Papīra cilvēciņš

Punktiņš, punktiņš, komatiņš, domuzīme, ritentiņš. Tik vienkārši, pāris pavirši novilkti gramatikas simboli, un viņa seja jau bija gatava. Mākslinieks gan nežēloja tinti, viņš galvai pievienoja arī pārējās ķermeņa daļas. Un tā radās viņš – cilvēciņš, kurš dzīvoja tikai uz papīra.

Cilvēciņš bija ļoti tievs. Vienīgās viņa vēdera detaļas sastāvēja no vienas taisnas līnijas. Arī viņa kājas bija kantainas un tievas kā skaliņi. Tās bija tikpat resnas cik viņa vēders. Tāpat arī rokas, kuras stāvēja priekā izplestas. Tāpat kā kājas, tās bija plati pavērtas un vēstīja prieku.

Cilvēciņš bija mākslinieka jaunās kolekcijas rozīnīte. Viņš gleznoja reālistiskas un ļoti precīzas gleznas, taču reālistiskumā pietrūka oriģinalitātes, tāpēc viņš izdomāja, ka gleznās viņš iedvesīs interesantumu un dzīvīgumu ar mazo nevainīgo tintes cilvēciņu, kurš atradīsies bilžu stūros, centros vai paslēpies aiz kaut kā.

Mākslinieks savu jauno tēlu nosauca par papīra cilvēciņu. Tiesa, pareizāk būtu teikt, ka tas ir tintes cilvēciņš, taču gleznotājs uzskatīja citādāk. Viņš to nosauca par papīra cilvēciņu, jo šī cilvēciņa eksistence bija novērojama tikai uz papīra. Nevienā no skaistajām vietām, kuras viņš bija uzgleznojis, šis cilvēciņš nekad nebija bijis un arī nebūs.

Pirmā vieta, kur cilvēciņš atrada sev mājas, bija zaļojoša ābele rudenī, aiz kuras viņš slēpās. Šai gleznā cilvēciņa seju rotāja smaids. Viņš bija paslēpies aiz ābeles un pabāzis tikai savu galvu, lai paskatītos, kas notiek apkārt.

Zaļajā bildē cilvēciņš iederējās perfekti. Viņam piestāvēja viss apkārtējais, gan ābele, gan zāle. Cilvēciņš izskatījās laimīgs. Arī mākslinieks tāds jutās, jo viņam sāka šķist, ka ideja ir patiešām laba, un ka skatītāji to novērtēs.

Viņš steidzīgi sameklēja nākošo gleznu, lai arī tajā iezīmētu cilvēciņu. Gleznā attēlota bija kāda lauku aka. Cilvēciņš arī šoreiz lieliski iederējās klusās dabas ainavā. Papīra mošķītis rūpīgi ieskatījās akā, bet viņa kokus stīvais ķermenītis bija gana drošā attālumā no akas, lai nevarētu notikt negadījums un viņš netīšām neiekristu melnajā briesmu caurumā. Viņa sejas izteiksme bija tikpat satraukti priecīga, kāda tā bija iepriekšējā attēlā, tikai šoreiz tai blakus varēja redzēt arī milzu izbrīnā ieplestās acis. Mākslinieks, veroties šajās acīs, noteikti domāja, ka arī skatītāji izbrīnīti brīnīsies, ko īsti cilvēciņš ieraudzījis akā. Tas būs ļoti veiksmīgs gleznojums, pie kura attīstīt iztēli.

Mākslinieks, iedvesmas aizrauts, turpināja zīmēt savu papīra cilvēciņu vēl un vēl. Taču viņš apstājās pēc pāris ainaviskām gleznām. Kaut kas nebija pareizi. Cilvēciņš vairs neizskatījās tāds, kā agrāk. Viņš vairs neizrādīja tādu dzīvīgumu savā sejā, kādu vēl pirms brīža bija rādījis. Mākslinieks nesaprata, kāpēc tas tā, laikam jau vienkārši pāris pildspalvas vilcieni bija neizdevušies.

Viņš negrasījās padoties. Nākošā glezna bija ļoti skaista. Tā bija kāda kalna virsotne. Pasaules jumts, kas attēlots. Tā bija vieta, kur reti kurš cilvēks jelkad bijis. Mākslinieks domāja, kādam būtu jāizskatās cilvēciņa tēlam šai gleznā. Viņš uzskatīja, ka papīra cilvēciņš, kurš uzkāpis tik augstu noteikti būs lepns, apmierināts un priecīgs.

Punktiņš, punktiņš komatiņš, domuzīme, ritentiņš. Tik vienkārši. Bet nebija viss tas vienkārši. Cilvēciņš nesanāca tāds, kādam viņam vajadzēja iznākt. Tiesa, viņš stāvēja stalts, viņa roka māja no kalna virsotnes. Ar muskuļiem, jeb, pareizāk sakot strīpiņām viss bija kārtībā. Problēmas bija ar seju. Tai bija jābūt priecīgai par sasniegto. Tomēr tāda tā nebija, tā nepriecājās. Sejas vaibstos varēja skaidri saskatīt nenoslēpjamas skumjas.

Tas bija nepiedodami. Pasaules iekarotājs nevarēja izrādīt skumjas. Neizdevušos bildi gleznotājs nolika malā, un ķērās pie nākošās. Šoreiz tie bija koki. Simtiem koku – mežs. „Brūnganzaļi pielietā dzīvības aleja noteikti iedos prieku cilvēciņa vaibstos,” uzskatīja autors.

Veikli izmantojot savu pildspalvu viņš ātri iezīmēja arī šeit cilvēciņu, kurš it kā liecās pēc sēnes un smaidot lielīja sevi par savu atradumu. Bet kas tad atkal? Viņš nesmaidīja. Cilvēciņš jau atkal izskatījās bēdīgs. „Kāpēc?” mākslinieks bija noraizējies.

Arī šo gleznu viņš nolika pie izbrāķētajiem darbiem. Viņam bija žēl šo abu gleznu. Dabas skatu līnijas bija perfekti izstrādātas. Darbi patiešām bija veiksmīgi. Nav jau tā, ka mākslinieks tos mestu ārā, viņš tos liks izstādē, taču tālākajā stūrī, lai nepievērstu tiem nevajadzīgu uzmanību.

Brīdi skatoties uz darbiem, viņš nomierinājās un sakopoja spēkus, lai turpinātu. Gleznu autors atrada vēl vienu dabas skatu. Šoreiz tā bija veca lauku māja, kuru mūsu mazais papīra varonis ar lielām, caurspīdīgām ceļa somām ieradās apciemot. Viņš bija braucis tālu gabalu un beidzot satiks savus mīļos radus. Vismaz šajā gleznā cilvēciņam noteikti vajadzēja no sirds priecāties. Galu galā atkalredzēšanās cilvēku sirdis parasti darīja laimīgas.

Mākslinieks bija gandrīz pabeidzis savu cilvēciņu. Viņš vairāk kārt pārvilka somu līnijas, jo gleznas autoram bija bail ķerties pie emocijām, kurām vismaz šoreiz vajadzēja izskatīties priecīgām. Viņš novilcinājās, taču mākslas cienītājs nebija nekāds gļēvulis, tāpēc ķērās pie nepabeigtā darba un sāka zīmēt.

Ak nē! Vēl viena katastrofa. Cilvēciņa sejā nebija ne vēsts no atkalredzēšanās prieka. Šoreiz tā bija vēl bēdīgāka par citām reizēm. Mākslinieks aizsvieda arī šo gleznu pie brāķiem, un dusmīgs izsteidzās ārā no telpas, lai noķertu mazliet svaiga gaisa.

Bezmērķīgā solī slādams, viņš apmeta pāris riņķus pa pilsētu. Svaigais gaiss piekļuva pie viņa smadzenēm un deva tik ļoti vajadzīgo atelpu. Nu viņš bija gatavs atgriezties, lai pabeigtu savu darbu, kaut vai visi nepakļāvīgie cilvēciņa tēli būtu skumjākie pasaulē, viņam noteikti bija jāpabeidz gleznas.

Ienācis telpā, viņš skumji paskatījās uz divām kaudzītēm, izdevušos un brāķu pilno. Pārcilājot izdevušās gleznas, mākslinieks bija neizpratnē. Viņš nesaprata, kāpēc lai cilvēciņa seju nevarētu arī turpmāk zīmēt priecīgu. Gleznotājam nebija ne jausmas, kādēļ tā palika arvien bēdīgāka. Tā kļuva skumjāka ar katru nākošo bildi. Pat veiksmīgajos attēlos to varēja novērot.

Tas, ka arī veiksmīgajās gleznās cilvēciņš vairs nespēja būt tik priecīgs, kā sākumā, tā arī bija atslēga uz mīklas atminējumu. Vismaz tā domāja gleznotājs. Viņš rūpīgi pārskatīja visas savas gleznas un meklēja kaut ko kopīgu, kas tās vienotu, un ko atšķirīgu, kas arī varētu būt mīklas atminējums. Viņš to ilgi centās atminēt. Radošais cilvēks salīdzināja brāķus ar veiksmīgajām gleznām. Sākumā viņš domāja, ka vainīgs ir sniegs, kurš bija pirmajā brāķīgajā gleznā. Taču tas nevarēja būt tiesa, jau vienā no iepriekšējām gleznām, cilvēciņš bija atradies sniegotā ziemas ainavā, kur viņš stāvēja uz garām slēpēm un māja skatītājiem.

„Nē, tas nevarētu būt sniegs,” mākslinieks bija pārliecināts. Bija ārkārtīgi grūti iejusties mazā papīra cilvēciņa ādā un izprast viņa motīvus, taču mākslinieks centās pēc labākās sirdsapziņas. Taču nekas nesanāca. Viņš smagi nopūtās un teica: „Vajadzēja labāk tās ainavas atstāt vientuļas, bez neviena cilvēka.”

Viņš cēlās kājās, lai atkal ietu ārā, bet pēkšņi viņa galvā nostrādāja kāds klikšķis, un viņš pagriezās atpakaļ pret gleznām, un tad, kā jau visi mākslinieki, mazliet ķerts būdams, atkal atsāka ar sevi skaļi runāt: „Paga paga, visās gleznās cilvēciņš bija viens pats. Vientulība, lūk kur atslēgas vārds.”

Lai cik skaistas nebūtu bijušas gleznas, cilvēciņš tās vairs nesaskatīja kā skaistas ainaviskas vietas, jo viņam tās visas bija jāapskata vienam. Ar katru nākošo, kurā viņš atradās, papīra cilvēciņš palika arvien skumjāks un skumjāks. Protams, viņš taču nespēja novērtēt skaistumu. Neviens cilvēks uz pasaules to nespētu, pat spēcīgākais akmens cilvēks ne, kur nu vēl mazais trauslais papīra cilvēciņš. Viņam vajadzēja sabiedrību, kādu, ar ko parunāties. Tā, lūk, bija atslēga uz cilvēciņa skumjām.

Mākslinieks zināja ko darīt. Viņš bija ļoti talantīgs dažādās jomās. Ne tikai klusās dabas attēlošanā. Arī pilsētu drudžainas ielas viņš prata uzzīmēt. Viņš izcēla vienu tādu gleznu no arhīva. Glezna bija pilna ar cilvēkiem, kurā katrs kaut kur steidzās. „Jā, tieši pēc tāda dzīvīguma cilvēciņš noteikti bija alcis,” skatoties uz gleznu, domāja mākslinieks.

Viņš nolika gleznu uz grīdas, un ar acīm meklēja labāko punktu, kur iezīmēt savu trauslo cilvēciņu. Viņš atrada izcilu vietu, tieši vidū gleznai, pie luksofora, kurā dega zaļā gaisma. „Jā, šeit noteikti viņš nejutīsies viens,” domāja mākslinieks, turēdams pildspalvu zobos.

Viņš paņēma savu ieroci un sāka vilkt līnijas. Punktiņš, punktiņš komatiņš, domuzīme, ritentiņš. Gatavs! Viņš pacēla gleznu lai iegūtu labāku gaismu, kuras priekšā apskatīt savu impulsīvo darbu. „Nē!” viņš šausmās iekliedzās. Šajā gleznā cilvēciņš izskatījās vēl sašļukušāks nekās visās iepriekšējās kopā.

Mākslinieks vēl ilgi nesaprata, tāpēc nebeidza sev jautāt: „Bet kāpēc? Kāpēc? Viņš taču vairs nav viens, ap viņu ir dzīvība, cilvēki, kāpēc cilvēciņš joprojām vēl ir skumjš?” Viņš staigāja šurpu turpu, meklēdams atbildi, taču tā tik viegli nedevās rokās. Viņš pārcilāja prātā daž ne dažādākos brīžus no savas dzīves. Mākslinieks centās atcerēties, kāpēc un kad viņš ir juties vientuļi. Un beidzot viņš patiešām saprata. Paša atmiņas viņu aizveda līdz patiesībai.

Viņa gleznu tēli bija dzīvi, tie nebija tikai butaforijas vai krāsas, tie bija personāži ar īstām dvēselēm, un tieši tāpēc gleznotājs pret tiem tā arī izturējās. Viņš pagriezās pret pēdējā gleznā uzzīmēto papīra cilvēciņu un teica: „Piedod draugs, es nesapratu. Esmu tev nodarījis pāri, bet nu es saprotu, un visu labošu.”

Viņš saprata, ka pats visvientuļāk savā dzīvē ir juties tieši tad, kad apkārt bijis milzīgs pūlis cilvēku. Vientulību jau neradīja cilvēces trūkums, bet gan sajūtu trūkums. Un kādas gan sajūtas papīra cilvēciņam varēja dot šie cilvēku tēli, kas aizpildīja lielāko daļu gleznas. Tie viņam bija svešāki par svešu. Pat ne no vienas sugas, kur nu vēl vairāk. Pūlis lika cilvēciņam justies vēl vientuļāk. Par savu neapdomāto rīcību, mākslinieks iedegās dusmās, bet viņš zināja, kā visu labot.

Mākslas pārņemtais cilvēks paņēma vēl vienu gleznu. Šoreiz tā bija skaista kāpa pie jūras, kuru oranžās krāsās iekrāsoja pavasarīgs saullēkts. Viņš nesteidzīgi uzzīmēja savu cilvēciņu, taču nezīmēja tam emocijas. Tad viņš paņēma un blakus uzzīmēja vēl vienu cilvēciņu, kurš sēdēja kāpās stāsta varonim tieši līdzās.

Arī otrajam cilvēciņam viņš nezīmēja emocijas. Vēl vairāk, mākslinieks viņiem abiem uzzīmēja matus. Vienam īsākus, otrai garākus. Viņš to darīja tāpēc, lai cilvēciņi varētu mierīgi pagriezt skatītājiem galvu un vērties jūrā. Gleznotājam nevajadzēja zīmēt sejas, lai saprastu, kādas ir papīra cilvēciņu emocijas. Viņš tāpat to zināja.