Zudušās krāsas!

            Viņš tāds nebija bijis vienmēr. Aklums Lukasa acis bija pārņēmis kopš liktenīgās autoavārijas, kura notika pirms diviem gadiem. Viņš bija nepiesprādzējies sēdējis priekšējā sēdeklī, kad mašīna izslīdēja no slidenā ziemas ceļa un ietriecās barjerā, kura bija paredzēta gājēju drošībai. Viņš arī ne no visai lielā ātruma ar inerces spēku ietriecās priekšējā stiklā. Lukas zaudēja samaņu.

            Kad viņš pamodās, puisis centās atdarīt savas acis, lai saprastu, kur atrodas. Taču, lai kā viņš necenstos viņam tas neizdevās. Puisis sāka ārdīties. Viņš apgāza statīvu no kura tecēja fizioloģiskai šķīdums, viņš aizsvieda savu slimnīcas spilvenu, un sāka bļaut. Drīz piesteidzās māsiņa, kura centās Lukasu savaldīt, taču viņai nekas nesanāca. Lukas ar savām spēcīgajām rokām atvairīja māsiņu. Taču viņa pretošanās nebija ilgstoša. Drīz ieradās papildspēki, kuri palīdzēja slimnieku savaldīt. Dakteris Lukasa vēnās ievadīja nomierinošas zāles, kuras palīdzēja puisim nomierināties.

            Viņš skatījās savā pulkstenī, lai sagaidītu brīdi, kad zāles būs pilnībā iedarbojušās. Tad, kad laiks bija pagājis, dakteris sāka runāt ar puisi: „Lukas, tu cieti autoavārijā.” Dakteris gaidīja kādu atbildi, bet Lukas tikai pagrieza galvu viņa virzienā un klusēja, līdz ārsts turpināja: „Tu neko neredzi, un tāpēc esi satraukts. Avārijā tika bojāti tavu smadzeņu nervi, tāpēc tu kādu laiciņu nespēsi neko redzēt.” Klusums. „Taču ir arī labas ziņas, pavisam drīz tu atkal redzēsi, tavs aklums nav neatgriezenisks, to ir cerība izārstēt, tev tikai nāksies apmeklēt speciālus treniņus, lai atgūtu redzi.” Šie vārdi bija tie, kas nomierināja puisi. Viņš varēja mierīgāk ļauties zāļu iedarbībai un aizmigt.

            Pēc divu gadu ilgām mocībām viņam nolaidās rokas. Puisis to vairs nevarēja izturēt. Bezgalīgās ārstu komisijas, rehabilitācijas centri un zāļu injekcijas pamazām viņu nogalināja. Tā bija lēna un mokoša nāve puiša bezgalīgi tumšajā pasaulē. Nekas neliecināja, ka viņam kādreiz varētu kļūt labāk, tieši pretēji. Zāles mocīja viņa ķermeni un prātu. Lukas jutās biežāk atrodamies savos medicīnas līdzekļu pārdozēšanas murgos, nekā realitātē. Visas tās procedūras viņu pamazām nogalina. Sākumā šķita, ka situācija uzlabojas, viņš ar prieku gāja tam visam cauri, apzinoties, ka kādu dienu atkal spēs ieraudzīt zilas debesis, taču tas viss bija bezjēdzīgi. Lukas vairs necerēja nekad ieraudzīt zilās debesis, viņš mācījās sadzīvot ar savu tumsu.

            Lukas bija jau daudz ko iemācījies no neredzīgo pasaules. Viņš jau mācēja orientēties pilsētā. Viņam nevajadzēja pat suni, lai atrastu pareizos ceļus, pa kuriem pārvietoties, lai nenāktos šķērsot nevienu luksoforu. Viņam bija arī savas mīļākās vietas, patiesībā vieta, kur puisis mēdza uzkavēties. Tas bija soliņš pie parka strūklakas. Lukasam patika šī vieta, jo nebija vajadzīga redze, lai šeit nāktu un visu iztēlotos. Strūklakas skaņa bija pietiekoša, lai viņš vienkārši varētu iztēloties apkārtni. Šī bija gaišākā vieta visā viņa pasaulē, jo pie strūklakas Lukas neredzēja savu tumsu. Pasaule it kā atkal kļuva gaiša. Viņš zināja, ka tā bija ilūzija, ko radīja viņa nodevīgās smadzenes, kuras pirms diviem gadiem bija atņēmušas puisim dārgāko, viņa redzi.

            Strūklaka viņam īpaši mīļa bija lietainajās dienās, kuras viņš centās neizlaist, bet visas kā vienu devās uz šo vietu, lai pavadītu pats ar sevi. Lietainajās dienās viņš redzēja vēl daudz skaidrāk. Pilienu pakšķi ļāva viņam saklausīt un sev prātā izveidot pasauli. Viņš varēja sadzirdēt koku lapas, no kurām tecēja ūdens. Viņš varēja saklausīt peļķes, kuras veidojās uz ielām. Tikai lietainās dienas viņam ļāva justies dzīvam. Tās bija viņa klusā, kautrā cerība.

            Vienā šādā dienā notika kas tāds, kas izmainīja viņa dzīvi. Lukas kā parasti klausījās pasaulē, līdz viņš saklausīja tuvojamies kādu cilvēku. Viņš dzirdēja, kā pa nācēja garajiem matiem tek ūdens, tāpēc viņa smadzenes uzreiz galvā radīja sajūtu, ka nācēja ir viņa nevis viņš. Viņai nebija lietussarga, un tas šķita dīvaini, jo parasti cilvēki, kas staigāja apkārt lietainajās dienās visi kā viens bija paslēpušies zem sargiem. Cilvēkiem bija bail no svaiguma, no dzīvības, kuru izplūdes gāzes piesātinātajā pilsētā ienesa svaigais lietus. Taču viņa tāda nebija, viņai nebija lietussargs, viņa brīvi elpoja un jutās par to priecīga.

Tik daudz Lukas spēja pateikt ar savām pārējām maņām. Taču viņš nespēja atbildēt uz neizprotamo situāciju, kāpēc meitene apsēdās viņam līdzās. Nu viņa skatījās uz puisi, līdz sadūšojās un vaicāja: „Es tevi jau vairākas dienas esmu šeit redzējusi, saprotu kāpēc nāc uz šo jauko vietu, bet es nesaprotu, kāpēc tu lietainā laikā nēsā saulesbrilles.” „Es esmu akls,” viņš skumjā balsī atbildēja. Lukas bija gatavs uz visu pēc savas atbildes, viņš bija sagatavojies, ka meitene vienkārši ņems un metīsies bēgt. Tā būtu pavisam loģiska rīcība, viņš tam bija gatavs, taču tas nenotika. Meitene joprojām sēdēja viņam līdzās un pārdomāja, ko lai atbild situācijā, kura nule bija radusies.

Viņa pēkšņi zināja ko teikt: „Tu noteikti neesi nemaz tik akls, ja spēj saprast cik šī vieta ir skaista, it īpaši lietus laikā.” Lukas neatbildēja, viņam nebija ko teikt. Tā kādu brīdi viņi sēdēja klusumā. Vienīgās skaņas bija lietus pakšķi, kas tecēja pār viņu sejām. Tās bija puiša lielākie draugi. Pateicoties pilītēm, viņš varēja iztēloties meitenes seju. Tā bija skaista, smaidīga un tobrīd vērsās uz nomākto puisi. Lukas neizpratnē domāja, kāpēc viņa pievērsusies puisim. Viņš nezināja ko teikt, lai pārrautu klusumu, bija grūti kaut ko pateikt, šis viņam bija mulsinošs mirklis.

Pēc kāda brītiņa meitene beidza savu uzbāzīgo skatīšanos, viņai likās, ka viņa varētu traucēt, tāpēc viņa piecēlās lai ietu projām. Tajā brīdī Lukas saprata, ka pietiek baidīties, bija jārīkojas. Viņš pateica meitenei, liekot viņai pagriezties atpakaļ uz puiša pusi: „Visu mūžu es nebiju akls, agrāk es redzēju pasauli.” Viņa paskatījās lietus izmirkušajā puiša sejā un atbildēja: „Tad iespējams, ka tu arī nepaliksi visu mūžu akls.” Viņš nopūtās: „Arī ārsti tā domā, bet tas ir bezcerīgi, nekas man nepalīdz, es nespēšu redzēt.”

Meitene pēkšņi zināja, ko darīt. Viņa pienāca Lukasam tuvāk un pasniedza viņam savu roku. Caur lietuspilieniņu iztēli Lukas spēja to saskatīt, tāpēc paņēma viņas roku. Meitene smaidošā balsī teica: „Adriana.” Lukas samulsa no šīs sasveicināšanās, taču viņš cienīja drosmi un nevēlējās būt gļēvs, tāpēc atbildēja: „Lukas.”

Tā bija pirmā diena, kad viņš viņu satika. Patiesībā puisis domāja, ka arī pēdējā, jo neviens, pat ārsti nevēlējās krāmēties ap akliem cilvēkiem. Visa pasaule viņos saskatīja lielākās bailes. Cilvēki redzēja viņos to, kādu nākotni viņi sev nevēlējās. Tieši tāpēc aklie cilvēki tika norobežoti no pasaules. Viņiem to atņēma. Lukasam bija palikusi tikai viņa paša personiskā, tumšā pasaule.

Kādu laiku ārā bija saulains laiks. Viņš sēdēja pavisam viens. Kamēr citi priecājās par sauli puisis tikai cīnījās ar savām bailēm no tumsas un cerēja uz lietainu laiku. Ilgi uz to nebija jāgaida. Drīz atkal lija.

Lietainajā dienā viņš steigšus devās uz savu vietu, kur apsēdās uz ierastā soliņa un vēroja pasauli. Pēkšņi viņš atkal ieraudzīja kādu pazīstamu siluetu, kurš tuvojās puisim. Tā bija Adriana, kura viegliem soļiem staigāja pa peļķēm. Viņa klusītēm pienāca Lukasam pavisam tuvu, tad pasmaidīja un teica: „Sveiks!” „Sveika.” „Kā šodien jūties?” viņa turpināja. Lukas nezināja ko lai atbild, parasti visi viņam vaicāja, kā iet, un atbilde bija vienkārša – labi, taču viņa to pašu vaicāja dziļāk, viņai neinteresēja kanonu atbilde, viņa gribēja zināt vairāk. Pēc brīža Lukas tomēr pārvarēja satraukumu un atbildēja: „Es jūtos tāpat kā parasti, nekas īpašs.”

„Tad nāc, es likšu tev justies īpaši,” Pateikusi šos vārdus, viņa sagrāba Lukasa roku un sāka viņu vilkt. Sākumā puisis gan mēģināja pretoties, taču sapratis, ka tas ir bezjēdzīgi, viņš paļāvās meitenei un ļāva, lai viņa viņu velk sev līdzi. Un Adriana to darīja. Viņa Lukasu vilka sev līdzi. Lukas nezināja, kur nokļūs, viņš gan centās saklausīt apkārtni un iztēloties to, taču nekas nesanāca, viņam tas bija grūti, jo galvā maisījās citādas domas. Viņš bija neizpratnē par to, kas turēja viņa roku. Adrianas roka bija ļoti silta par spīti tam, ka viņa bija lietū samirkusi līdz kaulam, viņa joprojām bija silta.

„Kur tu mani ved?” Lukas nevarēja nociesties. „Neuztraucies, esi pacietīgs, vedu tevi uz kādu īpašu vietu,” smaidošā meitenes balss atbildēja, tad turpināja, „Uzmanies, tagad būs pāris pakāpieni.” Viņi kāpa pa kādām kāpnēm. Lukas nojauta, kur tas ir, viņi devās uz augstāko vietu pilsētā, uz seno cietoksni, kurš bija pirms gadsimtiem uzcelts kalna galā, bet nu bija palikušas tikai drupas. Lai gan bija grūti uzkāpt par slidenajām trepēm, viņš paļāvās uz viņu. Kopā grūtas lietas nebija neizdarāmās. Viņiem tas izdevās. Nu abi samirkušie jaunieši bija kalna galā, un Lukas vaicāja: „Kāpēc tu mani atvedi uz šejieni?” Viņa atbildēja: „Es gribu, lai tu kaut ko sajustu, es gribu lai tu sajustu, kas ir dzīve.”

Lukas pavērās apkārt. Viņš nedzirdēja neko jaunu, tikai lietus piles, viņa acis bija skaidras, jo ūdens tecēja arvien pamatīgāk. Viņš dzirdēja tikai viņu abu elpas, kad puisis un meitene bija vienīgie pietiekami ārprātīgie cilvēki, kas šādā laikā atradās tādā vietā, kur nekas neglāba no vēja un lietus. Viņi bija pārsaluši, taču priecīgi par to, ka spēja sajust pasauli. Tomēr, par spīti priekam, Lukasa atbilde nebija pārliecinoša: „Es jau pats lieliski zinu, kas ir dzīve, tā ir bezjēdzība, kura mūs visus, pat priecīgākos cilvēkus ar laiku salauž.”

Viņš redzēja, kā meitene papurina galvu. Viņai acīmredzot bija citādāks viedoklis: „Nē, dzīve ir karš.” „Karš?” Lukas bija neizpratnē. „Jā, dzīve ir bezgalīga cīņa par saviem sapņiem, par sevi. Ja tu kaut ko no sirds vēlies, tev par to ir jācīnās. Tu nevari vienmēr aizbēgt un gaidīt, kamēr citi tiks ar to galā, tev jācīnās pašam.” Lukasam bija pretargumenti: „Es vairāk nespēju cīnīties, visi mani centieni cits pēc cita tiek salauzti. Ar katru nākošo reizi ir arvien grūtāk tam stāties pretī.”

Viņa pienāca puisim pavisam tuvu, tad uzlika savu roku uz viņa sirds, kura nu sāka dauzīties vēl straujāk nekā iepriekš, un vaicāja: „Kā tu domā, ko es jūtu?” „Manus sirdspukstus,” izmirkušais atbildēja. „Tieši tā, es jūtu tavu sirdi, es jūtu, ka tu esi dzīvs, un kamēr vien esi dzīvs, tu vēl vari cīnīties.”

Lukasam aizrāvās elpa. Viņš negribēja, lai Adriana sajūt, cik stipri pukst viņa sirds, kad viņa bija tik tuvu. Puisim bija bail no savām jūtām. Viņš negribēja kādai bezcerīgi pieķerties, viņš baidījās kļūt kādam tuvs, jo nevēlējas nevienu sāpināt. Adriana nebija to pelnījusi, viņa nebija pelnījusi sāpēs, kuras varētu nāktos izciest, ja viņa būtu kopā aklo.

Taču viss notika pretēji viņa vēlmēm. Vis notika pats no sevis, Adriana vēl turēja roku uz Lukasa dzīvības dzīslas, kad teica: „Es jūtu, cik stipri skan tava sirds. Cilvēks, ar tik plašu sirdi nevar tā vienkārši ņemt un pazust.” Pateikusi šos vārdus, viņa pieliecās puisim vēl tuvāk. Meitene viņu noskūpstīja uz lūpām. Tas bija skaistākais skūpsts, kādu Lukas bija saņēmis divu gadu laikā, patiesībā tas bija skaistākais skūpsts visā viņa mūžā, jo tas bija tik nepiespiesti, tik vienkārši, no sirds.

Tad viņa beidzot atlaida puiša lūpas. Viņi abi brīdi stāvēja klusēdami, līdz viņa teica: „Lukas, es tev ticu!” Pateikusi šos vārdus, meitene pagriezās un aizskrēja. Aklais puisis palika viens cietokšņa smailē. Viņš bija atstāt viens. Bet tas nebija darīts aiz ļaunuma. Adriana rīkojās pareizi, viņa puisi atstāja tur, lai viņš varētu sākt cīnīties pats ar sevi, saviem dēmoniem un likteni. Todien viņš sāka cīņu ar sevi.

Nē, tas nebija vienkārši, uz burvju mājienu izdarāms, taču viņam pamazām izdevās. Lukas ilgi mocījās, līdz nokāpa pa slidenajām kāpnēm, taču viņš to izdarīja pats, nevienam nelūdzot palīdzīgu roku. Beidzot, pēc ilgiem laikiem puisis varēja saņemt pietiekoši daudz spēka, lai tiktu galā pats. Viņš vairs nebaidījās, viņš necerēja, ka kāda burvju feja palīdzēs. Lukas saprata, ka viss bija viņa rokās, viņš saprata, ka ja kaut ko tiešām vēlējās, tad par to bija jācīnās.

Viņš pārstāja apmeklēt ārstu indējošās procedūras. Lukas pievērsās pavisam citām metodēm. Viņš centās salauzt savu psiholoģiju, lai izkļūtu no apburtās tumsas.

Saulainajās dienās viņš strādāja mājās, bet lietainās dienas pavadīja kopā ar Adrianu. Viņi stundām ilgi pastaigājās. Viņa veda puisi pie savas rokas. Likās, ka šādi brīži varētu nekad nebeigties. Viņiem kopā bija ļoti labi. Pļāpāt bija vienkārši, likās, ka viens otru jaunieši saprata no pusvārda.

Lukasam nešķita, ka kaut kas uzlabotos ar viņa veselību, taču Adriana ļāva viņam nezaudēt cerību, tāpēc viņš turpināja savu cīņu. Viņš zināja, ko vēlas un cīnījās lai to sasniegtu.

Kādā tradicionālā lietainā dienā, kad viņi atkal samirkuši klaiņoja pa pilsētu, Lukas pēkšņi apstājās. Adriana to izdarīja līdz ar viņu. Meitene pagriezās pret puisi, un izbrīnīti skatījās viņā.

Lukas bija mierīgs. Viņš lēnām noņēma no savām acīm saulesbrilles. Puisis to darīja satraukti, taču mērķtiecīgi. Adriana izskatījās satraukta, viņa nekad vēl nebija redzējusi Lukasa acis, bet viņa nenobijās un nepagriezās, lai aizbēgtu no nezināmā. Viņi skatījās viens otram acīs, līdz Lukas ierunājās: „Tev ir ļoti skaistas acis.”

Adriana pēkšņi samulsa un nosarka, viņa saprata, ko nozīmēja šis teikums. Viņiem bija izdevies, Lukas atkal spēja redzēt. Un nosarka viņa par to, ka puisis pateica komplimentu par viņas acīm. Kopā pavadītajā laikā Adriana bija sapratusi, ka Lukas viņai nav tikai parasts skumjš cilvēks, kam viņa vēlējās palīdzēt. Viņš viņai bija kas īpašs. Tieši tāpēc viņa nosarka. Īpaši vārdi no īpaša cilvēka.

„Tev tas izdevās!” viņa priekā iespiedzās. „Jā, es vienkārši ļoti vēlējos ieskatīties tev acīs,” puisis atbildēja.

„Paldies, ka atdevi man manas krāsas,” Lukas pateica un noskūpstīja meiteni, kurai bija izdevies izmainīt visu viņa dzīvi.

Muša

                Viņas mūžā nebija lielāka prieka, kā prieks, kad viņa, kopā ar savām māsām, bija uzsēdusies uz kāda beigta dzīvnieka un lēnām sūca tā asinis. Tā bija īsta laime un labsajūta. Viņa to uzskatīja par skaistu veidu kā dzīvot, protams, bija nez no kurienes dzirdēts, ka mušas ir kaitīgi parazīti, taču stāsta varone īpaši par to nelauzīja galvu. Galu galā, katram bija tiesības izvēlēties savu dzīvesstilu, un kas par to, ja kādam citam tas nepatika.

Tieši tāda veida muša ir stāsta varone, viņa ir brīva muša. Viņa nebaidījās, ka viņas vārdam tiks pielikts kāds cits vārds, ja viņa apsēdīsies uz kāda priekšmeta, kuru suns Džeris atstājis parkā. Viņai par to nebija kauns, galu galā, tā taču bija viņas pašas dzīve.

Taču kādu dienu muša iemaldījās pavisam citā pasaulē. Milzīgs, četrkantains portāls aizveda viņu uz šo jauno pasauli. Muša jutās, kā Alise Brīnumzemē. Šī pasaule lauku mušu, kura bija pieradusi pie vienkāršības, nu ieveda pavisam citā pasaulē, brīnumu pilnā pasaulē.

Muša bija sajūsmā par šo vietu, viņa lidoja no viena trauka pie otra, tādus ēdienus viņa vēl nekad nebija baudījusi. Viņa atrada uz galda maizi, kura garšoja savādi, ne pavisam ne tā, kā ierastā maita, kuru muša ēda. Maizes garša bija daudz maigāka, saldāka. Muša pieēdās maizi cik vien spēja, līdz viņai sametās nelabi. Savu ceļojumu Brīnumzemē viņa turpināja ar lidojumu, lai atrastu vēl ko garšīgu.

Mušai veicās, viņa atrada pasaulē vērtīgāko zeltu, vismaz mušu pasaulē noteikti. Viņa atrada balto mantu – cukuru. Pagaršojot šo gardumu, mušas galva sāka griezties, viņa jutās kā septītajās debesīs. Stāsta varonei šķita, ka viņa varētu šeit palikt mūžam. Brīnumzeme bija satriecošākā vieta uz pasaules. Muša riņķoja pār šo zemi aiz ekstāzes no brīnumgardās baltās mantas. Viņa pie sevis domāja, ko gan citas viņas māsas neatdotu, lai pagaršotu ko tik satriecoši gardu un spēcinošu.

Pēkšņi viņa nosēdās uz kaut kā kustīga. Lai gan viņai bija vairāki simti acu, viņa vēl nekad nebija redzējusi ko tādu, viņa atradās pie diviem tumšiem kanāliem, kas pūta uz viņu gaisu. Tie bijā ārkārtīgi biedējoši kanāli, pildīti ar spalvām, tādām pašām kā mušas spalvas, tikai atbaidoši milzīgām. Muša nevēlējās neko sliktu, viņa jau grasījās doties prom no atbaidošās vietas, kad milzīgā ātrumā kaut kas krita viņai virsū no debesīm. Pateicoties savām acīm un reakcijai, viņa veikli, bez problēmām izvairījās no šī priekšmeta.

Tomēr briesmas nebija mazinājušās, tāpēc viņa izlēma pazust no Brīnumzemes ar veseliem spārniem. Muša nebija stulba, vismaz viņa nekad tā par sevi nevienam neteiktu, viņa bija muša ar raksturu, viņa pati tā uzskatīja. Un tieši tāpēc viņa skaidri zināja, kur ir tas lielais kvadrāts par kuru viņa iekļuva brīnumzemē.

Muša jau redzēja izeju, viņa redzēja saulaino ārpasauli, pie kuras bija tik labi pieradusi, pasauli, kurā briesmas bija zināmas. Lai gan bija pilns ar zirnekļiem, tomēr tas nebija nekas mistisks, tam muša bija gatava, taču no šīs savādās zemes nekad nevarēja droši zināt, ko sagaidīt. Viņa priecājās ieraugot sauli. Viņa kāpināja tempu, lai ātrāk nokļūtu brīvībā, taču pēkšņi tas notika, viņa ietriecās neredzamā sienā, kas bija aizslēgusi izeju mājup.

Trieciens bija sāpīgs, taču ne tā bija lielākā problēma, tas bija šokējošs, muša nesaprata, kas tā par burvestību, viņa nezināja kādās lamatās iekļuvusi. Iespējams, ka trieciens bija pārāk spēcīgs, un kaut kas notika ar viņas galviņu, jo pēkšņi mušai likās, ka viņai bija tikai izlicies, un nekādas neredzamas sienas nebija. Viņa mēģināja vēlreiz tikt brīvībā, un atkal ietriecās tai pašā mistiskajā sienā, kur iepriekš. Muša bija ar raksturiņu, tāpēc viņa mēģināja vēl un vēl. Tā viņa aizvadīja vairākas minūtes, jeb, pārrēķinot mušu dzīves gados, aptuveni divas dienas.

Pat pēc tik ilga laika siena nepadevās, mušu pārņēma izmisums, viņa saprata, ka nonākusi lamatās, no kurām vienīgā izeja ir bloķēta ar melno maģiju. Muša nolaidās uz neredzamās sienas un sāka pa to staigāt. Savā mušas prātiņā viņa domāja, ka tāpat kā pasaulei ir mala, arī sienai noteikti būs mala un gar to varēs nokļūt brīvībā.

Dienu savas dzīves viņa pavadīja staigājot pa logu. Pasaules malu viņai tā arī neizdevās sasniegt, taču viņa atkal sajuta saldo cukura smaržu, kas lika viņai pagriezties un doties smaržas virzienā. Muša zināja, ka viņai jāmeklē izeja, taču viņa pie sevis nodomāja, ka nekas slikts nenotiks, ja viņa ļausies kārdinājumam un mazliet pamielosies, galu galā, šai pasaulē viņa jau bija pavadījusi neskaitāmas dienas.

Cukura smarža nāca no kādas savādas lentes, kura bija nostiepta gar neredzamo sienu. Muša ilgi nedomāja un pacēlās spārnos, lai ātrāk nokļūtu pie našķa. Viņa nosēdās uz dzeltenīgās lentes un sāka ar savu snuķīti sūkt, taču šī manta nekam nederēja, tā garšoja tik pretīgi, ka, ja muša nebūtu ar raksturu, tad viņa uz vietas apvemtos.

Kad lidoja šurp, viņa nepievērsa uzmanību apkārtnei, bet tiecās pēc saldā garduma. Taču pēkšņi visas viņas acis iepletās šausmās, viņa bija nonākusi kapsētā, apkārt gulēja desmitiem lielu un mazu mušiņu, no kurām lielākā daļa bija jau pametušas šo pasauli un devušās uz mušu paradīzi.

Pāris centimetrus no viņas, muša ieraudzīja kādu māsu, kura izskatījās galīgi novārgusi, viņa skumjām acīm paskatījās uz jaunpienācēju, un klusu nočukstēja: „Māsiņ, lido projām, kamēr tev vēl ir spēks, šīs ir lamatas, mēs visas sekojām saldajai smaržai, baudai, un nu šis ir mūsu akluma sods.”

Muša bija pārbijusies, viņa izlēma klausīt savu, nāvei nolemto, māsu. Viņa centās cik vien spēka, lai tiktu projām, muša vicināja spārnus cik jaudas, taču nekas nenotika. Viņai nebija pietiekoši spēka, lai aizlidotu. Viņas sirdi pārņēma pēkšņa panika, jo Brīnumzeme, kur par velti varēja piepildīt visas savas vēlēšanās, nu bija pārvērtusies par šausmu pasauli, kas atņēma mušai visus spēkus un izsūca pēdējo dzīvību.

Vairākas mušu dienas viņa pavadīja cīnoties par savu dzīvību, līdz spēku izsīkumam muša centās vicināt spārnus, lai izdzīvotu, taču viss velti, viņa nespēja pacelties, muša knapi spēja pakustināt vienu kāju, kur nu vēl visas sešas. Viņa saprata, ka ir bezcerīgi mēģināt pacelties spārnos, bet viņa nebija parasta muša, bet gan ar raksturiņu. Viņa negrasījās padoties.

Savā mušas prātiņā viņai atkal ienāca galvā ideja par pasaules malu. Tā viņa soli pa solītim devās uz dīvainās lentes malu. Gājiens atņēma visus viņas spēku, taču pēc pāris mušu dienām viņa atradās pasaules malā, izmisusi un pārbijusies, taču viņa tur atradās.

Muša nostājās uz pašas, pašas maliņas un apkopoja spēkus pēdējam mēģinājumam izbēgt. Sākumā nekas nesanāca, taču pieliekot vēl mazliet spēku, viņai izdevās. Jā, muša bija brīva.

Neskatoties uz to, ka viņa zināja, ka priekšā ir neredzamā barjera, muša no visa spēka lidoja uz to. Pēkšņi notika brīnums, barjera bija pazudusi, un muša varēja pavisam brīvi atgriezties savā pasaulē. Caur atvērto logu viņa izlidoja brīvībā.

Viņa bija par to pārsteigta, taču ilgi nedomāja, viņai bija skaidrs, ka tas viss bija mušu dieva sods par to, ka viņa gribēja aizbēgt no realitātes un atrast kaut ko neīstu, kas padarīja viņu laimīgu. Muša saprata, ka dzīvojot mākslīgi radītā Brīnumzemē viņa varēja tikai nodarīt sev ļaunu. Viņa saprata, ka Brīnumzemi var būt tikai tas, ko viņa pati ir radījusi, Brīnumzeme nebija nekur tālu, tā visu laiku bija bijusi viņai apkārt.

Nu muša vairs nemeklēja baudu baltās vai dzeltenās vielās, bet gan katrā sekundē, ko varēja izbaudīt no savas pārsteidzošās mušas dzīves.