Vērts aiziet ir kādreiz
līdz pasaules malai,
Kur saule mēnesi nomaina
klusi.
Man teica – būs auksti un
bail,
Nekas, ja labāks tad
kļūsi.
Vai kravāsi somas
vientuļai salai?
Kur cilvēks ir padevīgs
senmātei dabai.
Tik pierasti klusai, bet
atvērtai skaņām.
Tur atvērsies tai un
dvēselei savai.
Vai pludmalē izkliegsies
skaļi, cik spēka!?
Tad Pērkons dievs
uzklausīs tevi,
Gūs spēku un izraisīs
vētru.
Tu tīrīsi pasauli sākot
ar sevi.
Vai ticēsim kopā mēs
pasaules galam?
Ir jātic mums vārdiem,
kad runājam skaļi,
Kaut saki un vaigi kļūst sārti.
Tu esi mans draugs –
viens divi, nu abi.
