Magnētam ir savāda daba, tam ir divas puses, divas dvēseles, kuras katra ir par 180 grādiem pretēja. Magnētam nav centra, kurš atrod līdzsvaru starp sarkano un zilo pusi, tas vienmēr vai nu pievelkas vai atgrūžas, bet nekad nevar atrast mierinājumu starp savām abām pusēm. Magnēti nav kā cilvēki, kas vienmēr cenšas atrast līdzsvaru starp saviem „Es”. Cilvēki mūždien meklē to punktu, kurā atrasties, lai paņemtu daļiņu no abiem. Cilvēki ir savtīgi, tie nemāk atdot projām vienu vai otru pusi.
Taču magnēts tāds nav. Tas ir vai nu zils vai sarkans. Pat pārgriežot uz pusēm magnēta sirds saglabā savas abas krāsas, tā ir tikai palikusi mazāka, bet joprojām tāda pati. Savukārt cilvēku sirdis, kas sagrieztas simttūkstoš gabaliņos nekad nepaliek tādas pašas. Vienmēr ir divi varianti, vai nu tavu sirds daļu, ko atdod otram cilvēkam viņš saplosa un atstāj tevī tumsu tukšajā vietā, vai arī šis cilvēks paņem daļu no tavas sirds un ieliek tur savējo mīlestību, atstājot sirdī gaismu un cerības.
Jebkurā gadījumā cilvēka sirds mainīsies. Magnēts paliks nemainīgs, tikai mazāks. Tu nevari sagraizīt magnēta sirdi. Tā ir mūžīga, taču mana sirds ir jūtīga brūcēm, tā nedzīvo mūžam, bet mirklim. Cilvēka sirds nepanes pārmaiņas. Tā nepaliks mazāka, bet tikai tukšāka vai pilnāka.
Taču arī magnētiem ir kas kopīgs ar cilvēkiem, tie pievelkas viens otram. Un ne jau loģiski, ar pareizajām, vienādajām pusēm, bet gan pretēji, neskatoties uz otra magnēta krāsu zilā pievelkas sarkanajai kā nelaužams lāsts, tā redz, ka pareizā, vienādā puse ir tepat blakām, bet lai kā censtos, viņi nespēj pievilkties klāt īstajai pusei, viņi vienmēr pievelkas tur, kur nevajag.
Tāpat kā cilvēki, tie nespēj pretoties fizikai un saiet kopā, taču tos var atdalīt vai sagraizīt un nekas jau nenotiks, magnēts vienkārši paliks mazāks, taču cilvēka sirds paliek tikpat liela, tā vienkārši paliek tukšāka.
Skatoties pareizās acīs tu jūti savu magnētu, kurš tevi pievelk pie pretējā cilvēka. Acis ir kā divi magnētiņi, kas tavu sirdi velk klāt tam otram. Tu varbūt prātā apzinies, ka pievilkšanās nozīmētu sāpes, tev bail, bet tu neko nevari izdarīt, jo cilvēka sirdis ir kā magnēti, tās nespēj pretoties fizikai, tās vienkārši pievelkas. Un ne jau vienmēr ar pareizām pusītēm.
Jo daudz, tik daudz pēc tam ir pasaulē tukšu siržu, kuras reiz pievilkās, bet vēlāk tika sagrieztas gabalos. Nē, tās nenoasiņoja, tās klusēdamas sāpēs atdeva daļu sevis slepkavam, kurš sirdi izlaupīja, atstājot to tukšumā, ar sasodīti daudz brīvu vietu, kur varētu salikt visu pasaules mīlestību, bet ar sasodīti maz drosmes, lai ielaistu pat drusciņu mīlestības savā saplēsatajā čaulā.
Cilvēku sirdis ir savtīgas, tās nemāk kā magnēti atdoties plusam vai mīnusam. Cilvēku sirdīs vienmēr starp abām zīmēm būs jautājums, „Bet ja nu ...?”
