Zudušās krāsas!

            Viņš tāds nebija bijis vienmēr. Aklums Lukasa acis bija pārņēmis kopš liktenīgās autoavārijas, kura notika pirms diviem gadiem. Viņš bija nepiesprādzējies sēdējis priekšējā sēdeklī, kad mašīna izslīdēja no slidenā ziemas ceļa un ietriecās barjerā, kura bija paredzēta gājēju drošībai. Viņš arī ne no visai lielā ātruma ar inerces spēku ietriecās priekšējā stiklā. Lukas zaudēja samaņu.

            Kad viņš pamodās, puisis centās atdarīt savas acis, lai saprastu, kur atrodas. Taču, lai kā viņš necenstos viņam tas neizdevās. Puisis sāka ārdīties. Viņš apgāza statīvu no kura tecēja fizioloģiskai šķīdums, viņš aizsvieda savu slimnīcas spilvenu, un sāka bļaut. Drīz piesteidzās māsiņa, kura centās Lukasu savaldīt, taču viņai nekas nesanāca. Lukas ar savām spēcīgajām rokām atvairīja māsiņu. Taču viņa pretošanās nebija ilgstoša. Drīz ieradās papildspēki, kuri palīdzēja slimnieku savaldīt. Dakteris Lukasa vēnās ievadīja nomierinošas zāles, kuras palīdzēja puisim nomierināties.

            Viņš skatījās savā pulkstenī, lai sagaidītu brīdi, kad zāles būs pilnībā iedarbojušās. Tad, kad laiks bija pagājis, dakteris sāka runāt ar puisi: „Lukas, tu cieti autoavārijā.” Dakteris gaidīja kādu atbildi, bet Lukas tikai pagrieza galvu viņa virzienā un klusēja, līdz ārsts turpināja: „Tu neko neredzi, un tāpēc esi satraukts. Avārijā tika bojāti tavu smadzeņu nervi, tāpēc tu kādu laiciņu nespēsi neko redzēt.” Klusums. „Taču ir arī labas ziņas, pavisam drīz tu atkal redzēsi, tavs aklums nav neatgriezenisks, to ir cerība izārstēt, tev tikai nāksies apmeklēt speciālus treniņus, lai atgūtu redzi.” Šie vārdi bija tie, kas nomierināja puisi. Viņš varēja mierīgāk ļauties zāļu iedarbībai un aizmigt.

            Pēc divu gadu ilgām mocībām viņam nolaidās rokas. Puisis to vairs nevarēja izturēt. Bezgalīgās ārstu komisijas, rehabilitācijas centri un zāļu injekcijas pamazām viņu nogalināja. Tā bija lēna un mokoša nāve puiša bezgalīgi tumšajā pasaulē. Nekas neliecināja, ka viņam kādreiz varētu kļūt labāk, tieši pretēji. Zāles mocīja viņa ķermeni un prātu. Lukas jutās biežāk atrodamies savos medicīnas līdzekļu pārdozēšanas murgos, nekā realitātē. Visas tās procedūras viņu pamazām nogalina. Sākumā šķita, ka situācija uzlabojas, viņš ar prieku gāja tam visam cauri, apzinoties, ka kādu dienu atkal spēs ieraudzīt zilas debesis, taču tas viss bija bezjēdzīgi. Lukas vairs necerēja nekad ieraudzīt zilās debesis, viņš mācījās sadzīvot ar savu tumsu.

            Lukas bija jau daudz ko iemācījies no neredzīgo pasaules. Viņš jau mācēja orientēties pilsētā. Viņam nevajadzēja pat suni, lai atrastu pareizos ceļus, pa kuriem pārvietoties, lai nenāktos šķērsot nevienu luksoforu. Viņam bija arī savas mīļākās vietas, patiesībā vieta, kur puisis mēdza uzkavēties. Tas bija soliņš pie parka strūklakas. Lukasam patika šī vieta, jo nebija vajadzīga redze, lai šeit nāktu un visu iztēlotos. Strūklakas skaņa bija pietiekoša, lai viņš vienkārši varētu iztēloties apkārtni. Šī bija gaišākā vieta visā viņa pasaulē, jo pie strūklakas Lukas neredzēja savu tumsu. Pasaule it kā atkal kļuva gaiša. Viņš zināja, ka tā bija ilūzija, ko radīja viņa nodevīgās smadzenes, kuras pirms diviem gadiem bija atņēmušas puisim dārgāko, viņa redzi.

            Strūklaka viņam īpaši mīļa bija lietainajās dienās, kuras viņš centās neizlaist, bet visas kā vienu devās uz šo vietu, lai pavadītu pats ar sevi. Lietainajās dienās viņš redzēja vēl daudz skaidrāk. Pilienu pakšķi ļāva viņam saklausīt un sev prātā izveidot pasauli. Viņš varēja sadzirdēt koku lapas, no kurām tecēja ūdens. Viņš varēja saklausīt peļķes, kuras veidojās uz ielām. Tikai lietainās dienas viņam ļāva justies dzīvam. Tās bija viņa klusā, kautrā cerība.

            Vienā šādā dienā notika kas tāds, kas izmainīja viņa dzīvi. Lukas kā parasti klausījās pasaulē, līdz viņš saklausīja tuvojamies kādu cilvēku. Viņš dzirdēja, kā pa nācēja garajiem matiem tek ūdens, tāpēc viņa smadzenes uzreiz galvā radīja sajūtu, ka nācēja ir viņa nevis viņš. Viņai nebija lietussarga, un tas šķita dīvaini, jo parasti cilvēki, kas staigāja apkārt lietainajās dienās visi kā viens bija paslēpušies zem sargiem. Cilvēkiem bija bail no svaiguma, no dzīvības, kuru izplūdes gāzes piesātinātajā pilsētā ienesa svaigais lietus. Taču viņa tāda nebija, viņai nebija lietussargs, viņa brīvi elpoja un jutās par to priecīga.

Tik daudz Lukas spēja pateikt ar savām pārējām maņām. Taču viņš nespēja atbildēt uz neizprotamo situāciju, kāpēc meitene apsēdās viņam līdzās. Nu viņa skatījās uz puisi, līdz sadūšojās un vaicāja: „Es tevi jau vairākas dienas esmu šeit redzējusi, saprotu kāpēc nāc uz šo jauko vietu, bet es nesaprotu, kāpēc tu lietainā laikā nēsā saulesbrilles.” „Es esmu akls,” viņš skumjā balsī atbildēja. Lukas bija gatavs uz visu pēc savas atbildes, viņš bija sagatavojies, ka meitene vienkārši ņems un metīsies bēgt. Tā būtu pavisam loģiska rīcība, viņš tam bija gatavs, taču tas nenotika. Meitene joprojām sēdēja viņam līdzās un pārdomāja, ko lai atbild situācijā, kura nule bija radusies.

Viņa pēkšņi zināja ko teikt: „Tu noteikti neesi nemaz tik akls, ja spēj saprast cik šī vieta ir skaista, it īpaši lietus laikā.” Lukas neatbildēja, viņam nebija ko teikt. Tā kādu brīdi viņi sēdēja klusumā. Vienīgās skaņas bija lietus pakšķi, kas tecēja pār viņu sejām. Tās bija puiša lielākie draugi. Pateicoties pilītēm, viņš varēja iztēloties meitenes seju. Tā bija skaista, smaidīga un tobrīd vērsās uz nomākto puisi. Lukas neizpratnē domāja, kāpēc viņa pievērsusies puisim. Viņš nezināja ko teikt, lai pārrautu klusumu, bija grūti kaut ko pateikt, šis viņam bija mulsinošs mirklis.

Pēc kāda brītiņa meitene beidza savu uzbāzīgo skatīšanos, viņai likās, ka viņa varētu traucēt, tāpēc viņa piecēlās lai ietu projām. Tajā brīdī Lukas saprata, ka pietiek baidīties, bija jārīkojas. Viņš pateica meitenei, liekot viņai pagriezties atpakaļ uz puiša pusi: „Visu mūžu es nebiju akls, agrāk es redzēju pasauli.” Viņa paskatījās lietus izmirkušajā puiša sejā un atbildēja: „Tad iespējams, ka tu arī nepaliksi visu mūžu akls.” Viņš nopūtās: „Arī ārsti tā domā, bet tas ir bezcerīgi, nekas man nepalīdz, es nespēšu redzēt.”

Meitene pēkšņi zināja, ko darīt. Viņa pienāca Lukasam tuvāk un pasniedza viņam savu roku. Caur lietuspilieniņu iztēli Lukas spēja to saskatīt, tāpēc paņēma viņas roku. Meitene smaidošā balsī teica: „Adriana.” Lukas samulsa no šīs sasveicināšanās, taču viņš cienīja drosmi un nevēlējās būt gļēvs, tāpēc atbildēja: „Lukas.”

Tā bija pirmā diena, kad viņš viņu satika. Patiesībā puisis domāja, ka arī pēdējā, jo neviens, pat ārsti nevēlējās krāmēties ap akliem cilvēkiem. Visa pasaule viņos saskatīja lielākās bailes. Cilvēki redzēja viņos to, kādu nākotni viņi sev nevēlējās. Tieši tāpēc aklie cilvēki tika norobežoti no pasaules. Viņiem to atņēma. Lukasam bija palikusi tikai viņa paša personiskā, tumšā pasaule.

Kādu laiku ārā bija saulains laiks. Viņš sēdēja pavisam viens. Kamēr citi priecājās par sauli puisis tikai cīnījās ar savām bailēm no tumsas un cerēja uz lietainu laiku. Ilgi uz to nebija jāgaida. Drīz atkal lija.

Lietainajā dienā viņš steigšus devās uz savu vietu, kur apsēdās uz ierastā soliņa un vēroja pasauli. Pēkšņi viņš atkal ieraudzīja kādu pazīstamu siluetu, kurš tuvojās puisim. Tā bija Adriana, kura viegliem soļiem staigāja pa peļķēm. Viņa klusītēm pienāca Lukasam pavisam tuvu, tad pasmaidīja un teica: „Sveiks!” „Sveika.” „Kā šodien jūties?” viņa turpināja. Lukas nezināja ko lai atbild, parasti visi viņam vaicāja, kā iet, un atbilde bija vienkārša – labi, taču viņa to pašu vaicāja dziļāk, viņai neinteresēja kanonu atbilde, viņa gribēja zināt vairāk. Pēc brīža Lukas tomēr pārvarēja satraukumu un atbildēja: „Es jūtos tāpat kā parasti, nekas īpašs.”

„Tad nāc, es likšu tev justies īpaši,” Pateikusi šos vārdus, viņa sagrāba Lukasa roku un sāka viņu vilkt. Sākumā puisis gan mēģināja pretoties, taču sapratis, ka tas ir bezjēdzīgi, viņš paļāvās meitenei un ļāva, lai viņa viņu velk sev līdzi. Un Adriana to darīja. Viņa Lukasu vilka sev līdzi. Lukas nezināja, kur nokļūs, viņš gan centās saklausīt apkārtni un iztēloties to, taču nekas nesanāca, viņam tas bija grūti, jo galvā maisījās citādas domas. Viņš bija neizpratnē par to, kas turēja viņa roku. Adrianas roka bija ļoti silta par spīti tam, ka viņa bija lietū samirkusi līdz kaulam, viņa joprojām bija silta.

„Kur tu mani ved?” Lukas nevarēja nociesties. „Neuztraucies, esi pacietīgs, vedu tevi uz kādu īpašu vietu,” smaidošā meitenes balss atbildēja, tad turpināja, „Uzmanies, tagad būs pāris pakāpieni.” Viņi kāpa pa kādām kāpnēm. Lukas nojauta, kur tas ir, viņi devās uz augstāko vietu pilsētā, uz seno cietoksni, kurš bija pirms gadsimtiem uzcelts kalna galā, bet nu bija palikušas tikai drupas. Lai gan bija grūti uzkāpt par slidenajām trepēm, viņš paļāvās uz viņu. Kopā grūtas lietas nebija neizdarāmās. Viņiem tas izdevās. Nu abi samirkušie jaunieši bija kalna galā, un Lukas vaicāja: „Kāpēc tu mani atvedi uz šejieni?” Viņa atbildēja: „Es gribu, lai tu kaut ko sajustu, es gribu lai tu sajustu, kas ir dzīve.”

Lukas pavērās apkārt. Viņš nedzirdēja neko jaunu, tikai lietus piles, viņa acis bija skaidras, jo ūdens tecēja arvien pamatīgāk. Viņš dzirdēja tikai viņu abu elpas, kad puisis un meitene bija vienīgie pietiekami ārprātīgie cilvēki, kas šādā laikā atradās tādā vietā, kur nekas neglāba no vēja un lietus. Viņi bija pārsaluši, taču priecīgi par to, ka spēja sajust pasauli. Tomēr, par spīti priekam, Lukasa atbilde nebija pārliecinoša: „Es jau pats lieliski zinu, kas ir dzīve, tā ir bezjēdzība, kura mūs visus, pat priecīgākos cilvēkus ar laiku salauž.”

Viņš redzēja, kā meitene papurina galvu. Viņai acīmredzot bija citādāks viedoklis: „Nē, dzīve ir karš.” „Karš?” Lukas bija neizpratnē. „Jā, dzīve ir bezgalīga cīņa par saviem sapņiem, par sevi. Ja tu kaut ko no sirds vēlies, tev par to ir jācīnās. Tu nevari vienmēr aizbēgt un gaidīt, kamēr citi tiks ar to galā, tev jācīnās pašam.” Lukasam bija pretargumenti: „Es vairāk nespēju cīnīties, visi mani centieni cits pēc cita tiek salauzti. Ar katru nākošo reizi ir arvien grūtāk tam stāties pretī.”

Viņa pienāca puisim pavisam tuvu, tad uzlika savu roku uz viņa sirds, kura nu sāka dauzīties vēl straujāk nekā iepriekš, un vaicāja: „Kā tu domā, ko es jūtu?” „Manus sirdspukstus,” izmirkušais atbildēja. „Tieši tā, es jūtu tavu sirdi, es jūtu, ka tu esi dzīvs, un kamēr vien esi dzīvs, tu vēl vari cīnīties.”

Lukasam aizrāvās elpa. Viņš negribēja, lai Adriana sajūt, cik stipri pukst viņa sirds, kad viņa bija tik tuvu. Puisim bija bail no savām jūtām. Viņš negribēja kādai bezcerīgi pieķerties, viņš baidījās kļūt kādam tuvs, jo nevēlējas nevienu sāpināt. Adriana nebija to pelnījusi, viņa nebija pelnījusi sāpēs, kuras varētu nāktos izciest, ja viņa būtu kopā aklo.

Taču viss notika pretēji viņa vēlmēm. Vis notika pats no sevis, Adriana vēl turēja roku uz Lukasa dzīvības dzīslas, kad teica: „Es jūtu, cik stipri skan tava sirds. Cilvēks, ar tik plašu sirdi nevar tā vienkārši ņemt un pazust.” Pateikusi šos vārdus, viņa pieliecās puisim vēl tuvāk. Meitene viņu noskūpstīja uz lūpām. Tas bija skaistākais skūpsts, kādu Lukas bija saņēmis divu gadu laikā, patiesībā tas bija skaistākais skūpsts visā viņa mūžā, jo tas bija tik nepiespiesti, tik vienkārši, no sirds.

Tad viņa beidzot atlaida puiša lūpas. Viņi abi brīdi stāvēja klusēdami, līdz viņa teica: „Lukas, es tev ticu!” Pateikusi šos vārdus, meitene pagriezās un aizskrēja. Aklais puisis palika viens cietokšņa smailē. Viņš bija atstāt viens. Bet tas nebija darīts aiz ļaunuma. Adriana rīkojās pareizi, viņa puisi atstāja tur, lai viņš varētu sākt cīnīties pats ar sevi, saviem dēmoniem un likteni. Todien viņš sāka cīņu ar sevi.

Nē, tas nebija vienkārši, uz burvju mājienu izdarāms, taču viņam pamazām izdevās. Lukas ilgi mocījās, līdz nokāpa pa slidenajām kāpnēm, taču viņš to izdarīja pats, nevienam nelūdzot palīdzīgu roku. Beidzot, pēc ilgiem laikiem puisis varēja saņemt pietiekoši daudz spēka, lai tiktu galā pats. Viņš vairs nebaidījās, viņš necerēja, ka kāda burvju feja palīdzēs. Lukas saprata, ka viss bija viņa rokās, viņš saprata, ka ja kaut ko tiešām vēlējās, tad par to bija jācīnās.

Viņš pārstāja apmeklēt ārstu indējošās procedūras. Lukas pievērsās pavisam citām metodēm. Viņš centās salauzt savu psiholoģiju, lai izkļūtu no apburtās tumsas.

Saulainajās dienās viņš strādāja mājās, bet lietainās dienas pavadīja kopā ar Adrianu. Viņi stundām ilgi pastaigājās. Viņa veda puisi pie savas rokas. Likās, ka šādi brīži varētu nekad nebeigties. Viņiem kopā bija ļoti labi. Pļāpāt bija vienkārši, likās, ka viens otru jaunieši saprata no pusvārda.

Lukasam nešķita, ka kaut kas uzlabotos ar viņa veselību, taču Adriana ļāva viņam nezaudēt cerību, tāpēc viņš turpināja savu cīņu. Viņš zināja, ko vēlas un cīnījās lai to sasniegtu.

Kādā tradicionālā lietainā dienā, kad viņi atkal samirkuši klaiņoja pa pilsētu, Lukas pēkšņi apstājās. Adriana to izdarīja līdz ar viņu. Meitene pagriezās pret puisi, un izbrīnīti skatījās viņā.

Lukas bija mierīgs. Viņš lēnām noņēma no savām acīm saulesbrilles. Puisis to darīja satraukti, taču mērķtiecīgi. Adriana izskatījās satraukta, viņa nekad vēl nebija redzējusi Lukasa acis, bet viņa nenobijās un nepagriezās, lai aizbēgtu no nezināmā. Viņi skatījās viens otram acīs, līdz Lukas ierunājās: „Tev ir ļoti skaistas acis.”

Adriana pēkšņi samulsa un nosarka, viņa saprata, ko nozīmēja šis teikums. Viņiem bija izdevies, Lukas atkal spēja redzēt. Un nosarka viņa par to, ka puisis pateica komplimentu par viņas acīm. Kopā pavadītajā laikā Adriana bija sapratusi, ka Lukas viņai nav tikai parasts skumjš cilvēks, kam viņa vēlējās palīdzēt. Viņš viņai bija kas īpašs. Tieši tāpēc viņa nosarka. Īpaši vārdi no īpaša cilvēka.

„Tev tas izdevās!” viņa priekā iespiedzās. „Jā, es vienkārši ļoti vēlējos ieskatīties tev acīs,” puisis atbildēja.

„Paldies, ka atdevi man manas krāsas,” Lukas pateica un noskūpstīja meiteni, kurai bija izdevies izmainīt visu viņa dzīvi.