Gājēju pāreja

              

              Viņš pamodās kā jau parasti, ar izspūrušiem matiem un nesakoptu seju.

Arī viņas mati nebija labāki, un seja lūgtin lūdza pēc kosmētikas palīdzības. Viņi abi bija vienkārši.

Viņš skatījās uz sevi spogulī. Ar katru dienu tā palika arvien vecāka, bet viņš bija viens. Joprojām viens, tiesa sievietes bija nākušas un aizgājušas Visas bija tukšas, bezpersoniskas un garlaicīgas. Viņš nebija atradis mīlestību, vienīgais, kas viņam piederēja, tā bija vientulība.

Zieķējot uz saviem vaigiem kosmētiku viņa centās saprast jēgu tam ko tobrīd dara. Kāda vispār jēga no tā? Kāpēc gan posties? Darba dēļ? Darbs tik un tā visus paņem sev, iznīcina un sagrauj. Vīriešu dēļ? Vēl vakar viņa bija ar spēcīgu pļauku vienu patriekusi. Kārtējo uzmācīgo svešinieku. Krāsoties nebija jēgas, bet tomēr viņa to darīja.

Viņš brokastīs ēda mazi ar sieru. Tas bija ātri, ērti, bet reizēm, diemžēl arī sasodīti vienmuļi. Lai gan rīta ziņās, kuras viņš vēroja brokastojot, katru dienu rādīja kaut ko citu, tās viņam radīja tikai lielāku tukšumu sirdī.

Kā jau parasti viņai nebija atlicis laiks ēšanai. Viņa tikai paķēra svaigu ābolu, ko uzgrauzt pa ceļam. Bija laiks doties uz darbu.

Viņš uzvilka garu, melnu mēteli, aizslēdza durvis un kāpa lejā no 3. stāva.

Viņa, pēc durvju aizslēgšanas, tās atkal steigā atslēdza, jo viņai šķita, ka kaut kas ir aizmirsts. Tā arī bija. Tas bija telefons. Viņa vēlreiz aizslēdza durvis un steidzās ārā.

Diena bija jauka, un viņš lēnām devās uz savu darbu. Tas nebija tālu no mājām, tāpēc viņš gāja ar kājām. Viņš paskatījās pulkstenī, izrādījās, ka nekas nav nokavēts, un varēja nesteigties. Kāda jēga steigties, vismaz uz darbu steigties nav vērts. Viņš spraucās cauri cilvēku rosīgajai burzmai.. Visi cilvēki bija tik sveši. Tie katrs dzīvoja atšķirīgā, savā pasaulē, un viens ar otru nesaistījās. Viņš apstājās pie gājēju pārejas, luksoforā dega sarkanā gaisma.

Viņai riebās burzma, tomēr gadu laikā ar to bija nācies sadzīvo, tāpēc tas nebija nekas neparasts. Uzmanīdama savu somiņu, viņa apstājās pie gājēju pārejas. Luksoforā dega sarkanā gaisma.

Luksoforā iedegās zaļā gaisma. Viņš sāka iet.

Arī viņa sāka šķērsot ielu.

Un tad viņš ieraudzīja viņu. Viņš negribēja izskatīties prasts, un uzbāzties ar savu skatienu, bet viņš nespēja neskatīties. Likās, ka viņš ir ieraudzījis to cilvēku, kuru visus šos gadus bija tik kaislīgi meklējis.

Viņa redzēja šo skatienu un gribēja novērsties, bet nespēja. Viņa padevās skatienam, un vērās viņam pretī, tieši viņa dvēselē.

Tas mirklis bija tik īss. Viņš pagāja viņai garām.

Uz viņu vairs neskatījās, un viņa neskatījās. Viņi bija pagājuši viens otram garām.

Viņš atskatījās, viņa trupināja iet

Viņa atskatījās, viņš turpināja iet.

Viņš vēlreiz atskatījās...

Arī viņa vēlreiz atskatījās...

Viņš apstājās, stāvēja ielas vidū un skatījās viņā. Viņa sirds bija tik pilna, bet viņš turpināja skatīties...

Viņas acīs riesās asaras, bet viņa nespēja pakustēties. Viņa stāvēja uz vietas. Viņai bija vienalga par pārējo pasauli, svarīgs bija tikai viņš.

Viņš gribēja skriet caur cilvēkiem pie viņas, bet viņš nekustējās, viņam bija bail.

Viņa nezināja ko darīt, viņa vienkārši stāvēja. Viņi bija palikuši vieni uz gājēju pārejas.

Viņš pamanīja sarkano gaismu aiz viņas stāva. Viņš pagriezās un aizgāja...

Viņa dzirdēja taurējam neapmierinātos autovadītājus. Arī viņa pagriezās un aizgāja...