Pilsētas zvērs

Es pamodos aukstos sviedros, man sapnī likās, ka bēgu uz dzīvību un nāvi, no plēsīgiem meža zēriem. Šķita, ka paskrien pēdējās dzīves minūtes, taču atvērdams acis es sapratu, ka tas viss ir veco radiatoru dēļ, kuri izdeva tādu karstumu, ka pat plānais palags man bija pārāk karsta sega. Pulkstenis rādīja vēl pēdējo četru miega-stundu atlikumu, līdz brīdim, kad neizbēgami man pienāks laiks lai celtos un dotos strādāt.

Es nejutos, tā, lai dotos tālāk gulēt. Kāda gan tam jēga, ja miegs tikai paātrinās manas četras stundas līdz rītam. Es paņēmu pulti un sāku slēgāt starp TV kanāliem, viss ko rādīja bija izvēles bagāts un dažāds, bet daudzās izvēles lika man skatīties, ko vēl rāda, līdz beigu beigās sapratu, ka izvēlņu burzmā vienīgā pareizā būtu neskatīties vispār.

Izdomāju, ka nenāktu par ļaunu iziet uz balkona uzvilkt kādu dūmu. Es apģērbu rītasvārkus un devos ārā, cerēdams baudīt kādu klusumu. Es gribēju mirkli miera, lai liktu savai esamībai saskarties ar pasaules ritējumu. Man gribējās redzēt tumsu, gribējās just, kā zīlītes izplešas, līdz sāku ko redzēt. Taču, kad pavilku vaļā aizkarus, es redzēju, ka ārā gaisma bija spožāka nekā manā istabā.

Izspļāvu cigareti, un, ar sabojātu noskaņojumu, domāju: „Kas gan tā par pasauli, bez tumsas?” Es nezināju, kur paslēpjas, ja viss, ko redzēju bija laternu spuldžu apgaismots. Es nesapratu, kāpēc tā visa gaisma. Vai kāds mūs uzrauga naktīs, kad guļam? Vai man vairs nav lemts iejusties naktī, ļaujot tai skaut savu tēlu?

Sapratu, ka nekā labāka, kā miega kūres, šīs nakts četrās pieāvātajās stundās, nebūs, tāpēc devos gulēt, līdz pēc norādītā laika modinātājs mani uzrāva no kāda pavisam jauka un intīma sapņa, kura detaļās neieplūdīšu. Es piedabūju sevi pie dzīvības, ieriju divas maizītes, rīta kafiju un košļājamo gumiju elpai. Pēc rīta barības rituāla man nācās sevi sažņaugt ar neērto uzvalku, cietajām kurpēm un stīvo žaketi. Kā kronis visam bija mana nāves cilpa, kuru, tumši violētā čūskas ādā, apviju sev ap kaklu. Biju gatavs doties pelnīt sev iztiku, ko, būdams sevis cienošs „Alfa Male”, katru dienu arī darīju.

Es lepni apstājos trolejbusa pieturā, kur mani apsēda neskaitāmas smirdīgo ļautiņu smakas. Es zināju, ka liela daļa no viņiem ir vājāki nekā es, tāpēc ļāvu ieņemt braucamrīka ērtākās vietas. Es atzīmējos biļetē, ļaujot kompostrētājam izdarīt kādreizējo veco tantuku darbu. Es necietu kompastrētāju, es gribēju to noraut no staba un izsviest pa logu laukā. Varbūt tas ļautu man palaist vaļā to milzīgo emociju mākoni, kas krājās manī.

Darbs nebija no grūtajiem. Pāris stundas bankā smaidot un atbildot aptaurētu mietpilsoņu jautājumiem, bet pēc tam sniedzot un rakstot atskaites šefenītes kundzei, kura nez kāpēc bija augstāk biroju un ofisu barības ķēdē. Nezin kāpēc, varbūt viņa labāk izprata shēmas, ar kādām cilvēki zaudēja savus iekrājumus hipotekārajos kredītos, līzingos un overdraftos. Bet varbūt šefene, bija vienkārši tuvāka ar bankas īpašnieku, iekarojot vietu viņa kabinetā, gan stāvot pie galda, gan uz galda.

Es biju padarījis darbu, nezinu, vai kāds to manīja, jo visas garās (8h) darbadienas laikā pasaulei nebiju atstājis nekādus rezultātus, nekādas izmaiņas no mana darba, bet algas čeku jau drīz varēja gaidīt. Mājup nolēmu, ka došos izstaipīdams savas sagurušās kājas. Es devos pa piesmirdušajām ielām, kuras bija tik ļoti civilizētas, ka pēdējās naturālās dabas atliekas bija ielas kaķu čuras.

Parkā beidzot redzēju pāris kokus, kurus iežogoja milzīga sēta, it kā tos sargādama no mežstrādnieku nekrietnajām ķepām. Un zālīte, tā bija tik ideāli vienmērīga, ka tā iznīcināja jēlkādu mistēriju un domu, ka lielā pļavā varētu atrasties kāda pļavas puķe. Es jutu līdzi tiem kurmjiem, drosminiekiem, kuri vēl pirms daudziem gadiem te mēģināja uzrakt zemīti, bet saskārās ar indīgām gāzes granulām.

Nolēmu noiet gar zoodārzu, lai paskatītos, kādi tad tur jaunumi. No dārza, cilvēku pievilināšanai, bija izvests  liels lauvu tēviņš, kurš, iesprostots būrī, rūca uz katru garāmgājēju. Man likās interesanta šī padarišana, tāpēc es nolēmu pastāvēt un pavērot. Lauva skatījās uz mani un rūca, un es tikai klausījos tās rūkšanā.

Pēkšņi rūkoņa pārtapa smieklos, es to varēju sadzirdēt, lauva nebija dusmīga uz cilvēkiem, tā vienkārši ironiski smējās, jo cilvēki redzēja, kā lauva bija iesprostots būrī, bet neredzēja milzīgo cietumu, kurā dzīvoja ik dienas. Pēkšņi es sajutos, ka lauva bija daudz brīvāka nekā es pats es sajutu krātiņu, kurš ieskāvis manu dzīvi un tur to cieši ierāmētu tikko nopļauta mauriņa ideāli līdzenos rāmjos, kuros nav vietas nevienam liekam stiebriņam, kurš ļautu man atšķirties no pārējās zāles...

Pāris dzejoļi

Sveiki visi, kas seko manam blogam. Zinu, ka sen neesmu neko ievietojos, taču esmu nolēmis mazliet padarboties un kaut ko uzrakstīt. Tā nu ir iznācis, ka Nesen (vakar) man bija jābūt kāzās un man palūdza uzrakstīt apsveikumam dzejolīti.

Patiesībā man nepatīk dzeja, ar to nenodarbojos, bet ja palūdz, varu uzrakstīt. Es mazliet aizrāvos un uzrakstīju 4 dzejoļus. Tad nu lūdzu novērtējiet, kurš no šiem ir labākais.

P.s. Kartītē bija pēdējais:

***

Kad kopā iekritām dūnu segā,

Tu tikai smējies,

Un teici, „Ak tu”

Bet es,

Es skatījos tavās acīs un mulsu

Man gribējās izkliegt ko jūtu,

Bet es tikai teicu, „Jā, es”

Bet sirdī es jutu, būs mēs.

Uz mirkli, uz mūžību.

 ***

Kad taurenis apsēžas uz puķes,

Viņš sākumā neredz tās daili,

Viņš tikai grib piesēst uz brīdi,

Un tad klusītēm projām laist.

Bet dažreiz taurenis aplido ziedu,

Miljoniem, miljardiem reižu,

Un reizēm tas sauc to par savu.

Ik rītu, ik vakaru.

Līdz puķe, tā skaistāk ziedēt sāk,

Tik skaisti tā tikai savam taurenim mirdzēt māk.

***

Es gribu...

Gribu, lai lietus aizskalo ikdienas sviedrus.

Bet es, es gribu...

Es gribu, lai sniegs sasaldē sārstošos vaigus.

Taču mana vēlme...

Mana vālme ir svīst vasaras karstumā.

Bet zini, ko es visvairāk izbaudu...

Es izbaudu ziedošo pavasara pieneņu smaržu,

Un smaidu...

***

Cik sirdis tu nopirki veikalā vakar?

„Vienu!”

„Vai nebūs par maz?”

„Nē, es pērku vienu - tavējo,

Un dodu pusi - savējo.

Tad katram mums būs divu siržu spēks.”

Magnēta sirds

Magnētam ir savāda daba, tam ir divas puses, divas dvēseles, kuras katra ir par 180 grādiem pretēja. Magnētam nav centra, kurš atrod līdzsvaru starp sarkano un zilo pusi, tas vienmēr vai nu pievelkas vai atgrūžas, bet nekad nevar atrast mierinājumu starp savām abām pusēm. Magnēti nav kā cilvēki, kas vienmēr cenšas atrast līdzsvaru starp saviem „Es”. Cilvēki mūždien meklē to punktu, kurā atrasties, lai paņemtu daļiņu no abiem. Cilvēki ir savtīgi, tie nemāk atdot projām vienu vai otru pusi.

Taču magnēts tāds nav. Tas ir vai nu zils vai sarkans. Pat pārgriežot uz pusēm magnēta sirds saglabā savas abas krāsas, tā ir tikai palikusi mazāka, bet joprojām tāda pati. Savukārt cilvēku sirdis, kas sagrieztas simttūkstoš gabaliņos nekad nepaliek tādas pašas. Vienmēr ir divi varianti, vai nu tavu sirds daļu, ko atdod otram cilvēkam viņš saplosa un atstāj tevī tumsu tukšajā vietā, vai arī šis cilvēks paņem daļu no tavas sirds un ieliek tur savējo mīlestību, atstājot sirdī gaismu un cerības.

Jebkurā gadījumā cilvēka sirds mainīsies. Magnēts paliks nemainīgs, tikai mazāks. Tu nevari sagraizīt magnēta sirdi. Tā ir mūžīga, taču mana sirds ir jūtīga brūcēm, tā nedzīvo mūžam, bet mirklim. Cilvēka sirds nepanes pārmaiņas. Tā nepaliks mazāka, bet tikai tukšāka vai pilnāka.

Taču arī magnētiem ir kas kopīgs ar cilvēkiem, tie pievelkas viens otram. Un ne jau loģiski, ar pareizajām, vienādajām pusēm, bet gan pretēji, neskatoties uz otra magnēta krāsu zilā pievelkas sarkanajai kā nelaužams lāsts, tā redz, ka pareizā, vienādā puse ir tepat blakām, bet lai kā censtos, viņi nespēj pievilkties klāt īstajai pusei, viņi vienmēr pievelkas tur, kur nevajag.

Tāpat kā cilvēki, tie nespēj pretoties fizikai un saiet kopā, taču tos var atdalīt vai sagraizīt un nekas jau nenotiks, magnēts vienkārši paliks mazāks, taču cilvēka sirds paliek tikpat liela, tā vienkārši paliek tukšāka.

Skatoties pareizās acīs tu jūti savu magnētu, kurš tevi pievelk pie pretējā cilvēka. Acis ir kā divi magnētiņi, kas tavu sirdi velk klāt tam otram. Tu varbūt prātā apzinies, ka pievilkšanās nozīmētu sāpes, tev bail, bet tu neko nevari izdarīt, jo cilvēka sirdis ir kā magnēti, tās nespēj pretoties fizikai, tās vienkārši pievelkas. Un ne jau vienmēr ar pareizām pusītēm.

Jo daudz, tik daudz pēc tam ir pasaulē tukšu siržu, kuras reiz pievilkās, bet vēlāk tika sagrieztas gabalos. Nē, tās nenoasiņoja, tās klusēdamas sāpēs atdeva daļu sevis slepkavam, kurš sirdi izlaupīja, atstājot to tukšumā, ar sasodīti daudz brīvu vietu, kur varētu salikt visu pasaules mīlestību, bet ar sasodīti maz drosmes, lai ielaistu pat drusciņu mīlestības savā saplēsatajā čaulā.

                          

Cilvēku sirdis ir savtīgas, tās nemāk kā magnēti atdoties plusam vai mīnusam. Cilvēku sirdīs vienmēr starp abām zīmēm būs jautājums, „Bet ja nu ...?”

Atbalss

           

              Ir dienas, kad man pašai izklausās, kad liekas, ka nedzirdu vairāk savu balsi. Tās ir dienas kā šī, kad esmu sastapusi simttūkstošiem svešādu seju, kuras katra centušās noskaņot manu dzīvi pa savam, kā vijolnieks noskaņo savas vijoles stīgas, lai tās skanētu atbilstoši ierastajam skanējumam.  Vijole ir spītīga dāma, tā ik pa laikam grb izskanēt žēlāk vai dažreiz priecīgāk, taču vijolnieks neļauj tai palikt pie sava skanējuma, viņš vijolei atņem īsteno balsi un liek skanēt tā kā pats vēlas, skaņā, kurā cilvēki ieprogrammēti sadzirdēt vijoles skanējumu. Dienās kā šī es nevaru atskanēt vijolei, jo balss, kura izskanēja nav īsta. Kā gan lai es atskanu pa īstam neīstam troksnim?

                Bet neviens nevar man pārmest, ka neesmu centusies. Es tiešām gribu, lai cilvēki..jā un, protams, ne tikai cilvēki, spētu sadzirdēt manu skaņu. Es gribu, lai  viņi mani dzird un ieklausās, ziniet, tas nav viens un tas pats. Taču kā lai es lieku viņiem sevi sadzirdēt pilsētas trokšņos, kur cilvēks knapi saklausa pats savu vārgulīgo balstiņu milzīgi skaļajā trokšņa piesārņojumā, kurš izplešas kā melna vārna, raudama acis no cilvēku dvēselēm.

                Jā, jā. Es saprotu, ka nav vairs tie laiki, kad cilvēki tik daudz pavadīja dienas paši ar sevi, bet es nesaprotu, kāpēc ir tā, ka pat brīžos, kad kāds var pabūt ar sevi divatā, viņš baidās atrast sev brītiņu klusumā. Viņš ieslēdz fona troksnim televizoru vai aizbāž ausis ļaujoties ārzemju mūzikas svešajiem ritmiem. Ir tāda sajūta, ka cilvēki baidās no sevis. Sajūta, ka ļaudīm ir kauns izdzirdēt savu balsi un ieklausīties pašiem sevī.

                Lai kā censtos, es nesaprotu, kāpēc tas tā. Vai varbūt tas tāpēc, ka cilvēkiem kauns no tā, ka pateiks ko muļķīgu. Varbūt viņiem bail, ka izskatīsies muļķīgi, ja runās paši ar sevi klusumā. Bet vistīkamākais man liekas variants, ka, iespējams, cilvēkiem ir līdz matu galiņiem bail, ka runājot pašiem ar sevi, viņi nespēs noticēt savam stāstam. Cilvēkiem bail, ka viņu dzīves nu palikušas tik neīstas, ka tās nespēs pārliecināt pat pašu spēlētaju.

                Jā, jo tā taču ir vieglāk, ir vieglāk nedzirdēt pašam sevi, jo tad taču tu skaities veiksmīgs. Tu vari noskatīties kā mazs kaķēns Rīgas tunelī ņaud un bezcerīgi meklē savu mammu, tev nebūs žēl, jo desmit citi taču būs jau pagājuši tam kaķēnam garām. Tev nav jādzird sava sirds, bet vai sirds piedos, ja tajā neieklausīsies?

                Bet varbūt nav nemaz tik traki, jo aizejot uz mežu, pie kādas upes, cilvēki dažreiz mani sadzird. VIņi iesaucās un izdzirdot mani, atbalsi, paši satrūkstās, kad dzird kā viņus uzrunā zeme. Cilvēkus biedē skaņas, ko viņi saklausa, bet viņi saprot, ka saklausa paši sevi, un vai tad no sevis tā jābaidās?

                Lai gan es baidos, es vienmēr esmu domājusi, kā tad ir ar atbalsīm, cilvēku sirdsbalsīm, vai mums arī ir savas atbalsis, kuras skanēs tad, kad būsim ātbildējuši kaut kā, ne tā. Man liekas, ka atbalss atbalsij ir cilvēka sirds puksti, kas tik skaļi sāk skanēt, kad viņš beidzot ir sevi sadzirdējis un uzsācis dialogu, lai, aizbēgot pūlim, atrastu sevi.