-
- Kas tu esi?
- Kas es esmu?
- Jā, lasītājiem noteikti šķitīs ļoti interesanta jūsu īpatnējā esamība.
- Skaidrs...
- Tātad?
- Tātad?
- Kas tu esi? Pastāsti par sevi.
- Labi, mans mūžs ir bezgalīgs, bet reizē tieši 7 minūtes un 14 sekundes garš. Dienā es piedzimstu un arī nomirstu 199 reižu. Vai nav jocīgs skaitlis? Es varētu atdzimt vai nomirt kaut vienu reizīti vairāk, un tad būtu 200 reižu. Dažreiz es cenšos cik spēka, lai mana dzīve paskrietu ātrāk un es varētu to izgrozīt, dabūt savu 200. reizi, taču, lai kā es necenstos, laika slazds paliek nesalaužams.
- Bet kā tad tā, ja jau tu dienā nomirsti tik daudz reižu, kā tas nākas, ka esi šeit?
- Es taču jau teicu, es esmu reizē mirstīgs un bezgalīgs.
- Vai vari to paskaidrot tā, lai arī lasītāji saprastu?
- Kas ir lasītāji?
- Cilvēki.
- Ā, cilvēki...viņi ir atšķirīgi no manis, cilvēku dzīve ir skaista tieši tāpēc, ka viņu laiks ir tik ierobežots, viņi neatdzimst kā es, atkal un atkal, bet gan tuvojas vienam lielam, gara tuneļa galam, aiz kura viņus sagaida nezināmais....Bet cilvēki ir jocīgi, viņu laiks nav mūžīgs, taču savu ierobežoto laiku viņi iztērē krietni vien nelietderīgāk nekā es.
- Kādā veidā?
- Tie nedzīvo sev, savam mazajam dzijas diedziņam, ko sauc par mūžu. Savu laiku cilvēki atdod visam citam tikai ne sev, viņi atdod to darbam, naudai, sabiedrībai, bet brīdī, kad viņi saprot, ka dzijas pavediens palicis pavisam šaurs, ļaudis vairs nespēj atgūt ne mirkli no sava laika, viņiem trūkst elpas, lai elpotu, trūkst sirds, lai mīlētu un trūkst spēka, lai dzīvotu. Dažreiz man gribas sakopot visas savas 7 minūtes un 14 sekundes un atdot tās ļautiņiem, lai viņi varētu sākt visu pa jaunam, kā es to varu 199 reizes dienā.
- Tad jau tu esi laimīgs, vai ne? Tu esi izgājis tik daudz reižu savai dzīvei, ka vairs nepieļauj kļūdas.
- Jā, es tās nepieļauju. Man nav kur tās pieļaut, es nekādīgi nevaru ietekmēt savu dzīvi, es tikai jūtu kā smiltis manī aiztek. Zini, kāpēc cilvēku dzīve ir tik skaista? Viņi var kļūdīties. Sasodīts, cik ļoti es gribētu kaut reizi kļūdīties, piegrūst pirkstu pie karstas krāsns, lai jūtu kā svilst manas asinis, iemīlēties bezjēgā un tad salauztu sirdi klīst pa pasauli, just kā vēders griežas, kad esmu savas muļķības dēļ viens pats iztukšojis lielu alkohola pudeli.
- Bet cilvēki taču baidās kļūdīties, kāpēc tā?
- Viņi ir idioti!
- Nav par skarbu teikts?
- Nē, cilvēki nesaprot, ka ir unikāli tieši ar savu spēju visu salaist grīstē, taču pēc tam, kad pamatīgi nospiesti uz ceļiem, celties un palikt labāki, nekā bijuši jebkad iepriekš. Es, katrreiz, kad atdzimstu pa jaunu, nepalieku citādāks, es atkal skaitu savas 7 smilšu minūtes līdz nāvei, taču cilvēks var mainīties, viņš savā galīgajā dzīvē atstāj daudz vairāk bezgalīgu lietu, nekā es savā mūžībā.
- Es nesaprotu.
- Protams, ka tu nesaproti, tu taču esi tikai cilvēks. Savā mūžā tu atstāj emocijas, kuras atdod citiem cilvēkiem, pasaulei, katra tava kustība, tavs vārds paliek mūžībā kā sīks pēdas nospiedums smilšu tuksnesī. Jā, tas ir maziņš, bet tādu ir daudz, un kopā tie veido visumu, tu paliksi mūžībā, jo katra tava darbība kaut vai nedaudz, bet izmaina pasauli.
- Bet tu?
- Es esmu tikai smilšu pulkstenis, esmu ieslodzīts savā laikā. Mana mūžība iekļaujas manā dzejolī:
Bezgalība, bezgalība,
Kad esi viens, tad tā ir vientulība
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru