Jau kur tas laiks, kopš viņi auga pie senām lauku mājām. Laika zobs šīs mājas jau bija paplucinājis, cilvēki sen jau kā aizvākušies uz pilsētu, lai pētniekiem, kas pēta urbanizācijas līmeni būtu ko pieskaitīt savā statistikā. Par kādreizējo cilvēku klātbūtni varēja pastāstīt tikai viņu stādītie koki, kuri nu bija pašā spēka pilnbriedā.
Pāris stalti bērzi stāvēja rindā un lepojās ar savu melni strīpaino, stalto augumu. Liepas pušķojās liepziediem un priecājās par savu sievišķību un smaržīgajiem ziediem. Arī egles neatkāpās, viņām bija par ko lepoties, jo par spīti tam, ka citi koki rudenī rotājās dažnedažādākajām krāsām, viņas vienmēr, pat aukstākajā ziemā, prata zaļas būt. Vecs vītols pārliecās pār pakalniņu. Viņa lielākais prieks bija ēna, ko sirmais koks dāvāja neskaitāmām radībām. Viedākais un gudrākais koks šai apkaimē bija ozols, kurš savā spēka pilnbriedā neaizmirsa arī par mazajām pasaules radībām. Gan putniem viņa zaros atradās ligzdas, gan vāverītei zīles, kuras ziemas salā iekrāt. Pat ūpis atrada ozolā dobumu, kurā visnotaļ mājīgi iekārtojās.
Koki bija apmierināti ar dzīvi, kāda tā viņiem bija, taču kaut kas viņus tomēr traucēja. Visi koki bija kā koki, tikai kļava no visiem atšķīrās.
Kokiem bija garš mūžs, tāpēc viņi varēja izprātot, kāpēc kļava bija tāda un ne citādāka. Pēc daudzu gadu ilgām diskusijām ozols bija nonācis pie secinājuma, un nāca klajā ar savu hipotēzi: „Viņas sēkla noteikti zemē iekrita un iesējās ar nepareizo pusi uz augšu.” Koki ilgi apdomāja šo varbūtību, līdz, neko labāku nespēdami izdomāt, piekrita ozola domai.
Kļava nevienam tā īsti nepatika, viņa nepeldēja pa straumi, viņa nebija kā citi koki, jau maza bijusi, viņa netiecās pagriezt zarus uz Dienvidiem, bet gan uz ziemeļiem. Kļava pati šādu rīcību skaidroja sacīdama, ka uz Ziemeļpusi paveras skaistāks skats, tāpēc viņa vēlējās pagriezties tai virzienā.
Tieši šī niķa dēļ par Ziemeļu pusi viņa nebija tik ātri izaugusi kā citi koki, un nu viņai bija vēl grūtāk iekļauties pārējo sabiedrībā. Taču kļava par to nebēdāja, viņa tāpat jutās laimīga. Viņa vēlējās būt tāda, kāda bija pati par sevi.
Ja no sēkliņām augtu dzīvnieki, tad viņa noteikti būtu izaugusi par ērgli un aizlidojusi sev vēlamajā virzienā. Taču viņa bija kļava, un smagās saknes liedza viņai lidošanas prieku.
Citi koki vienmēr neuzticīgi skatījās uz kļavu. Taču kādu ziemu viņu pacietības mērs bija iztukšots. Kad visi koki jau bija nometuši savs lapas, mazā kļava joprojām spītīgi turēja tās visas savos zaros.
Bērzi bija izmisumā par šādu rīcību. Liepas novērsās no kļavas nepiedienīgās uzvedības. Vītols kaut ko burkšķēja par jaunatnes samaitātību un egles ienīda kļavu par to, ka tā atņēma viņām to unikalitāti. Vienīgi viedais ozols klusēja.
Par laimi ziema drīz beidzās, koki sāka pumpurot, un viss atkal bija pa vecam. Vasarā dzīve atgriezās ierastajās sliedēs. Taču gads ir skaists, jo tas ir mainīgs, drīz atkal pienāca rudens un tad ziema. Visi koku nometa savas lapas, tik kļava tās atstāja zaros. Arī šoreiz visi bija šokēti, taču neviens neko kļavai neteica.
Tā tas atkārtojās gadu no gada, visi koki mainīja savu apģērbu, tik kļava palika pie viena. Pārējie sētas koki to nespēja izturēt, tāpēc lūdza ozolam uzzināt, kāpēc kļava tā dara. Apdomīgs būdams, ozols uzreiz nebruka kļavai virsū, viņš kārtīgi visu apdomāja, līdz, pēc diviem gadiem, beidzot vaicāja kļavai: „Kāpēc tu nenomet savas lapas rudenī, tāpat kā mēs, pārējie koki?”
Kļava nebija tāda kā citi koki, viņa ātri atbildēja, it kā atbilde būtu pašsaprotama: „Pirms daudziem gadiem viena lapa man lūdza vienu lietu. Lapa lūdza, lai es viņu nelaižot vaļā. Viņai bija bail no aukstuma, kas atradās pie sasalušās zemes. Lapa ar asarām acīs lūdza, lai kļava viņai ļauj palikt viņas siltajā zarā.” Kļava stāstīja, ka piekrita lapas lūgumam, bet naktī bija liela čaukstoņa, un nākošajā dienā visas lapas vēlējās, lai varētu palikt. Viņas negribēja pazust no kļavas siltuma. „Es vienkārši nevarēju viņas atstāt vienas,” tā savu rīcību pamatoja kļava.
Ozolu šāda atbilde sadusmoja, tāpēc viņš pikti sacīja: „Ar savām lapām ziemā tu tikai mēģini noķert vēju, no tām nav jēgas, viņas tev nekad neko nedos pretī.”
Kļava skumji uz viņu paskatījās un sacīja: „Varbūt, taču es labāk visu mūžu mēģinu noķert vēju, nekā palaižu ko tik mīļu prom no sevis. Redzi, tās lapas, es esmu viņas iemīlējusi. Man vienalga, vai viņas man atmaksās, es negribu, lai viņām jebkad būtu jānokrīt un jāsačokurojas pie aukstās zemes, es viņām neko tādu nespētu nodarīt.”
Ozols vairs neko neteica, tikai atkārtoja savu hipotēzi par to, ka kļavas sēkliņa ir nepareizi iesējusies.
Gāja gadi, koki pamazām palika arvien vecāki, viņi joprojām nespēja saprast kļavas bezjēdzīgos centienus pasargāt lapas no aukstuma, tas viņiem likās lieki, taču kļava nepadevās, viņa turpināja cīnīties ar vējdzirnavām.
Reiz, kādā ziemā, šai dieva pamestajā sētā, atkal kāju spēra cilvēku bariņš. Viņi bija bruņojušies ar zāģiem un cirvjiem. Galvenais cilvēks vilka krustiņus uz kokiem, kurus plānoja nozāģēt.
Pēkšņi viņš samulsis apstājās pie kļavas, un izsludināja pārtraukumu, lai atsauktu vīrus apskatīties uz brīnumu. Savā 30 gadu ilgajā mežcirtēja karjerā viņš nekad nebija ko tādu ievērojis, tāpēc viņš teica: „Nekad neesmu redzējis kļavu, kurai ziemas vidū vēl būtu lapas zaros. Šo koku sargā kas svēts, mēs to nedrīkstam nozāģēt.” Mežcirtēji piekrita priekšniekam.
Pēc pāris dienām kļava bija palikusi vienīgā vecās zemnieku sētas vēstnese. Pateicoties lapām, viņai bija izdevies izdzīvot. Pēc visiem šiem gadiem viņa saprata, ka visu mūžu bija dzīvojusi pareizi, par spīti tam, ka viņa pretojās pārējo uzskatam, par spīti tam, ka visu laiku mēģināja noķert ziemas vēju savās lapās, nebeidzamā cīņa ar vējdzirnavām nebija veltīga. Kļava izdzīvoja, un tas viņai izdevās, jo viņa palika pati par sevi.
