Konstantes stāsts

Es gribu dzīvot konstantē, patiesībā jau mēs visi to vēlamies. Mainīgums mūs biedē, riņķa līnija ir pārāk slidena un pārāk gluda, tā pavisam viegli var izslīdēt caur pirkstiem. Taču kvadrāts mēdz būt gluds tik vien kā līdz brīdim, kamēr tu sadur savu sirdi uz kāda no tā stūriem. Tu to dari atkārtoti, atkal un atkal ejot pa kvadrātisko perimetru, un jūties kā panorāmas rata ritenī, ārā, negaisa laikā.

Tieši tāpēc es vēlos dzīvot konstantē, būt drošs par tās nemainību, būt drošs, ka varu saglabāties tāds, kāds esmu, un man tik ļoti bail no zinātniekiem, kas rok un rok, līdz izrok zemi paši sev zem kājām, paraujot sev līdzi visu cilvēci. Zinātniekiem ir tāds niķis, apgāzt visas manas konstantes, kurās esmu ierāmējis savu laimīgo dienu fotogrāfijas. Viņi nāk ar āmuru un lauzni, kāds atnes vēl pa krāsu bundžai, lai to visu pārkrāsotu.  

Jā, varbūt es varētu cīnīties, taču kurš gan cīnās pret zinātniekiem, viņi taču ir tik gudri un pareizi. Kā lai es pasaku kādam savas dzīves zinātniekam, ka šis nav darbs, kuru vēlos strādāt, kā lai pasaku, ka man vienalga par veselību, es dzeršu kolu. Zinātnieki taču spēs vienmēr argumentēt un atrast veidu, kā mani pārliecināt. Pat ja es kaut kā atrastu savus argumentus spēcīgākus par viņējiem, tad vienkārši mani pretinieki ķertos pie sava spēcīgākā ieroča, viņi sakūdītu sabiedrību, lai tā vienkārši nedotu man naudu par to, ka daru, to, kas man patīk, ka dzīvoju savās konstantēs un nemainos par labu sabiedrības vajadzībām. Un kas tālāk - izsalkums, parādi, stress? Vai mana konstante ir šo lietu vērta?

Kaut kā visi vēlas, lai dzīvojam kā pa lauztu līniju, kura ir kā Karpatu kalni. Vienmēr kāds ceļš ved uz augšu, uz jaunām virsotnēm. Tas dod cerību, ka aiz nākošā līkuma būs jauns mērķis, kur kāpt, kur pavērties, tas liek man ticēt, ka, ja kāpšu pietiekoši ilgi, es sasniegšu debesis, būšu pie saules. Taču Lauzta līnija jau nav tā būvēta, tā satur divus variantus – vai nu es, kāpjot uz augšu, iekrītu kādā Karpatu kalnu aizā un atkal sāku kāpt no pašas apakšas, vai arī kā varonis sasniedzu savu mazo virsotnīti, un ko tad? Tad tu vari mazliet pagozēties saulītē, bet, dzīves piespiests, dodies atpakaļ lejā pilnīgi labprātīgi. Tikpat labprātīgi, cik labprātīgi sev kapu izrok uz nāvi notiesāts karavīrs.

Kaut kā visi vēlas, lai mēs dzīvotu lauzto līniju dimensijās, pasaule grib, lai mēs vienmēr  redzētu sev priekšā kalnu, kurā uzkāpt, taču pasaule tai pat laikā ķiķina, kā mazs puisēns, kurš zina, ka viņa ar ūdeni piepildītais gaisa balons kādam teju, teju uzkritīs uz galvas. Pasaule ķiķina, jo tā redz mūsu lauztās līnijas, ar neskaitāmajiem mazajiem kalniņiem, pēc kuriem vai nu nāk sāpīgs kritiens aizā, vai labprātīga paša padošanās pasaulei. Tas vienkārši ir vieds, kā lauztās līnijas strādā.

Es ciest nevaru lauztās līnijas, man no tām uzmetas zosāda, kā dienās, kad eju pie zobārsta. Man šķiet, ka lauztā līnija, ar visiem zinātniekiem un omēm, kas māca, ko pareizi darīt, grib tikai to vien, kā neļaut man dzīvot savā konstantē.

Es gribu dzīvot konstantē, gribu, lai tā mani ved uz kādu mērķi, lai man nebūtu jāiztēlojas kāpšana Karpatu kalnos, jo man šķiet, ka Zemes kalni ir par mazu priekš manas konstanes. Esmu dzirdējis, ka uz Marsa ir kalns, kurš ir vairāk kā 26 kilometri augsts. Varbūt konstanti kāpjot uz augšu šai kalnā, man beidzot izdotos sasniegt debesis? 

Pilsētas zvērs

Es pamodos aukstos sviedros, man sapnī likās, ka bēgu uz dzīvību un nāvi, no plēsīgiem meža zēriem. Šķita, ka paskrien pēdējās dzīves minūtes, taču atvērdams acis es sapratu, ka tas viss ir veco radiatoru dēļ, kuri izdeva tādu karstumu, ka pat plānais palags man bija pārāk karsta sega. Pulkstenis rādīja vēl pēdējo četru miega-stundu atlikumu, līdz brīdim, kad neizbēgami man pienāks laiks lai celtos un dotos strādāt.

Es nejutos, tā, lai dotos tālāk gulēt. Kāda gan tam jēga, ja miegs tikai paātrinās manas četras stundas līdz rītam. Es paņēmu pulti un sāku slēgāt starp TV kanāliem, viss ko rādīja bija izvēles bagāts un dažāds, bet daudzās izvēles lika man skatīties, ko vēl rāda, līdz beigu beigās sapratu, ka izvēlņu burzmā vienīgā pareizā būtu neskatīties vispār.

Izdomāju, ka nenāktu par ļaunu iziet uz balkona uzvilkt kādu dūmu. Es apģērbu rītasvārkus un devos ārā, cerēdams baudīt kādu klusumu. Es gribēju mirkli miera, lai liktu savai esamībai saskarties ar pasaules ritējumu. Man gribējās redzēt tumsu, gribējās just, kā zīlītes izplešas, līdz sāku ko redzēt. Taču, kad pavilku vaļā aizkarus, es redzēju, ka ārā gaisma bija spožāka nekā manā istabā.

Izspļāvu cigareti, un, ar sabojātu noskaņojumu, domāju: „Kas gan tā par pasauli, bez tumsas?” Es nezināju, kur paslēpjas, ja viss, ko redzēju bija laternu spuldžu apgaismots. Es nesapratu, kāpēc tā visa gaisma. Vai kāds mūs uzrauga naktīs, kad guļam? Vai man vairs nav lemts iejusties naktī, ļaujot tai skaut savu tēlu?

Sapratu, ka nekā labāka, kā miega kūres, šīs nakts četrās pieāvātajās stundās, nebūs, tāpēc devos gulēt, līdz pēc norādītā laika modinātājs mani uzrāva no kāda pavisam jauka un intīma sapņa, kura detaļās neieplūdīšu. Es piedabūju sevi pie dzīvības, ieriju divas maizītes, rīta kafiju un košļājamo gumiju elpai. Pēc rīta barības rituāla man nācās sevi sažņaugt ar neērto uzvalku, cietajām kurpēm un stīvo žaketi. Kā kronis visam bija mana nāves cilpa, kuru, tumši violētā čūskas ādā, apviju sev ap kaklu. Biju gatavs doties pelnīt sev iztiku, ko, būdams sevis cienošs „Alfa Male”, katru dienu arī darīju.

Es lepni apstājos trolejbusa pieturā, kur mani apsēda neskaitāmas smirdīgo ļautiņu smakas. Es zināju, ka liela daļa no viņiem ir vājāki nekā es, tāpēc ļāvu ieņemt braucamrīka ērtākās vietas. Es atzīmējos biļetē, ļaujot kompostrētājam izdarīt kādreizējo veco tantuku darbu. Es necietu kompastrētāju, es gribēju to noraut no staba un izsviest pa logu laukā. Varbūt tas ļautu man palaist vaļā to milzīgo emociju mākoni, kas krājās manī.

Darbs nebija no grūtajiem. Pāris stundas bankā smaidot un atbildot aptaurētu mietpilsoņu jautājumiem, bet pēc tam sniedzot un rakstot atskaites šefenītes kundzei, kura nez kāpēc bija augstāk biroju un ofisu barības ķēdē. Nezin kāpēc, varbūt viņa labāk izprata shēmas, ar kādām cilvēki zaudēja savus iekrājumus hipotekārajos kredītos, līzingos un overdraftos. Bet varbūt šefene, bija vienkārši tuvāka ar bankas īpašnieku, iekarojot vietu viņa kabinetā, gan stāvot pie galda, gan uz galda.

Es biju padarījis darbu, nezinu, vai kāds to manīja, jo visas garās (8h) darbadienas laikā pasaulei nebiju atstājis nekādus rezultātus, nekādas izmaiņas no mana darba, bet algas čeku jau drīz varēja gaidīt. Mājup nolēmu, ka došos izstaipīdams savas sagurušās kājas. Es devos pa piesmirdušajām ielām, kuras bija tik ļoti civilizētas, ka pēdējās naturālās dabas atliekas bija ielas kaķu čuras.

Parkā beidzot redzēju pāris kokus, kurus iežogoja milzīga sēta, it kā tos sargādama no mežstrādnieku nekrietnajām ķepām. Un zālīte, tā bija tik ideāli vienmērīga, ka tā iznīcināja jēlkādu mistēriju un domu, ka lielā pļavā varētu atrasties kāda pļavas puķe. Es jutu līdzi tiem kurmjiem, drosminiekiem, kuri vēl pirms daudziem gadiem te mēģināja uzrakt zemīti, bet saskārās ar indīgām gāzes granulām.

Nolēmu noiet gar zoodārzu, lai paskatītos, kādi tad tur jaunumi. No dārza, cilvēku pievilināšanai, bija izvests  liels lauvu tēviņš, kurš, iesprostots būrī, rūca uz katru garāmgājēju. Man likās interesanta šī padarišana, tāpēc es nolēmu pastāvēt un pavērot. Lauva skatījās uz mani un rūca, un es tikai klausījos tās rūkšanā.

Pēkšņi rūkoņa pārtapa smieklos, es to varēju sadzirdēt, lauva nebija dusmīga uz cilvēkiem, tā vienkārši ironiski smējās, jo cilvēki redzēja, kā lauva bija iesprostots būrī, bet neredzēja milzīgo cietumu, kurā dzīvoja ik dienas. Pēkšņi es sajutos, ka lauva bija daudz brīvāka nekā es pats es sajutu krātiņu, kurš ieskāvis manu dzīvi un tur to cieši ierāmētu tikko nopļauta mauriņa ideāli līdzenos rāmjos, kuros nav vietas nevienam liekam stiebriņam, kurš ļautu man atšķirties no pārējās zāles...

Pāris dzejoļi

Sveiki visi, kas seko manam blogam. Zinu, ka sen neesmu neko ievietojos, taču esmu nolēmis mazliet padarboties un kaut ko uzrakstīt. Tā nu ir iznācis, ka Nesen (vakar) man bija jābūt kāzās un man palūdza uzrakstīt apsveikumam dzejolīti.

Patiesībā man nepatīk dzeja, ar to nenodarbojos, bet ja palūdz, varu uzrakstīt. Es mazliet aizrāvos un uzrakstīju 4 dzejoļus. Tad nu lūdzu novērtējiet, kurš no šiem ir labākais.

P.s. Kartītē bija pēdējais:

***

Kad kopā iekritām dūnu segā,

Tu tikai smējies,

Un teici, „Ak tu”

Bet es,

Es skatījos tavās acīs un mulsu

Man gribējās izkliegt ko jūtu,

Bet es tikai teicu, „Jā, es”

Bet sirdī es jutu, būs mēs.

Uz mirkli, uz mūžību.

 ***

Kad taurenis apsēžas uz puķes,

Viņš sākumā neredz tās daili,

Viņš tikai grib piesēst uz brīdi,

Un tad klusītēm projām laist.

Bet dažreiz taurenis aplido ziedu,

Miljoniem, miljardiem reižu,

Un reizēm tas sauc to par savu.

Ik rītu, ik vakaru.

Līdz puķe, tā skaistāk ziedēt sāk,

Tik skaisti tā tikai savam taurenim mirdzēt māk.

***

Es gribu...

Gribu, lai lietus aizskalo ikdienas sviedrus.

Bet es, es gribu...

Es gribu, lai sniegs sasaldē sārstošos vaigus.

Taču mana vēlme...

Mana vālme ir svīst vasaras karstumā.

Bet zini, ko es visvairāk izbaudu...

Es izbaudu ziedošo pavasara pieneņu smaržu,

Un smaidu...

***

Cik sirdis tu nopirki veikalā vakar?

„Vienu!”

„Vai nebūs par maz?”

„Nē, es pērku vienu - tavējo,

Un dodu pusi - savējo.

Tad katram mums būs divu siržu spēks.”