, pašu, pašu cilvēka degungalu. Pārsliņa tēmēja tieši, bet pirms nosēšanās, viņa vēlējās tikai vienu vēlēšanos, kaut viņai izdotos izbēgt no sava likteņa un nebūt tādai, kā citām pārsliņām, viņa gribēja kādu sasildīt, un dot savai pāris minūšu ilgajai dzīvei jēgu.

Beidzot pārsliņa piezemējās. Viņa trāpīja precīzi. Nu pārsliņa atradās uz paša degungala, viņa sajuta to karstumu, kas nāca no cilvēka. Pārsliņa zināja, ka dzīvot atlicis pavisam maz, tāpēc viņa vēlējās uzzināt, vai viņai izdevās. Pārsliņa skatījās uz cilvēka drūmo seju. Pēkšņi viņu pārņēma prieks, jo pārsliņa pamanīja, kā cilvēks neviļus pasmaida.

Viņai bija izdevies, pārsliņa visu savu mūžu centās izbēgt no sava likteņa, un viņai tas patiešām izdevās, izkūstot pārsliņa jutās laimīga, jo viņa kādam varēja atdot savu sirdi, viņa par to bija priecīga, jo kāds skumjš cilvēks pateicoties šim mazajam radījumam nu varēja pasmaidīt.

Vēlmju aka

„Man nekad nav trūcis vēlēšanos. Tās kaut kā pašas atnāk pie manis. Ko tu vēlies saņemt Ziemassvētkos? Jaunu lavas lampu? Ar tālvadības pulti vadāmu elektronisko mašīnīti? Varbūt sarkanu Ziemassvētku apakšveļu? Manā pasaulē šādas vēlēšanās nekad nav eksistējušas, taču nav tā, ka es neko nevēlētos. Es jums pačukstēšu savu vēlēšanos, bet apsoliet, ka tas paliks noslēpums, sarunāts? ... Labi, lai jūs saprastu, es sākšu savu stāstu.”

„Visu mūžu es neesmu bijis pieaudzis, sen, sen atpakaļ es vēl pratu priecāties, kad ieraudzīju pirmo taureni pavasarī, toreiz es vēl apbrīnoju kāpju romantisko čīkstoņu, kad centos klusītēm uzlavīties otrajā stāvā. Es biju mazs, bet laimīgs. Vai nav paradoksāli, ka mazais cilvēciņš tik ļoti vēlas pieaugt, taču, kad viņš pieaug, viņš arvien vairāk vēlās, kaut ilgāk paliktu mazs.”

„Es nevēlos nosaukt konkrētus vārdus, patiesībā es nemaz vairāk neatceros to cilvēku vārdus, es atceros tikai vienu pašu vienīgo vārdu. Mēs bijām labākie draugi. Vienalga, vai todien ārā bija pērkona negaiss vai mīnus 20 grādu sals, mēs atradām veidu, kā satikties. Mums tas bija vienkārši, nevajadzēja dārgas rotaļlietas, lai atrastu, ko darīt. Esot kopā, mūsu pasaule kļuva krāsaina. Pelēki laukakmeņi kļuva par pasaku pilīm, mazākie žagariņi varēja kļūt par ļaunām čūskām, pret kurām mēs kopīgi cīnījāmies. Lūk, tik krāsaina bija mūsu draudzība.”

„Es atceros, kā spēlējāmies pie akas, tā bija mūsu vismīļākā rotaļu vieta, stundām ilgi varējām vērties akas dzidrajā ūdenī, varējām saukt viens otra vārdu un dzirdēt, kā atbalss atskaņojas, mēs metām mazos akmentiņus akā un klausījāmies, kuram būs skaļāks plunkšķis.”

„Tā arī ir pēdējā vieta, kur viņu atceros. Var teikt, ka pie akas mēs arī atvadījāmies. Toziem mēs atkal spēlējām sniega kauju. He..Es vienmēr tajās uzvarēju, jo pratu izvairīties no pikām. Neticami veikls es biju. Es liecos un lecu, kad lidoja sniega pika, tad visu savu uzmanību veltīju tam, lai no tās izmuktu.”

„Par nelaimi, ziemās viss bija tik slidens. Es slēpos pie akas, jo tas bija izcils aizsegs. Taču ledus mani pievīla, un, izvairoties no pikas, es paslīdēju un gāzos akas virzienā. Inerce bija pārāk liela un es pārvēlos pāri akas malai. Taču Nekas traks nenotika, es gan iekritu akā, taču ledus mani pasargāja....vismaz brīdi...kad atjēdzos un centos piecelties, es sajutu, kā ledus sāk plaisāt.”

„Viņš, mans uzticamais draugs, pieskrēja pie akas, lai palīdzētu, taču tas nebija viņa spēkos, tāpēc viņš nesās skriet uz mājām, teikdams, ka atradīs kādus palīgus. Es gaidīju savā aukstajā zārkā. Taču mana sirds bija silta, pārāk silta, mans ķermenis sildīja trauslo ledu, kurš pamazām sāka kust un palika arvien plānāks un plānāks. Mans draugs nenāca, un es sāku just, kā viss paliek arvien slapjāks un aukstāks.”

„Krakš! Ledus ielūza, un līdz ar to, brīdī, kad plaušas iegrima ledainajā ūdenī, aizlūza arī mana elpa. Es gribēju kliegt pēc palīdzības, taču balsene mani neklausīja, tā bija sastingusi kā skulptūra, pie kuras piemiņas dienās noliek ziedus. Taču pēkšņi es sadzirdēju balsis, tas bija mans draugs, kurš skrēja šurp ar solīto palīdzību. Izdzirdot viņa balsi, mana sirds nomierinājās...Tā bija pēdējā reize, kad atceros viņu saticis.”

„Nu ir pagājuši 12 gadi un es atgriežos dzimtajās mājās, lai apskatītu aku un saprastu, kāpēc es neko pēc šiem notikumiem nespēju atcerēties. Viss liekas tik izmainījies. Pavisam jauni ceļi, jaunas mājas, kur gan es visu šo laiku esmu bijis, ka nepamanīju, kā šeit viss pārmainījies.”

„Esmu pavisam tuvu un jūtu, kā mani pārņem satraukums, tāpēc es palēninu tempu, jo palicis tikai viens līkumus, aiz kura ieraudzīšu savu bērnības aku. Es redzu, ka pie akas kāds stāv, tāpēc cenšos iet pavisam klusītēm, lai neaizbiedētu šo džentlmeni.”

„Es pieeju pavisam tuvu šim cilvēkam, bet nešķiet, ka viņš būtu ievērojis manu klātbūtni, viņš tikai tukši saktās akā. Uz vienu momentu man sāk šķist, ka es esmu šo cilvēku kaut kur redzējis, bet es nespēju atcerēties, tāpēc paskatos iekšā akā.”

„Pēkšņi, mana sirds sāpēs notrīcas, un es visu atceros, taču es nespēju noticēt tam, ko atceros, jo tas šķiet pārāk nereāli. Es paceļu acis uz augšu, lai ieskatītos svešinieka sejā. Jā, tas ir viņš, mans bērnības draugs, tiesa, viņš ir novecojis, viņš nu nēsā brilles un ir ataudzējis bārdu, taču viņa acis es nemūžam nespēšu aizmirst.”

„Es visu esmu atcerējies, un sapratis, bet es nespēju iedomāties, kas tad īsti es esmu? Pēkšņi, kā pierunāts, mans draugs ierunājas: „Piedod, es nepaspēju laikā, man vajadzēja tevi glābt, taču bija par vēlu, tu iekriti aukstajā ūdenī un tur arī paliki. Piedod, draugs. Es zinu, ka tevis vairāk nav un nekad nebūs, taču mūsu draudzība dzīvos mūžīgi, to es tev apsolu.” Viņš pateica šos vārdus, noslaucīja asaras, un paņēma no maka vienu monētu, kuru, pirms iemešanas melnajā ūdens slazdā noskūpstīja, sacīdams: „Es vēlos, kaut mūsu draudzība būtu mūžīga.” Tad viņš pagriezās un aizgāja.”

„Es paliku pie akas, un nu es sapratu, kāpēc no savas dzīves es neatceros nekā vairāk nekā viņu, kāpēc mani divpadsmit dzīves gadi ir tik neskaidri, es sapratu, ka es neesmu cilvēks. Es esmu draudzība, un jā, viņam bija taisnība, īsta draudzība ir mūžīga.”