Papīra cilvēciņš

Punktiņš, punktiņš, komatiņš, domuzīme, ritentiņš. Tik vienkārši, pāris pavirši novilkti gramatikas simboli, un viņa seja jau bija gatava. Mākslinieks gan nežēloja tinti, viņš galvai pievienoja arī pārējās ķermeņa daļas. Un tā radās viņš – cilvēciņš, kurš dzīvoja tikai uz papīra.

Cilvēciņš bija ļoti tievs. Vienīgās viņa vēdera detaļas sastāvēja no vienas taisnas līnijas. Arī viņa kājas bija kantainas un tievas kā skaliņi. Tās bija tikpat resnas cik viņa vēders. Tāpat arī rokas, kuras stāvēja priekā izplestas. Tāpat kā kājas, tās bija plati pavērtas un vēstīja prieku.

Cilvēciņš bija mākslinieka jaunās kolekcijas rozīnīte. Viņš gleznoja reālistiskas un ļoti precīzas gleznas, taču reālistiskumā pietrūka oriģinalitātes, tāpēc viņš izdomāja, ka gleznās viņš iedvesīs interesantumu un dzīvīgumu ar mazo nevainīgo tintes cilvēciņu, kurš atradīsies bilžu stūros, centros vai paslēpies aiz kaut kā.

Mākslinieks savu jauno tēlu nosauca par papīra cilvēciņu. Tiesa, pareizāk būtu teikt, ka tas ir tintes cilvēciņš, taču gleznotājs uzskatīja citādāk. Viņš to nosauca par papīra cilvēciņu, jo šī cilvēciņa eksistence bija novērojama tikai uz papīra. Nevienā no skaistajām vietām, kuras viņš bija uzgleznojis, šis cilvēciņš nekad nebija bijis un arī nebūs.

Pirmā vieta, kur cilvēciņš atrada sev mājas, bija zaļojoša ābele rudenī, aiz kuras viņš slēpās. Šai gleznā cilvēciņa seju rotāja smaids. Viņš bija paslēpies aiz ābeles un pabāzis tikai savu galvu, lai paskatītos, kas notiek apkārt.

Zaļajā bildē cilvēciņš iederējās perfekti. Viņam piestāvēja viss apkārtējais, gan ābele, gan zāle. Cilvēciņš izskatījās laimīgs. Arī mākslinieks tāds jutās, jo viņam sāka šķist, ka ideja ir patiešām laba, un ka skatītāji to novērtēs.

Viņš steidzīgi sameklēja nākošo gleznu, lai arī tajā iezīmētu cilvēciņu. Gleznā attēlota bija kāda lauku aka. Cilvēciņš arī šoreiz lieliski iederējās klusās dabas ainavā. Papīra mošķītis rūpīgi ieskatījās akā, bet viņa kokus stīvais ķermenītis bija gana drošā attālumā no akas, lai nevarētu notikt negadījums un viņš netīšām neiekristu melnajā briesmu caurumā. Viņa sejas izteiksme bija tikpat satraukti priecīga, kāda tā bija iepriekšējā attēlā, tikai šoreiz tai blakus varēja redzēt arī milzu izbrīnā ieplestās acis. Mākslinieks, veroties šajās acīs, noteikti domāja, ka arī skatītāji izbrīnīti brīnīsies, ko īsti cilvēciņš ieraudzījis akā. Tas būs ļoti veiksmīgs gleznojums, pie kura attīstīt iztēli.

Mākslinieks, iedvesmas aizrauts, turpināja zīmēt savu papīra cilvēciņu vēl un vēl. Taču viņš apstājās pēc pāris ainaviskām gleznām. Kaut kas nebija pareizi. Cilvēciņš vairs neizskatījās tāds, kā agrāk. Viņš vairs neizrādīja tādu dzīvīgumu savā sejā, kādu vēl pirms brīža bija rādījis. Mākslinieks nesaprata, kāpēc tas tā, laikam jau vienkārši pāris pildspalvas vilcieni bija neizdevušies.

Viņš negrasījās padoties. Nākošā glezna bija ļoti skaista. Tā bija kāda kalna virsotne. Pasaules jumts, kas attēlots. Tā bija vieta, kur reti kurš cilvēks jelkad bijis. Mākslinieks domāja, kādam būtu jāizskatās cilvēciņa tēlam šai gleznā. Viņš uzskatīja, ka papīra cilvēciņš, kurš uzkāpis tik augstu noteikti būs lepns, apmierināts un priecīgs.

Punktiņš, punktiņš komatiņš, domuzīme, ritentiņš. Tik vienkārši. Bet nebija viss tas vienkārši. Cilvēciņš nesanāca tāds, kādam viņam vajadzēja iznākt. Tiesa, viņš stāvēja stalts, viņa roka māja no kalna virsotnes. Ar muskuļiem, jeb, pareizāk sakot strīpiņām viss bija kārtībā. Problēmas bija ar seju. Tai bija jābūt priecīgai par sasniegto. Tomēr tāda tā nebija, tā nepriecājās. Sejas vaibstos varēja skaidri saskatīt nenoslēpjamas skumjas.

Tas bija nepiedodami. Pasaules iekarotājs nevarēja izrādīt skumjas. Neizdevušos bildi gleznotājs nolika malā, un ķērās pie nākošās. Šoreiz tie bija koki. Simtiem koku – mežs. „Brūnganzaļi pielietā dzīvības aleja noteikti iedos prieku cilvēciņa vaibstos,” uzskatīja autors.

Veikli izmantojot savu pildspalvu viņš ātri iezīmēja arī šeit cilvēciņu, kurš it kā liecās pēc sēnes un smaidot lielīja sevi par savu atradumu. Bet kas tad atkal? Viņš nesmaidīja. Cilvēciņš jau atkal izskatījās bēdīgs. „Kāpēc?” mākslinieks bija noraizējies.

Arī šo gleznu viņš nolika pie izbrāķētajiem darbiem. Viņam bija žēl šo abu gleznu. Dabas skatu līnijas bija perfekti izstrādātas. Darbi patiešām bija veiksmīgi. Nav jau tā, ka mākslinieks tos mestu ārā, viņš tos liks izstādē, taču tālākajā stūrī, lai nepievērstu tiem nevajadzīgu uzmanību.

Brīdi skatoties uz darbiem, viņš nomierinājās un sakopoja spēkus, lai turpinātu. Gleznu autors atrada vēl vienu dabas skatu. Šoreiz tā bija veca lauku māja, kuru mūsu mazais papīra varonis ar lielām, caurspīdīgām ceļa somām ieradās apciemot. Viņš bija braucis tālu gabalu un beidzot satiks savus mīļos radus. Vismaz šajā gleznā cilvēciņam noteikti vajadzēja no sirds priecāties. Galu galā atkalredzēšanās cilvēku sirdis parasti darīja laimīgas.

Mākslinieks bija gandrīz pabeidzis savu cilvēciņu. Viņš vairāk kārt pārvilka somu līnijas, jo gleznas autoram bija bail ķerties pie emocijām, kurām vismaz šoreiz vajadzēja izskatīties priecīgām. Viņš novilcinājās, taču mākslas cienītājs nebija nekāds gļēvulis, tāpēc ķērās pie nepabeigtā darba un sāka zīmēt.

Ak nē! Vēl viena katastrofa. Cilvēciņa sejā nebija ne vēsts no atkalredzēšanās prieka. Šoreiz tā bija vēl bēdīgāka par citām reizēm. Mākslinieks aizsvieda arī šo gleznu pie brāķiem, un dusmīgs izsteidzās ārā no telpas, lai noķertu mazliet svaiga gaisa.

Bezmērķīgā solī slādams, viņš apmeta pāris riņķus pa pilsētu. Svaigais gaiss piekļuva pie viņa smadzenēm un deva tik ļoti vajadzīgo atelpu. Nu viņš bija gatavs atgriezties, lai pabeigtu savu darbu, kaut vai visi nepakļāvīgie cilvēciņa tēli būtu skumjākie pasaulē, viņam noteikti bija jāpabeidz gleznas.

Ienācis telpā, viņš skumji paskatījās uz divām kaudzītēm, izdevušos un brāķu pilno. Pārcilājot izdevušās gleznas, mākslinieks bija neizpratnē. Viņš nesaprata, kāpēc lai cilvēciņa seju nevarētu arī turpmāk zīmēt priecīgu. Gleznotājam nebija ne jausmas, kādēļ tā palika arvien bēdīgāka. Tā kļuva skumjāka ar katru nākošo bildi. Pat veiksmīgajos attēlos to varēja novērot.

Tas, ka arī veiksmīgajās gleznās cilvēciņš vairs nespēja būt tik priecīgs, kā sākumā, tā arī bija atslēga uz mīklas atminējumu. Vismaz tā domāja gleznotājs. Viņš rūpīgi pārskatīja visas savas gleznas un meklēja kaut ko kopīgu, kas tās vienotu, un ko atšķirīgu, kas arī varētu būt mīklas atminējums. Viņš to ilgi centās atminēt. Radošais cilvēks salīdzināja brāķus ar veiksmīgajām gleznām. Sākumā viņš domāja, ka vainīgs ir sniegs, kurš bija pirmajā brāķīgajā gleznā. Taču tas nevarēja būt tiesa, jau vienā no iepriekšējām gleznām, cilvēciņš bija atradies sniegotā ziemas ainavā, kur viņš stāvēja uz garām slēpēm un māja skatītājiem.

„Nē, tas nevarētu būt sniegs,” mākslinieks bija pārliecināts. Bija ārkārtīgi grūti iejusties mazā papīra cilvēciņa ādā un izprast viņa motīvus, taču mākslinieks centās pēc labākās sirdsapziņas. Taču nekas nesanāca. Viņš smagi nopūtās un teica: „Vajadzēja labāk tās ainavas atstāt vientuļas, bez neviena cilvēka.”

Viņš cēlās kājās, lai atkal ietu ārā, bet pēkšņi viņa galvā nostrādāja kāds klikšķis, un viņš pagriezās atpakaļ pret gleznām, un tad, kā jau visi mākslinieki, mazliet ķerts būdams, atkal atsāka ar sevi skaļi runāt: „Paga paga, visās gleznās cilvēciņš bija viens pats. Vientulība, lūk kur atslēgas vārds.”

Lai cik skaistas nebūtu bijušas gleznas, cilvēciņš tās vairs nesaskatīja kā skaistas ainaviskas vietas, jo viņam tās visas bija jāapskata vienam. Ar katru nākošo, kurā viņš atradās, papīra cilvēciņš palika arvien skumjāks un skumjāks. Protams, viņš taču nespēja novērtēt skaistumu. Neviens cilvēks uz pasaules to nespētu, pat spēcīgākais akmens cilvēks ne, kur nu vēl mazais trauslais papīra cilvēciņš. Viņam vajadzēja sabiedrību, kādu, ar ko parunāties. Tā, lūk, bija atslēga uz cilvēciņa skumjām.

Mākslinieks zināja ko darīt. Viņš bija ļoti talantīgs dažādās jomās. Ne tikai klusās dabas attēlošanā. Arī pilsētu drudžainas ielas viņš prata uzzīmēt. Viņš izcēla vienu tādu gleznu no arhīva. Glezna bija pilna ar cilvēkiem, kurā katrs kaut kur steidzās. „Jā, tieši pēc tāda dzīvīguma cilvēciņš noteikti bija alcis,” skatoties uz gleznu, domāja mākslinieks.

Viņš nolika gleznu uz grīdas, un ar acīm meklēja labāko punktu, kur iezīmēt savu trauslo cilvēciņu. Viņš atrada izcilu vietu, tieši vidū gleznai, pie luksofora, kurā dega zaļā gaisma. „Jā, šeit noteikti viņš nejutīsies viens,” domāja mākslinieks, turēdams pildspalvu zobos.

Viņš paņēma savu ieroci un sāka vilkt līnijas. Punktiņš, punktiņš komatiņš, domuzīme, ritentiņš. Gatavs! Viņš pacēla gleznu lai iegūtu labāku gaismu, kuras priekšā apskatīt savu impulsīvo darbu. „Nē!” viņš šausmās iekliedzās. Šajā gleznā cilvēciņš izskatījās vēl sašļukušāks nekās visās iepriekšējās kopā.

Mākslinieks vēl ilgi nesaprata, tāpēc nebeidza sev jautāt: „Bet kāpēc? Kāpēc? Viņš taču vairs nav viens, ap viņu ir dzīvība, cilvēki, kāpēc cilvēciņš joprojām vēl ir skumjš?” Viņš staigāja šurpu turpu, meklēdams atbildi, taču tā tik viegli nedevās rokās. Viņš pārcilāja prātā daž ne dažādākos brīžus no savas dzīves. Mākslinieks centās atcerēties, kāpēc un kad viņš ir juties vientuļi. Un beidzot viņš patiešām saprata. Paša atmiņas viņu aizveda līdz patiesībai.

Viņa gleznu tēli bija dzīvi, tie nebija tikai butaforijas vai krāsas, tie bija personāži ar īstām dvēselēm, un tieši tāpēc gleznotājs pret tiem tā arī izturējās. Viņš pagriezās pret pēdējā gleznā uzzīmēto papīra cilvēciņu un teica: „Piedod draugs, es nesapratu. Esmu tev nodarījis pāri, bet nu es saprotu, un visu labošu.”

Viņš saprata, ka pats visvientuļāk savā dzīvē ir juties tieši tad, kad apkārt bijis milzīgs pūlis cilvēku. Vientulību jau neradīja cilvēces trūkums, bet gan sajūtu trūkums. Un kādas gan sajūtas papīra cilvēciņam varēja dot šie cilvēku tēli, kas aizpildīja lielāko daļu gleznas. Tie viņam bija svešāki par svešu. Pat ne no vienas sugas, kur nu vēl vairāk. Pūlis lika cilvēciņam justies vēl vientuļāk. Par savu neapdomāto rīcību, mākslinieks iedegās dusmās, bet viņš zināja, kā visu labot.

Mākslas pārņemtais cilvēks paņēma vēl vienu gleznu. Šoreiz tā bija skaista kāpa pie jūras, kuru oranžās krāsās iekrāsoja pavasarīgs saullēkts. Viņš nesteidzīgi uzzīmēja savu cilvēciņu, taču nezīmēja tam emocijas. Tad viņš paņēma un blakus uzzīmēja vēl vienu cilvēciņu, kurš sēdēja kāpās stāsta varonim tieši līdzās.

Arī otrajam cilvēciņam viņš nezīmēja emocijas. Vēl vairāk, mākslinieks viņiem abiem uzzīmēja matus. Vienam īsākus, otrai garākus. Viņš to darīja tāpēc, lai cilvēciņi varētu mierīgi pagriezt skatītājiem galvu un vērties jūrā. Gleznotājam nevajadzēja zīmēt sejas, lai saprastu, kādas ir papīra cilvēciņu emocijas. Viņš tāpat to zināja.

Nepabeigtais cimdiņš

Vecmāmuļa sēdēja klusa pie kamīna siltās uguns, kura ne tikai sildīja, bet arī deva gaismu un mājīguma sajūtu. Viņa nesteidzās savos darbos. Večiņa bija sasniegusi vecumu, kad cilvēki vairs nevēlas steigties, viņa visu centās darīt lēnāk, cerēdama, ka arī dzīve tad paliks lēnāka, un to varēs ilgāk izbaudīt. Tik daudz gadus viņa bija steigusies, skrējusi uz darbu, skrējusi lai dzīvotu. Taču tagad viss bija mainījies, viņa vairs neskrēja lai dzīvotu. Vecmāmiņa centās apstāties, lai izdzīvotu.

Runcis Muris to lieliski saprata, arī viņš nesteidzās peļu medībās, bet gan laiski gulšņāja vecmāmuļas klēpī, lai ar savu murrāšanu strādātu kā bezmaksas radio ar vissaldākajām miega dziesmām. Vecmāte nesēdēja bezdarbībā, viņa adīja cimdiņus savai mazmeitiņai. Tantukam šķita, ka tā varētu būt lieliska dāvana Ziemassvētkos. Šī bija pirmā reize, kad vecmamma izvēlējās dāvināt šādu dāvanu. Viņa nebija nekāda labā adītāja, bet centās tantuks patiesi no visas sirsniņas, viņa bija uzlikusi uz acīm stiprākās brilles, kādas mājās atrodamas. Vecmamma koncentrējās, lai cimdiņš sanāktu ideāls. Viņa savai mazmeitiņai novēlēja tikai to labāko.

Jau pagāja vairākas stundas, kopš vecmamma bija sākusi savu darbu darīt. Viņa adīja svītrainus cimdiņus. Viens cimds jau tik pat kā bija gatavs, kad vecmamma ieraudzīja milzīgu kļūdu savā darbā. Divas dzijas krāsas nebija pareizi saadītas, un varēja redzēt, ka cimdiņa adīšanas gaitā pieļauta kļūda. Savai mazmeitiņai viņa vēlējās tikai ideālāko, tāpēc viņa cimdiņu ārdīja ārā, lai sāktu darbu pa jaunu.

Tā nu pagāja vēl vairākas stundas. Runcis Muris vairs negulēja vecmammas klēpī, bet bija iekārtojies ērtākā vietiņā uz kamīna. Viņš mīlēja siltumu. Taču stāsts jau nav par kaķi un siltumu, bet gan par vecomāti un cimdiņu.

Vecmamma jau atkal bija tuvu, lai pabeigtu adīt cimdiņu, taču šoreiz viņa atklāja citu savu šausminošo kļūdu. Viens diedziņš bija izrāvies uz āru. Vecmāte nosodoši apskatīja dzijas dumpinieku, un dusmīgi pie sevis nomurmināja. Patiesībā kļūda nemaz nebija tik liela, to varēja viegli labot, taču savai mazmeitiņai viņa nevēlējās dāvināt šādu dāvanu. Tā nu vecmāmuļa atkal izārdīja cimdiņu.

Viņa nudien bija neatlaidīgs tantuks, tāpēc nerimās strādāt. Vecmāmiņa adīja cimdiņu nākošo reizi, viņa jau bija pagurusi, taču arī iemanījusies darbā, tāpēc viņai šis process jau sanāca krietni ātrāk. Beidzot cimdiņš bija pabeigts, un viņa to pacēla gaisā, lai aplūkotu kamīna gaismā. Kas tad nu? Cimdiņam atkal bija savs trūkums, viens tā pirkstiņš bija garāks, nekā tam vajadzētu būt.

Smagu sirdi vecmamma nopūtās, lai atkal izārdītu cimdiņu, viņa nevēlējās, lai mazmeitiņai dāvana nebūtu ideāla. Tā nu tantuks turpināja savu darbu pie adīšanas. Viņa strādāja čakli un nu jau ļoti ātri, kā īsta profesionāle.

Darba kņada pamodināja Muri, kurš tikko vēl bija sapņojis par peļu medībām. Viņš pacēla vienu acs plakstiņu, lai apskatītos, kas tā par kņadu. Pēkšņi minkas uzmanība tika piesaistīta adīklim vecmammas klēpī. Runcim likās, ka tur kaut kas kustās. Ir grūti pateikt, vai sapnī redzēto medību iespaidā, vai vienkārši sporta pēc, bet viņš leca uz vecmammas klēpi, lai saķertu kustīgo priekšmetu.

Peļu junkurs iecirta savus nagus cimdiņā, un priecājās par savu veiksmīgo medījumu. Liela bija kaķa nepatika, kad viņš nesaņēma no vecmammas uzslavas, bet gan rājienu un pliķi pa dibenu. Muris aizvainots aizskrēja no istabas.

Vecmamma palika viena pie kamīna. Viņa paskatījās uz cimdiņu, cerībā, ka tas nebūs cietis, taču viņu pārņēma skumjas. Cimdiņā bija izplēsts mazs, mazītiņš caurumiņš. Kārtīgi neieskatoties to pat nevarēja pamanīt, taču vecmamma zināja, ka tas nebūs gana labs viņas mazmeitiņai, tāpēc tantuks skumji nopūtās, nolika cimdiņu pie krāsns, piecēlās un gāja projām. Aizejot viņa pie sevis nodomāja, ka rīt aizies uz veikalu nopirkt meitenei dāvanu.

Cimdiņš gulēja viens pie krāsns un domāja:

„Priekš kam viņai vajadzēja visu to greznumu, kāpēc viņa mani vēlējās redzēt ideālu? Vai tad, ja es nebūtu ideāls, es sildītu mazāk? Vai būdams ar izrautu diedziņu, mazu caurumiņu vai nevienādām krāsām, es būtu sildījis sliktāk? Taču nē! Es būtu bijis tāds pats, no manis būtu bijusi jēga dzīvē, taču kas es esmu tagad? Atstāts, nepabeigts cimds. Es nodzīvoju 4 dzīves, taču ne vienu tā pa īstam, ne reizi es nebiju īsts...Kaut vienreiz es varētu kādu sasildīt...”

Intervija ar laiku

-       

-        Kas tu esi?

-        Kas es esmu?

-        Jā, lasītājiem noteikti šķitīs ļoti interesanta jūsu īpatnējā esamība.

-        Skaidrs...

-        Tātad?

-        Tātad?

-        Kas tu esi? Pastāsti par sevi.

-        Labi, mans mūžs ir bezgalīgs, bet reizē tieši 7 minūtes un 14 sekundes garš. Dienā es piedzimstu un arī nomirstu 199 reižu. Vai nav jocīgs skaitlis? Es varētu atdzimt vai nomirt kaut vienu reizīti vairāk, un tad būtu 200 reižu. Dažreiz es cenšos cik spēka, lai mana dzīve paskrietu ātrāk un es varētu to izgrozīt, dabūt savu 200. reizi, taču, lai kā es necenstos, laika slazds paliek nesalaužams.

-        Bet kā tad tā, ja jau tu dienā nomirsti tik daudz reižu, kā tas nākas, ka esi šeit?

-        Es taču jau teicu, es esmu reizē mirstīgs un bezgalīgs.

-        Vai vari to paskaidrot tā, lai arī lasītāji saprastu?

-        Kas ir lasītāji?

-        Cilvēki.

-       Ā, cilvēki...viņi ir atšķirīgi no manis, cilvēku dzīve ir skaista tieši tāpēc, ka viņu laiks ir tik ierobežots, viņi neatdzimst kā es, atkal un atkal, bet gan tuvojas vienam lielam, gara tuneļa galam, aiz kura viņus sagaida nezināmais....Bet cilvēki ir jocīgi, viņu laiks nav mūžīgs, taču savu ierobežoto laiku viņi iztērē krietni vien nelietderīgāk nekā es.

-        Kādā veidā?

-       Tie nedzīvo sev, savam mazajam dzijas diedziņam, ko sauc par mūžu. Savu laiku cilvēki atdod visam citam tikai ne sev, viņi atdod to darbam, naudai, sabiedrībai, bet brīdī, kad viņi saprot, ka dzijas pavediens palicis pavisam šaurs, ļaudis vairs nespēj atgūt ne mirkli no sava laika, viņiem trūkst elpas, lai elpotu, trūkst sirds, lai mīlētu un trūkst spēka, lai dzīvotu. Dažreiz man gribas sakopot visas savas 7 minūtes un 14 sekundes un atdot tās ļautiņiem, lai viņi varētu sākt visu pa jaunam, kā es to varu 199 reizes dienā.

-        Tad jau tu esi laimīgs, vai ne? Tu esi izgājis tik daudz reižu savai dzīvei, ka vairs nepieļauj kļūdas.

-        Jā, es tās nepieļauju. Man nav kur tās pieļaut, es nekādīgi nevaru ietekmēt savu dzīvi, es tikai jūtu kā smiltis manī aiztek. Zini, kāpēc cilvēku dzīve ir tik skaista? Viņi var kļūdīties. Sasodīts, cik ļoti es gribētu kaut reizi kļūdīties, piegrūst pirkstu pie karstas krāsns, lai jūtu kā svilst manas asinis, iemīlēties bezjēgā un tad salauztu sirdi klīst pa pasauli, just kā vēders griežas, kad esmu savas muļķības dēļ viens pats iztukšojis lielu alkohola pudeli.

-        Bet cilvēki taču baidās kļūdīties, kāpēc tā?

-        Viņi ir idioti!

-        Nav par skarbu teikts?

-       Nē, cilvēki nesaprot, ka ir unikāli tieši ar savu spēju visu salaist grīstē, taču pēc tam, kad pamatīgi nospiesti uz ceļiem, celties un palikt labāki, nekā bijuši jebkad iepriekš. Es, katrreiz, kad atdzimstu pa jaunu, nepalieku citādāks, es atkal skaitu savas 7 smilšu minūtes līdz nāvei, taču cilvēks var mainīties, viņš savā galīgajā dzīvē atstāj daudz vairāk bezgalīgu lietu, nekā es savā mūžībā.

-        Es nesaprotu.

-      Protams, ka tu nesaproti, tu taču esi tikai cilvēks. Savā mūžā tu atstāj emocijas, kuras atdod citiem cilvēkiem, pasaulei, katra tava kustība, tavs vārds paliek mūžībā kā sīks pēdas nospiedums smilšu tuksnesī. Jā, tas ir maziņš, bet tādu ir daudz, un kopā tie veido visumu, tu paliksi mūžībā, jo katra tava darbība kaut vai nedaudz, bet izmaina pasauli.

-        Bet tu?

-        Es esmu tikai smilšu pulkstenis, esmu ieslodzīts savā laikā. Mana mūžība iekļaujas manā dzejolī:

Bezgalība, bezgalība,

Kad esi viens, tad tā ir vientulība

Lapsa lido!

Gandrīz visi meža zvēri todien bija sapulcējušies klajumā. Tā bija viena no apmeklētākajām sapulcēm. Skudru skaits vien pārsniedza vairākus tūkstošus. Pat kurmis, kurš dienas gaismā neko neredzēja, bija atnācis, lai noklausītos, kas meža valdniekam, lācim bija sakāms.

Šis pasākums tiešām lauza entos stereotipus, jo visi, pat bailīgais zaķis, bija atnācis, lai no krūmiem trīcēdams noklausītos lāča runu. Un tur viņš arī nāca. Brūnais ķepainis negribēja likt uz sevi gaidīt. Viņš lēnām soļoja no savas lāču alas, pie kuras bija atsaucis visus zvērus. Iznācis ārā, lācis apskatījās uz visiem zvēriem, kuri bija ieradušies. Viņš pamāja tiem, kurus labāk pazina un norūcās, ja manīja kaut kur nekārtības.

Kad mežā bija iestājies nāves klusums, pat tramīgā dzeguze nekūkoja, lācis beidzot sāka savu runu: „Paldies visiem, kas ieradušies.” Zvēri klusēja, bet valdnieks tikai turpināja: „Domāju, ka lielākajai daļai no jums nav skaidrs, kāpēc esiet šeit ar steigu atsaukti. Šodien mežā notiks tiesas sēde, un jūs visi esiet ataicināti kā liecinieki, lai neviens nevarētu teikt, ka beigās esmu pieļāvis nepareizu lēmumu.”

Nu gan zvēri, putni un kukaiņi sāka sačukstēties, līdz lācis uzrūca, dodot zīmi, lai viņi apklust: „Šodien tiesājamais ir lapsēns par neticamu noziegumu. Kas tāds vēl meža vēsturē nav atgadījies. Iedomājieties! Lapsa lido!” Visus pārņēma šoks. Mazajam zaķēnam tas bija par traku, viņš metās skriet, lai aizbēgtu no bīstamās vietas.

Lācis atkal norūca: „Mieru, mēs nevaram nevienu apsūdzēt, kamēr neesam noklausījušies visus lieciniekus.” „Tātad, tiesas laukuma vidū aicinām pirmo liecinieci,” lācis pamāja uz mazas vāverītes pusi.

Mazā kuplastīte iznāca klajumā, viņa izskatījās pārbijusies, lielās auditorijas dēļ, taču lācis viņai draudzīgi uzsmaidīja, mudinādams, lai mazā nebaidās un sāk runāt. Ar meža valdnieka atbalstu jebkurš, pat zaķis sāktu runāt. Nu labi, zaķis varbūt nē. Bet vāverīte jau nebija zaķis, tāpēc viņa sāka: „Todien es vācu zīles ziemai. Ziniet, cik tas ir svarīgi, savākt bargajam sala laikam pēc iespējas vairāk gardumu. Es gāju uz ozolu pēc zīlēm, tad nesu tās atpakaļ, tad atkal gāju pakaļ un nesu atpakaļ. Tad es tās iekrāmēju vienā dobuma pusē, bet izdomāju, ka otrā zīles būs lielākā drošībā, tāpēc tās pārkrāmēju. Kad tas bija izdarīts, tad atskārtu, ka otrā pusē, kur biju sakrāmējusi zīles, es parasti gulēju, tāpēc atkal sāku tās pārkrāmēt atpakaļ...es pa vienai zīlei...”

„Vāverīt, kuplastīt,” lācis pavisam mierīgi viņu pārtrauca. Mazais meža zvērēns satraucies paskatījās uz meža valdnieku, un gaidīja, ko viņš teiks. Lācis turpināja: „Runā lūdzu par tēmu.” Vāverīte pamāja.

Pēc aizrādījuma viņa satraucās vēl vairāk, bet viņai nācās turpināt stāstīt: „Labi, todien, kamēr pārkrāmēju savu dobumu, es sadzirdēju milzīgu rosību turpat lejā pie koka. Tas bija lapsēns, kurš pacēlis acis skraidīja apkārt un lasīja putnu spalvas. Viņam labi izdevās. Nebēdnis jau bija pielasījis pilnu muti ar spalvām. Tad viņš apsēdās pie mana koka. Iedomājieties, tas viss notika tur lejā, pie mana koka, es biju īstais upuris, un neviens cits.”

Vāverīte apskatīja publiku, lai sameklētu sevi atbalstošas sejas. Dažas tādas bija, tāpēc viņa savu tālāko stāstījumu pievērsa tieši šiem meža radījumiem: „Nu redziet, es tur augšā sēdēju un baidījos, kamēr lapsēns tās spalvas sāka siet sev pie priekšķepām. Tās bija baismīgākās skaņas, kādas šis briesmonis izdeva, kad sēja spalvas. Viņš rūca un šņāca tā, ka zīles manā dobumā sāka trīcēt aiz bailēm, nemaz nerunājot par mani – mazo dvēselīti, es gandrīz nosirmoju to visu klausoties.”

Vāverīte beidza savu stāstu un skatījās uz lāci, kurš jautāja: „Un kas notika tālāk?” Kuplaste tikpat satraukti atbildēja: „Kā, kas? Viņš piesēja spalvas sev pie ķepām un neatvainojies aizskrēja projām.”

„Paldies vāverīt par liecību, mēs esam tevi uzklausījuši, vari droši atgriezties pie klausītājiem, bet mēs aicinām nākošo liecinieku, kurš piedzīvoja šos baisos notikumus.” Lācis pamāja uz otro liecinieku, kurš klusiņām izrāpoja priekšā.

Šis liecinieks bija daudz pieredzējušāks un nobriedušāks. Krupju tēvs nesatraucās tā kā vāverīte, viņam ne tādus vien brīnumus bija nācies piedzīvot dzīvojot mežā. Pēc tam, kad trīs reizes mēneša laikā kāda meitene bija mēģinājusi viņu nobučot, krupju tēvam vairs nekas neizraisīja pārsteigumu.

Viņš sāka savu runu: „Tātad, todien es biju uzkāpis uz lielajām klintīm lai būtu tuvāk saulītei un uz siltajiem akmeņiem sasildītos. Es gulēju ar vienu atvērtu aci, gadījumam, ja kāds man uzglūn, it īpaši baidos no mazām meitenēm, tās ir ļoti nešpetni zvēri, viņas mani paņem un ņurca, tad liek tuvāk savai mutei, līdz es jau gatavojos, kad mani noēdis, bet tad tikai noskūpsta un saviebjas, it kā gaidīdamas princi. Neizprotami radījumi, nezinu, kur tādi rodas.”

„Taču, runājot par lapsu, es dzirdēju skaļus trokšņus, kuru viņš radīja skrienot uz manu pusi. Lapsēnam pie kājām bija piesietas neskaitāmas zosu spalvas. No lapsēna mutes tecēja siekalas, likās, ka viņš ir izbadējies un jau domās apēd savu upuri.”

„Es sākumā nesapratu, kāpēc un kur viņš tā steidzās, bet beigās man tapa viss skaidrs. Lapsēns skrēja uz klints malu, lai lektu. Es kliedzu, lai trakais nelec, bet sapratis, ka manī neviens neklausās apklusu domādams, ka ja jau grib, tad lai tik sitās nost. Un lapsēns arī sitās, viņš bija pamatīgi ieskrējies un leca. Tad viņš pazuda no mana acu lauka. Es jau gatavojos citiem zvēriem pastāstīt bēdu stāstu, taču kas to būtu gaidījis, es viņu atkal pamanīju. Lapsa patiešām lidoja. Viņš vicināja savas priekšķepas, un pamazām gaisā kūlās uz priekšu. Tas arī viss, ko redzēju, ja nav nekādu jautājumu, es labprāt atgrieztos vietā, lai mazliet nosnaustos. Ziniet, tas nav nemaz tik viegli, manā vecumā tik daudz runāt.”

Lācis pakratīja galvu, sakot, ka jautājumu nav. Tad nu krupju tēvs lēnām aizrāpoja uz savu vietu, kur iemiga un diemžēl nogulēja visu atlikušo tiesas sēdes daļu.

Taču meža valdnieks turpināja: „Tagad aicinām savu liecību sniegt cietušajam. Zvirbuli, vai tu nebūtu tik jauks un neizstāstītu mums, kas notika.”

Mazais putnēns nolaidās no zara, un nostājās laukuma vidū, lai sniegtu liecību. Viņš jutās īpaši satraucies it īpaši, tāpēc ka putnēnam nācās skatīties uz lielajiem meža zvēriem no apakšas. Viņš bija pieradis sēdēt zarā un visu vērot no tāda rakursa.

Taču tagad viņš bija lejā, un visi vēroja putnēnu. Trīcošu balsi, zvirbulēns sāka savu runu: „Tā bija parasta diena, es vienkārši izbaudīju debesu brīvību, lidinājos šur un tur, kad mani no mugurpuses pārsteidza nesagatavotu kāda milzīga ēna. Es pagriezos un ieraudzīju viņu. Tādu putnu vēl nebiju redzējis, tāpēc vaicāju, kas viņš tāds ir. Lapsēns man atbildēja, ar vienu vārdu: „Ērglis!” Es sākumā izbrīnījos, jo tādu ērgli vēl nebiju redzējis, taču tad nodomāju, ka viņš noteikti saka patiesību, un gribēju iepazīties tuvāk ar savādo putnu. Es viņam vaicāju: „Kāpēc tev tāds savāds knābis, ne tāds, kā mums, citiem putniem?” Uz šo jautājumu lapsēns atbildēja šādi: „Es esmu no ārzemēm atlidojis.” Tas patiešām visu izskaidroja. Es esmu dzirdējis, ka ārzemēs ir vistrakākā paskata putni pat tādi, kas dzīvo uz ledus un neprot lidot, bet tas gan ir pārspīlēti. Tad es vēlreiz paskatījos uz viņa knābi. Tas tiešām izskatījās dīvains.”

Uz brīdi putnēns apklusa, lai redzētu apkārtējo sašutušās sejas, taču īpašu sašutumu neatradis viņš vienkārši stāvēja klusēdams, līdz lācis pamudināja: „Un kas notika tālāk?”

Zvirbulis turpināja: „Viņš man piedāvāja apskatīt savu knābi tuvāk. Es, muļķis, arī piekritu, un  pielidoju pavisam tuvu, bet kad lapsēns atvēra savu knābi un tur parādījās daudzi mirdzoši un asi zobi, man viss bija skaidrs, un es metos bēgt. Par laimi, es biju veiklāks lidotājs, un man izdevās aizbēgt. Tas arī viss. Esmu beidzis savu runu.”

Zvirbulēns atviegloti nopūtās un priecājās, ka varēja lidot atpakaļ uz drošo koka zaru, kur neviens uz viņu neskatījās no augšas. Klajumā atkal iznāca lācis. Viņš teica: „Tātad, esam uzklausījuši visus lieciniekus, un varam izteikt spriedumu, domāju, ka visiem ir skaidrs, ka lapsa kūmiņš vainojams viltībā un uzbrukumā ar mērķi...”

„Paga, paga!” tagad ierunājās lapsēns, „Man neviens nedos vārdu pastāstīt, kā viss notika patiesībā? Lācis negribēja dot lapsēnam vārdu, bet sapratis, ka viņš neliksies mierā, un tas būtu negodīgi viņu neuzklausīt, aicināja lapsēnu uz placi: „Tagad jums savu aizstāvības runu teiks pats apsūdzētais, lapsēns.”

Kūmiņš izgāja priekšā savu asti iespiedis kājstarpē, viņš izskatījās ļoti nobēdājies. Skumjā balstiņā lapsēns sāka savu runu: „Tik daudz apvainojumu es vēl nebiju dzirdējis, un es esmu daudz dzirdējis.” Skumjām ačtelēm lapsēns noskatījās uz pūli, kurš apvainojoši vērās uz mazo nebēdni.

Vēl skumjākā balstiņā lapsēns turpināja: „Draugi, es negribu, lai jūs dzīvojiet maldos, tāpēc nolēmu jums pastāstīt visu patiesību, kā tas notika. Redziet, todien es staigāju viens pa mežu, un domāju, kā tas nākas, ka visu laiku esmu viens, kāpēc visi mani draugi ar neuzticību raugās uz mani?” Viņš nobirdināja asariņu, kuru veikli noslaucīja ar savu asti: „Ziniet, tas ir skumji, visu laiku būt vienam un pārdzīvot, ka draugi tevi atstāj novārtā. Tas taču ir skumji, vai ne, bebra kungs?” Bebrs piekrītoši pamāja.

Sagaidījis piekrītošu atbildi, lapsēns turpināja: „Redziet, tad es tā domāju, ja man nav draugu starp meža zvēriem, varbūt es varu kādu atrast iekš putniem. Taču, lai būtu draugos ar putniem, sākumā bija jāiemācās lidot, bez tā nevarēja iztikt. Taču, lai iemācītos lidot, man vajadzēja spalvas. Domāts, darīts, es devos uz zosu kūti pēc spalvām, taču arī tur mani neviens nesaprata. Zosis bēga no manis, jo baidījās, ka es tām nodarīšu pāri, bet es taču neko sliktu negribēju, kā vien spalvas, lai mācītos lidot. Arī māju saimnieks nebija priecīgs, kad mani ieraudzīja, viņš šāva uz mani ar savu pērkona ieroci. Es pārbijies sagrābu mutē, cik spalvu vien spēju, un metos bēgt. Par nožēlu jāsaka, ka līdz ar spalvām nāca arī zoss, kuru es nu turēju savos zobos, viņa krita panikā, un mēģināja izrauties, taču es zināju, ka man seko saimnieks ar suņiem, un negribēju zostiņai likt ko tādu piedzīvot un saspiedu savus zobus ciešāk, lai viņa savā neprātā neiekristu tieši lamatās. Diemžēl, viņa centās pārāk ļoti, un es viņu saspiedu par ciešu.”

Lapsēns nodūra acis un ieturēja klusuma brīdi par godu mirušajai zostiņai. Taču tad viņš izplūda vēl lielākās asarās: „Draugi, putni, es riskēju ar savu dzīvību, lai iegūtu jūsu draudzību, un tagad mani tā apmelo. Jūs nemaz nespējiet iedomāties, cik ļoti man tas sāp.”

Putni mēģināja iedomāties, un patiešām, viņiem kļuva žēl lapsēna, kurš tik ļoti centās, taču beigu beigās tomēr palika nesaprasts. Visdažādākie putni nu juta līdzi mazajam nelaimīgajam kūmiņam. Viņi gribēja pieiet viņam klāt un apskaut skumjo stāstnieku, taču tā bija tiesas sapulce, tāpēc putni palika kārtīgi savos zaros.

Lapsēns turpināja savu runu pievēršoties vāverītei: „Un tu, kuplastīt, pat tu mani nesaproti, tu teici, kā es rūcu un dusmojos, bet vai tad tu neredzi, kādas mani ir ķepas, tas nebūt nav viegli, piesiet tās visas spalvas pie savām ķepām. Protams, ka es sadusmojos. Tikai tā es to spēju padarīt. Tu taču pati arī dažreiz esi dusmīga, ja kādā ozolzarā atrod zīli, kuru nespēj aizsniegt, bet tā izskatās kā gardākā zīle, kādu jebkad esi redzējusi. Nenoliegsi, tas var nokaitināt, vai ne?”

Vāverīte piekrītoši pamāja. Tas tiešām varēja nokaitināt. Viņa bija priecīga, ka lapsēns viņai visu paskaidroja saprotamā – zīļu valodā. Taču viņa ātri pazaudēja kontaktu, jo lapsēns jau pievērsās krupīša runas atspēkošanai.

Kūmiņš pievērsās visiem meža zvēriem: „Krupītis teica, ka es biju noelsies, un no manas mutes tecēja siekalu straumīte. Bet vai tad jūs neviens neesat tā skrējuši, ka jums sanāca piekust tik ļoti, ka tikai siekalas spēja jūs atveldzēt.”

Ierunājās vilks: „Es esmu. Reiz, kad mednieks man dzinās pakaļ, es tik ilgi skrēju, ka no manis iztecēja pilnīgi visas siekalas, tikai tās deva man atveldzēties grūtajā skrējienā.” Arī pārējie zvēri nu piekrītoši pamāja, viņiem šķita, ka visi kā viens saperot lapsēna argumentus. Tas viss izklausījās loģiski un saprotami.

„Paldies jums draugi, es zinu, ka tas var izklausīties neticami, taču dažreiz patiesība ir jāpieņem tāda, kāda tā ir, pat ja tā ir ārkārtīgi neticama.” Nu viņš paskatījās uz zvirbulēnu, kurš joprojām pārbijies trīcēja zarā. Lapsēns viņu uzrunāja: „Zvirbulēn, piedod, ka es tevi tā sabiedēju, jā es samelojos, kad teicu, ka esmu ērglis, taču es tā tobrīd jutos, kad lidoju, es jutos laimīgs, brīvs kā ērglis. Tā bija fantastiska sajūta. Tāpēc arī tā teicu. Piedod.”

Taču zvirbulēns tik ātri viss nepiedeva, viņam bija vēl viens jautājums: „Bet ja tavi nodomi bija tik labi, kāpēc tu atvēri savu, asiem zobiem pildīto, muti un teici, lai apskatos tuvāk?” Izdzirdot šo jautājumu, iejaucās lācis: „Jā lapsēn, kā tu to izskaidrosi?”

Lapsēns godbijīgi paskatījās uz tiesnesi: „Ak valdniek, gudrais lāci, pavisam vienkārši. Tu noteikti kādreiz esi ēdis medu tik daudz, ka tev ir sākuši sāpēt tavi spēcīgie zobi, vai ne?” Lācis piekrītoši pamāja, viņš gan nevēlējās atzīties, bet tā viņam gadījās diezgan bieži. Lācis bija kārumnieks.

Kamēr tiesnesis apdomājās, lapsēns izmantoja izdevību, lai turpinātu: „Nu man arī tad sāpēja zobs, likās, ka tur kaut kas ieķēries. Tu jau noteikti sapratīsi, cik grūti ar mūsu neveiklajām ķepām kaut ko izdarīt sāpošajiem zobiem.” Jā, to gan lācis saprata, ja sāpēja zobs, tad bija ārkārtīgi grūti, ko izdarīt.

Kūmiņš tupināja: „Paskaties uz zvirbulēna mazo knābīti, tas ir ideāli piemērots, lai izvilktu to, kas ieķēries manos zobos. Bet es baidījos, ka jaunais draugs mani uzskatīs par izmantotāju, ja viņam pateikšu patiesību. Bet es taču neesmu izmantotājs, es negribu pirmajās minūtēs uzmākties ar savām problēmām, taču sāpes bija pārāk lielas, tāpēc es izlēmu uzmantot izdevību un cerēju, ka viņš mani sadakterēs.”

Nu kūmiņš vēlreiz pārlaida skatienu pār visiem klausītājiem: „Un kāda bija pateicība par maniem labajiem nodomiem, putns ne tikai aizbēga, atstādams mani ar sāpošu zobu, bet arī apsūdzēja mani noziegumā, par ko man tāds sods? Paldies, ka uzklausījāt, man vairs nav ko teikt.” Asaras tecinādams lapsēns atgriezās pūlī. Tūlīt viņu sāka atbalstīt saprotošas ķetnas. Visiem bija žēl  mazās nelaimes čupiņas, kurš tik nepatiesi bija apsūdzēts.

Lācis bargu balsi norūca par zīmi, ka visiem jāapklust, jo valdnieks bija gatavs nolasīt spriedumu: „Tātad, uzklausot visas liecības, man ir pavisam skaidrs, ka ne vienmēr lietas var uztvert tā kā tās izskatās, ir jāapskata tās no visām pusēm. Tieši tāpēc es attaisnoju lapsēnu, kurš no apsūdzētā kļuva par upuri, savukārt tev, nedraudzīgais zvirbuli, tev tiek piespriests rājiens par nedraudzīgu uzvedību.”

Tas arī viss, spriedums bija nolasīts, un visi zvēri varēja mierīgi atgriezties meža gaitās. Cits bija apmierināts ar lēmumu, cits ne tik ļoti, bet lācis bija runājis, un tas bija jāpieņem.