Muša

                Viņas mūžā nebija lielāka prieka, kā prieks, kad viņa, kopā ar savām māsām, bija uzsēdusies uz kāda beigta dzīvnieka un lēnām sūca tā asinis. Tā bija īsta laime un labsajūta. Viņa to uzskatīja par skaistu veidu kā dzīvot, protams, bija nez no kurienes dzirdēts, ka mušas ir kaitīgi parazīti, taču stāsta varone īpaši par to nelauzīja galvu. Galu galā, katram bija tiesības izvēlēties savu dzīvesstilu, un kas par to, ja kādam citam tas nepatika.

Tieši tāda veida muša ir stāsta varone, viņa ir brīva muša. Viņa nebaidījās, ka viņas vārdam tiks pielikts kāds cits vārds, ja viņa apsēdīsies uz kāda priekšmeta, kuru suns Džeris atstājis parkā. Viņai par to nebija kauns, galu galā, tā taču bija viņas pašas dzīve.

Taču kādu dienu muša iemaldījās pavisam citā pasaulē. Milzīgs, četrkantains portāls aizveda viņu uz šo jauno pasauli. Muša jutās, kā Alise Brīnumzemē. Šī pasaule lauku mušu, kura bija pieradusi pie vienkāršības, nu ieveda pavisam citā pasaulē, brīnumu pilnā pasaulē.

Muša bija sajūsmā par šo vietu, viņa lidoja no viena trauka pie otra, tādus ēdienus viņa vēl nekad nebija baudījusi. Viņa atrada uz galda maizi, kura garšoja savādi, ne pavisam ne tā, kā ierastā maita, kuru muša ēda. Maizes garša bija daudz maigāka, saldāka. Muša pieēdās maizi cik vien spēja, līdz viņai sametās nelabi. Savu ceļojumu Brīnumzemē viņa turpināja ar lidojumu, lai atrastu vēl ko garšīgu.

Mušai veicās, viņa atrada pasaulē vērtīgāko zeltu, vismaz mušu pasaulē noteikti. Viņa atrada balto mantu – cukuru. Pagaršojot šo gardumu, mušas galva sāka griezties, viņa jutās kā septītajās debesīs. Stāsta varonei šķita, ka viņa varētu šeit palikt mūžam. Brīnumzeme bija satriecošākā vieta uz pasaules. Muša riņķoja pār šo zemi aiz ekstāzes no brīnumgardās baltās mantas. Viņa pie sevis domāja, ko gan citas viņas māsas neatdotu, lai pagaršotu ko tik satriecoši gardu un spēcinošu.

Pēkšņi viņa nosēdās uz kaut kā kustīga. Lai gan viņai bija vairāki simti acu, viņa vēl nekad nebija redzējusi ko tādu, viņa atradās pie diviem tumšiem kanāliem, kas pūta uz viņu gaisu. Tie bijā ārkārtīgi biedējoši kanāli, pildīti ar spalvām, tādām pašām kā mušas spalvas, tikai atbaidoši milzīgām. Muša nevēlējās neko sliktu, viņa jau grasījās doties prom no atbaidošās vietas, kad milzīgā ātrumā kaut kas krita viņai virsū no debesīm. Pateicoties savām acīm un reakcijai, viņa veikli, bez problēmām izvairījās no šī priekšmeta.

Tomēr briesmas nebija mazinājušās, tāpēc viņa izlēma pazust no Brīnumzemes ar veseliem spārniem. Muša nebija stulba, vismaz viņa nekad tā par sevi nevienam neteiktu, viņa bija muša ar raksturu, viņa pati tā uzskatīja. Un tieši tāpēc viņa skaidri zināja, kur ir tas lielais kvadrāts par kuru viņa iekļuva brīnumzemē.

Muša jau redzēja izeju, viņa redzēja saulaino ārpasauli, pie kuras bija tik labi pieradusi, pasauli, kurā briesmas bija zināmas. Lai gan bija pilns ar zirnekļiem, tomēr tas nebija nekas mistisks, tam muša bija gatava, taču no šīs savādās zemes nekad nevarēja droši zināt, ko sagaidīt. Viņa priecājās ieraugot sauli. Viņa kāpināja tempu, lai ātrāk nokļūtu brīvībā, taču pēkšņi tas notika, viņa ietriecās neredzamā sienā, kas bija aizslēgusi izeju mājup.

Trieciens bija sāpīgs, taču ne tā bija lielākā problēma, tas bija šokējošs, muša nesaprata, kas tā par burvestību, viņa nezināja kādās lamatās iekļuvusi. Iespējams, ka trieciens bija pārāk spēcīgs, un kaut kas notika ar viņas galviņu, jo pēkšņi mušai likās, ka viņai bija tikai izlicies, un nekādas neredzamas sienas nebija. Viņa mēģināja vēlreiz tikt brīvībā, un atkal ietriecās tai pašā mistiskajā sienā, kur iepriekš. Muša bija ar raksturiņu, tāpēc viņa mēģināja vēl un vēl. Tā viņa aizvadīja vairākas minūtes, jeb, pārrēķinot mušu dzīves gados, aptuveni divas dienas.

Pat pēc tik ilga laika siena nepadevās, mušu pārņēma izmisums, viņa saprata, ka nonākusi lamatās, no kurām vienīgā izeja ir bloķēta ar melno maģiju. Muša nolaidās uz neredzamās sienas un sāka pa to staigāt. Savā mušas prātiņā viņa domāja, ka tāpat kā pasaulei ir mala, arī sienai noteikti būs mala un gar to varēs nokļūt brīvībā.

Dienu savas dzīves viņa pavadīja staigājot pa logu. Pasaules malu viņai tā arī neizdevās sasniegt, taču viņa atkal sajuta saldo cukura smaržu, kas lika viņai pagriezties un doties smaržas virzienā. Muša zināja, ka viņai jāmeklē izeja, taču viņa pie sevis nodomāja, ka nekas slikts nenotiks, ja viņa ļausies kārdinājumam un mazliet pamielosies, galu galā, šai pasaulē viņa jau bija pavadījusi neskaitāmas dienas.

Cukura smarža nāca no kādas savādas lentes, kura bija nostiepta gar neredzamo sienu. Muša ilgi nedomāja un pacēlās spārnos, lai ātrāk nokļūtu pie našķa. Viņa nosēdās uz dzeltenīgās lentes un sāka ar savu snuķīti sūkt, taču šī manta nekam nederēja, tā garšoja tik pretīgi, ka, ja muša nebūtu ar raksturu, tad viņa uz vietas apvemtos.

Kad lidoja šurp, viņa nepievērsa uzmanību apkārtnei, bet tiecās pēc saldā garduma. Taču pēkšņi visas viņas acis iepletās šausmās, viņa bija nonākusi kapsētā, apkārt gulēja desmitiem lielu un mazu mušiņu, no kurām lielākā daļa bija jau pametušas šo pasauli un devušās uz mušu paradīzi.

Pāris centimetrus no viņas, muša ieraudzīja kādu māsu, kura izskatījās galīgi novārgusi, viņa skumjām acīm paskatījās uz jaunpienācēju, un klusu nočukstēja: „Māsiņ, lido projām, kamēr tev vēl ir spēks, šīs ir lamatas, mēs visas sekojām saldajai smaržai, baudai, un nu šis ir mūsu akluma sods.”

Muša bija pārbijusies, viņa izlēma klausīt savu, nāvei nolemto, māsu. Viņa centās cik vien spēka, lai tiktu projām, muša vicināja spārnus cik jaudas, taču nekas nenotika. Viņai nebija pietiekoši spēka, lai aizlidotu. Viņas sirdi pārņēma pēkšņa panika, jo Brīnumzeme, kur par velti varēja piepildīt visas savas vēlēšanās, nu bija pārvērtusies par šausmu pasauli, kas atņēma mušai visus spēkus un izsūca pēdējo dzīvību.

Vairākas mušu dienas viņa pavadīja cīnoties par savu dzīvību, līdz spēku izsīkumam muša centās vicināt spārnus, lai izdzīvotu, taču viss velti, viņa nespēja pacelties, muša knapi spēja pakustināt vienu kāju, kur nu vēl visas sešas. Viņa saprata, ka ir bezcerīgi mēģināt pacelties spārnos, bet viņa nebija parasta muša, bet gan ar raksturiņu. Viņa negrasījās padoties.

Savā mušas prātiņā viņai atkal ienāca galvā ideja par pasaules malu. Tā viņa soli pa solītim devās uz dīvainās lentes malu. Gājiens atņēma visus viņas spēku, taču pēc pāris mušu dienām viņa atradās pasaules malā, izmisusi un pārbijusies, taču viņa tur atradās.

Muša nostājās uz pašas, pašas maliņas un apkopoja spēkus pēdējam mēģinājumam izbēgt. Sākumā nekas nesanāca, taču pieliekot vēl mazliet spēku, viņai izdevās. Jā, muša bija brīva.

Neskatoties uz to, ka viņa zināja, ka priekšā ir neredzamā barjera, muša no visa spēka lidoja uz to. Pēkšņi notika brīnums, barjera bija pazudusi, un muša varēja pavisam brīvi atgriezties savā pasaulē. Caur atvērto logu viņa izlidoja brīvībā.

Viņa bija par to pārsteigta, taču ilgi nedomāja, viņai bija skaidrs, ka tas viss bija mušu dieva sods par to, ka viņa gribēja aizbēgt no realitātes un atrast kaut ko neīstu, kas padarīja viņu laimīgu. Muša saprata, ka dzīvojot mākslīgi radītā Brīnumzemē viņa varēja tikai nodarīt sev ļaunu. Viņa saprata, ka Brīnumzemi var būt tikai tas, ko viņa pati ir radījusi, Brīnumzeme nebija nekur tālu, tā visu laiku bija bijusi viņai apkārt.

Nu muša vairs nemeklēja baudu baltās vai dzeltenās vielās, bet gan katrā sekundē, ko varēja izbaudīt no savas pārsteidzošās mušas dzīves.