Konstantes stāsts

Es gribu dzīvot konstantē, patiesībā jau mēs visi to vēlamies. Mainīgums mūs biedē, riņķa līnija ir pārāk slidena un pārāk gluda, tā pavisam viegli var izslīdēt caur pirkstiem. Taču kvadrāts mēdz būt gluds tik vien kā līdz brīdim, kamēr tu sadur savu sirdi uz kāda no tā stūriem. Tu to dari atkārtoti, atkal un atkal ejot pa kvadrātisko perimetru, un jūties kā panorāmas rata ritenī, ārā, negaisa laikā.

Tieši tāpēc es vēlos dzīvot konstantē, būt drošs par tās nemainību, būt drošs, ka varu saglabāties tāds, kāds esmu, un man tik ļoti bail no zinātniekiem, kas rok un rok, līdz izrok zemi paši sev zem kājām, paraujot sev līdzi visu cilvēci. Zinātniekiem ir tāds niķis, apgāzt visas manas konstantes, kurās esmu ierāmējis savu laimīgo dienu fotogrāfijas. Viņi nāk ar āmuru un lauzni, kāds atnes vēl pa krāsu bundžai, lai to visu pārkrāsotu.  

Jā, varbūt es varētu cīnīties, taču kurš gan cīnās pret zinātniekiem, viņi taču ir tik gudri un pareizi. Kā lai es pasaku kādam savas dzīves zinātniekam, ka šis nav darbs, kuru vēlos strādāt, kā lai pasaku, ka man vienalga par veselību, es dzeršu kolu. Zinātnieki taču spēs vienmēr argumentēt un atrast veidu, kā mani pārliecināt. Pat ja es kaut kā atrastu savus argumentus spēcīgākus par viņējiem, tad vienkārši mani pretinieki ķertos pie sava spēcīgākā ieroča, viņi sakūdītu sabiedrību, lai tā vienkārši nedotu man naudu par to, ka daru, to, kas man patīk, ka dzīvoju savās konstantēs un nemainos par labu sabiedrības vajadzībām. Un kas tālāk - izsalkums, parādi, stress? Vai mana konstante ir šo lietu vērta?

Kaut kā visi vēlas, lai dzīvojam kā pa lauztu līniju, kura ir kā Karpatu kalni. Vienmēr kāds ceļš ved uz augšu, uz jaunām virsotnēm. Tas dod cerību, ka aiz nākošā līkuma būs jauns mērķis, kur kāpt, kur pavērties, tas liek man ticēt, ka, ja kāpšu pietiekoši ilgi, es sasniegšu debesis, būšu pie saules. Taču Lauzta līnija jau nav tā būvēta, tā satur divus variantus – vai nu es, kāpjot uz augšu, iekrītu kādā Karpatu kalnu aizā un atkal sāku kāpt no pašas apakšas, vai arī kā varonis sasniedzu savu mazo virsotnīti, un ko tad? Tad tu vari mazliet pagozēties saulītē, bet, dzīves piespiests, dodies atpakaļ lejā pilnīgi labprātīgi. Tikpat labprātīgi, cik labprātīgi sev kapu izrok uz nāvi notiesāts karavīrs.

Kaut kā visi vēlas, lai mēs dzīvotu lauzto līniju dimensijās, pasaule grib, lai mēs vienmēr  redzētu sev priekšā kalnu, kurā uzkāpt, taču pasaule tai pat laikā ķiķina, kā mazs puisēns, kurš zina, ka viņa ar ūdeni piepildītais gaisa balons kādam teju, teju uzkritīs uz galvas. Pasaule ķiķina, jo tā redz mūsu lauztās līnijas, ar neskaitāmajiem mazajiem kalniņiem, pēc kuriem vai nu nāk sāpīgs kritiens aizā, vai labprātīga paša padošanās pasaulei. Tas vienkārši ir vieds, kā lauztās līnijas strādā.

Es ciest nevaru lauztās līnijas, man no tām uzmetas zosāda, kā dienās, kad eju pie zobārsta. Man šķiet, ka lauztā līnija, ar visiem zinātniekiem un omēm, kas māca, ko pareizi darīt, grib tikai to vien, kā neļaut man dzīvot savā konstantē.

Es gribu dzīvot konstantē, gribu, lai tā mani ved uz kādu mērķi, lai man nebūtu jāiztēlojas kāpšana Karpatu kalnos, jo man šķiet, ka Zemes kalni ir par mazu priekš manas konstanes. Esmu dzirdējis, ka uz Marsa ir kalns, kurš ir vairāk kā 26 kilometri augsts. Varbūt konstanti kāpjot uz augšu šai kalnā, man beidzot izdotos sasniegt debesis?