piektdiena, jūlijs 08, 2011

Kļava un lapas

            
            
            Jau kur tas laiks, kopš viņi auga pie senām lauku mājām. Laika zobs šīs mājas jau bija paplucinājis, cilvēki sen jau kā aizvākušies uz pilsētu, lai pētniekiem, kas pēta urbanizācijas līmeni būtu ko pieskaitīt savā statistikā. Par kādreizējo cilvēku klātbūtni varēja pastāstīt tikai viņu stādītie koki, kuri nu bija pašā spēka pilnbriedā.
            Pāris stalti bērzi stāvēja rindā un lepojās ar savu melni strīpaino, stalto augumu. Liepas pušķojās liepziediem un priecājās par savu sievišķību un smaržīgajiem ziediem. Arī egles neatkāpās, viņām bija par ko lepoties, jo par spīti tam, ka citi koki rudenī rotājās dažnedažādākajām krāsām, viņas vienmēr, pat aukstākajā ziemā, prata zaļas būt. Vecs vītols pārliecās pār pakalniņu. Viņa lielākais prieks bija ēna, ko sirmais koks dāvāja neskaitāmām radībām. Viedākais un gudrākais koks šai apkaimē bija ozols, kurš savā spēka pilnbriedā neaizmirsa arī par mazajām pasaules radībām. Gan putniem viņa zaros atradās ligzdas, gan vāverītei zīles, kuras ziemas salā iekrāt. Pat ūpis atrada ozolā dobumu, kurā visnotaļ mājīgi iekārtojās.
            Koki bija apmierināti ar dzīvi, kāda tā viņiem bija, taču kaut kas viņus tomēr traucēja. Visi koki bija kā koki, tikai kļava no visiem atšķīrās.
            Kokiem bija garš mūžs, tāpēc viņi varēja izprātot, kāpēc kļava bija tāda un ne citādāka. Pēc daudzu gadu ilgām diskusijām ozols bija nonācis pie secinājuma, un nāca klajā ar savu hipotēzi: „Viņas sēkla noteikti zemē iekrita un iesējās ar nepareizo pusi uz augšu.” Koki ilgi apdomāja šo varbūtību, līdz, neko labāku nespēdami izdomāt, piekrita ozola domai.
            Kļava nevienam tā īsti nepatika, viņa nepeldēja pa straumi, viņa nebija kā citi koki, jau maza bijusi, viņa netiecās pagriezt zarus uz Dienvidiem, bet gan uz ziemeļiem. Kļava pati šādu rīcību skaidroja sacīdama, ka uz Ziemeļpusi paveras skaistāks skats, tāpēc viņa vēlējās pagriezties tai virzienā.
            Tieši šī niķa dēļ par Ziemeļu pusi viņa nebija tik ātri izaugusi kā citi koki, un nu viņai bija vēl grūtāk iekļauties pārējo sabiedrībā. Taču kļava par to nebēdāja, viņa tāpat jutās laimīga. Viņa vēlējās būt tāda, kāda bija pati par sevi.
Ja no sēkliņām augtu dzīvnieki, tad viņa noteikti būtu izaugusi par ērgli un aizlidojusi sev vēlamajā virzienā. Taču viņa bija kļava, un smagās saknes liedza viņai lidošanas prieku.
Citi koki vienmēr neuzticīgi skatījās uz kļavu. Taču kādu ziemu viņu pacietības mērs bija iztukšots. Kad visi koki jau bija nometuši savs lapas, mazā kļava joprojām spītīgi turēja tās visas savos zaros.
Bērzi bija izmisumā par šādu rīcību. Liepas novērsās no kļavas nepiedienīgās uzvedības. Vītols kaut ko burkšķēja par jaunatnes samaitātību un egles ienīda kļavu par to, ka tā atņēma viņām to unikalitāti. Vienīgi viedais ozols klusēja.
Par laimi ziema drīz beidzās, koki sāka pumpurot, un viss atkal bija pa vecam. Vasarā dzīve atgriezās ierastajās sliedēs. Taču gads ir skaists, jo tas ir mainīgs, drīz atkal pienāca rudens un tad ziema. Visi koku nometa savas lapas, tik kļava tās atstāja zaros. Arī šoreiz visi bija šokēti, taču neviens neko kļavai neteica.
Tā tas atkārtojās gadu no gada, visi koki mainīja savu apģērbu, tik kļava palika pie viena. Pārējie sētas koki to nespēja izturēt, tāpēc lūdza ozolam uzzināt, kāpēc kļava tā dara. Apdomīgs būdams, ozols uzreiz nebruka kļavai virsū, viņš kārtīgi visu apdomāja, līdz, pēc diviem gadiem, beidzot vaicāja kļavai: „Kāpēc tu nenomet savas lapas rudenī, tāpat kā mēs, pārējie koki?”
Kļava nebija tāda kā citi koki, viņa ātri atbildēja, it kā atbilde būtu pašsaprotama: „Pirms daudziem gadiem viena lapa man lūdza vienu lietu. Lapa lūdza, lai es viņu nelaižot vaļā. Viņai bija bail no aukstuma, kas atradās pie sasalušās zemes. Lapa ar asarām acīs lūdza, lai kļava viņai ļauj palikt viņas siltajā zarā.” Kļava stāstīja, ka piekrita lapas lūgumam, bet naktī bija liela čaukstoņa, un nākošajā dienā visas lapas vēlējās, lai varētu palikt. Viņas negribēja pazust no kļavas siltuma. „Es vienkārši nevarēju viņas atstāt vienas,” tā savu rīcību pamatoja kļava.
Ozolu šāda atbilde sadusmoja, tāpēc viņš pikti sacīja: „Ar savām lapām ziemā tu tikai mēģini noķert vēju, no tām nav jēgas, viņas tev nekad neko nedos pretī.”
Kļava skumji uz viņu paskatījās un sacīja: „Varbūt, taču es labāk visu mūžu mēģinu noķert vēju, nekā palaižu ko tik mīļu prom no sevis. Redzi, tās lapas, es esmu viņas iemīlējusi. Man vienalga, vai viņas man atmaksās, es negribu, lai viņām jebkad būtu jānokrīt un jāsačokurojas pie aukstās zemes, es viņām neko tādu nespētu nodarīt.”
Ozols vairs neko neteica, tikai atkārtoja savu hipotēzi par to, ka kļavas sēkliņa ir nepareizi iesējusies.
Gāja gadi, koki pamazām palika arvien vecāki, viņi joprojām nespēja saprast kļavas bezjēdzīgos centienus pasargāt lapas no aukstuma, tas viņiem likās lieki, taču kļava nepadevās, viņa turpināja cīnīties ar vējdzirnavām.
Reiz, kādā ziemā, šai dieva pamestajā sētā, atkal kāju spēra cilvēku bariņš. Viņi bija bruņojušies ar zāģiem un cirvjiem. Galvenais cilvēks vilka krustiņus uz kokiem, kurus plānoja nozāģēt.
Pēkšņi viņš samulsis apstājās pie kļavas, un izsludināja pārtraukumu, lai atsauktu vīrus apskatīties uz brīnumu. Savā 30 gadu ilgajā mežcirtēja karjerā viņš nekad nebija ko tādu ievērojis, tāpēc viņš teica: „Nekad neesmu redzējis kļavu, kurai ziemas vidū vēl būtu lapas zaros. Šo koku sargā kas svēts, mēs to nedrīkstam nozāģēt.” Mežcirtēji piekrita priekšniekam.
Pēc pāris dienām kļava bija palikusi vienīgā vecās zemnieku sētas vēstnese. Pateicoties lapām, viņai bija izdevies izdzīvot. Pēc visiem šiem gadiem viņa saprata, ka visu mūžu bija dzīvojusi pareizi, par spīti tam, ka viņa pretojās pārējo uzskatam, par spīti tam, ka visu laiku mēģināja noķert ziemas vēju savās lapās, nebeidzamā cīņa ar vējdzirnavām nebija veltīga. Kļava izdzīvoja, un tas viņai izdevās, jo viņa palika pati par sevi.

ceturtdiena, jūnijs 16, 2011

Gājēju pāreja


              

              Viņš pamodās kā jau parasti, ar izspūrušiem matiem un nesakoptu seju.
Arī viņas mati nebija labāki, un seja lūgtin lūdza pēc kosmētikas palīdzības. Viņi abi bija vienkārši.
Viņš skatījās uz sevi spogulī. Ar katru dienu tā palika arvien vecāka, bet viņš bija viens. Joprojām viens, tiesa sievietes bija nākušas un aizgājušas Visas bija tukšas, bezpersoniskas un garlaicīgas. Viņš nebija atradis mīlestību, vienīgais, kas viņam piederēja, tā bija vientulība.
Zieķējot uz saviem vaigiem kosmētiku viņa centās saprast jēgu tam ko tobrīd dara. Kāda vispār jēga no tā? Kāpēc gan posties? Darba dēļ? Darbs tik un tā visus paņem sev, iznīcina un sagrauj. Vīriešu dēļ? Vēl vakar viņa bija ar spēcīgu pļauku vienu patriekusi. Kārtējo uzmācīgo svešinieku. Krāsoties nebija jēgas, bet tomēr viņa to darīja.
Viņš brokastīs ēda mazi ar sieru. Tas bija ātri, ērti, bet reizēm, diemžēl arī sasodīti vienmuļi. Lai gan rīta ziņās, kuras viņš vēroja brokastojot, katru dienu rādīja kaut ko citu, tās viņam radīja tikai lielāku tukšumu sirdī.
Kā jau parasti viņai nebija atlicis laiks ēšanai. Viņa tikai paķēra svaigu ābolu, ko uzgrauzt pa ceļam. Bija laiks doties uz darbu.
Viņš uzvilka garu, melnu mēteli, aizslēdza durvis un kāpa lejā no 3. stāva.
Viņa, pēc durvju aizslēgšanas, tās atkal steigā atslēdza, jo viņai šķita, ka kaut kas ir aizmirsts. Tā arī bija. Tas bija telefons. Viņa vēlreiz aizslēdza durvis un steidzās ārā.
Diena bija jauka, un viņš lēnām devās uz savu darbu. Tas nebija tālu no mājām, tāpēc viņš gāja ar kājām. Viņš paskatījās pulkstenī, izrādījās, ka nekas nav nokavēts, un varēja nesteigties. Kāda jēga steigties, vismaz uz darbu steigties nav vērts. Viņš spraucās cauri cilvēku rosīgajai burzmai.. Visi cilvēki bija tik sveši. Tie katrs dzīvoja atšķirīgā, savā pasaulē, un viens ar otru nesaistījās. Viņš apstājās pie gājēju pārejas, luksoforā dega sarkanā gaisma.
Viņai riebās burzma, tomēr gadu laikā ar to bija nācies sadzīvo, tāpēc tas nebija nekas neparasts. Uzmanīdama savu somiņu, viņa apstājās pie gājēju pārejas. Luksoforā dega sarkanā gaisma.
Luksoforā iedegās zaļā gaisma. Viņš sāka iet.
Arī viņa sāka šķērsot ielu.
Un tad viņš ieraudzīja viņu. Viņš negribēja izskatīties prasts, un uzbāzties ar savu skatienu, bet viņš nespēja neskatīties. Likās, ka viņš ir ieraudzījis to cilvēku, kuru visus šos gadus bija tik kaislīgi meklējis.
Viņa redzēja šo skatienu un gribēja novērsties, bet nespēja. Viņa padevās skatienam, un vērās viņam pretī, tieši viņa dvēselē.
Tas mirklis bija tik īss. Viņš pagāja viņai garām.
Uz viņu vairs neskatījās, un viņa neskatījās. Viņi bija pagājuši viens otram garām.
Viņš atskatījās, viņa trupināja iet
Viņa atskatījās, viņš turpināja iet.
Viņš vēlreiz atskatījās...
Arī viņa vēlreiz atskatījās...
Viņš apstājās, stāvēja ielas vidū un skatījās viņā. Viņa sirds bija tik pilna, bet viņš turpināja skatīties...
Viņas acīs riesās asaras, bet viņa nespēja pakustēties. Viņa stāvēja uz vietas. Viņai bija vienalga par pārējo pasauli, svarīgs bija tikai viņš.
Viņš gribēja skriet caur cilvēkiem pie viņas, bet viņš nekustējās, viņam bija bail.
Viņa nezināja ko darīt, viņa vienkārši stāvēja. Viņi bija palikuši vieni uz gājēju pārejas.
Viņš pamanīja sarkano gaismu aiz viņas stāva. Viņš pagriezās un aizgāja...
Viņa dzirdēja taurējam neapmierinātos autovadītājus. Arī viņa pagriezās un aizgāja...

trešdiena, jūnijs 01, 2011

Puķe podā



Ik rītu, kad parādījās pirmie gaismas stari viņa jutās kā piedzimstot no jauna. Puķe pacēla savu vienīgo ziedu, lai ļautu saules stariem to apbrīnot. Viņas zieds ik rītu atdzima no jauna. Otra lielākā mīlestība ziedētājai bija sajūta, kad viņu aplaistīja. Tomēr kaut kas nebija tā, viņa nejutās, kā vajag. Dīvainajā istabā puķe baidījās no tumšajām ēnām, no baisajām sejām, kuras ik dienu apraudzīja viņu.
Kā sauca puķi? Uz šo jautājumu būtu atbilde jāprasa dārzniekam. Ja kāds to izdomātu pavaicāt pašai puķei, tad viņa noteikti ilgi domātu atbildi. Jā, kamēr cilvēki staigāja ap viņu, sarkanā zieda īpašniece dzirdēja daudz vārdus. No tiem viņa saklausīja arī tādus, kas aprakstīja viņu. Tomēr, vienam istabas augam tas bija pārāk daudz. Viņa neatcerējās savu nosaukumu, patiesībā ziedošā būtne pat neizprata, kāpēc gan puķēm vajadzētu dot vārdus, viņa vēlējās, lai puķes dēvētu viņu īpašību vārdos. Izdzirdot latīnisko nosaukumu viņai sametās slikti un gribējās nokalst aiz šausmām par cilvēku naivumu. Sarkanziedīte gribēja, lai viņu sauc vienkārši . Par skaistu. Par smaržīgu. Par žilbinošu. Par iepriecinošu. Kad cilvēki viņu dēvēja šajos vārdos, puķe priecājās, jo jutās īpaša, citādāk, neviens, pat garākais un skanīgākais vārds viņai nelika tā justies. Pārējais viss bija tukšs.
Bet kaut kā pietrūka. Sarkanziedītei nebija gana tikai ar cilvēku uzmanību, viņa to novērtēja. Ik reizi, kad saimnieks viņu aplaistīja, ziedite centās ziedēt vēl skaistāk. Taču tas nebija kas tāds, ko viņa vēlējās. Kopš sēkliņas laikiem, viņa sevi pazina tikai vienā vietā, vientuļu bez gala, ar savām skumjām, dzīvojam puķupodā. Viņa nebija pārstādītā puķe. Vienīgais, ko viņa zināja par ārpasauli, bija skats caur logu. Viņa zināja, ka eksistē ārpasaule, taču tas arī bija viss.
Tomēr, bija kāds fantastisks, neapturams spēks, kas pievilka viņu pie šīs pasaules. Viņa domāja, ka tā varbūt nemaz nav jābūt, varbūt viņa nav dzimusi, lai atrastos visu mūžu vienā podā.
Puķi tas nomāca, jo vairāk savā puķu prātiņā viņa par to domāja, jo skumjāk tas šķita. Tā nebija vienkārša situācija, kuru atrisināt, pasakot, ka laiks mainīt dzīvesvietu, vai vienkārši aizbēgot. Puķe to nespēja pateikt. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņa nerunāja vienā valodā ar dārznieku. Bija daudz dziļāka problēma.
Ja arī kādu dienu viņa sāktu sarunu, tad ne jau par to, ka vēlas doties projām, drīzāk par ko pavisam citu, viņa pateiktu paldies dārzniekam par ilgo uzticību, sirsnību un rūpēm. Tāpat kā cilvēki, arī puķe nemācēja pateikt: „Ar dievu,” it īpaši, ja kāds par viņu rūpējās. Tas bija pārāk sāpīgi, kādu sāpināt. No tā viņa baidījās, taču bija laiks. Bija laiks doties prom, tikai tas bija kaut kā jāpavēsta viņas kopējam.
Sarkanziedīte mēģināja dažādus veidus. Vienu rītu, viņa centās ziedēt tik skaisti kā vēl nekad. Viņa gribēja, lai zieda saimnieks to ievērotu un pateicībā ļautu viņai iet prom. Šis plāns protams nenostrādāja, saimnieks tikai pateica pāris skaistus vārdus un aplaistīja savu augu.
Vēl viņa mēģināja pagriezt savas ziedlapiņas citā virzienā. Tas bija vēl bezcerīgāk. Lai gan vērīgs kopējs, dārznieks to nepamanīja. Viņš tikai turpināja savas ierastās gaitas, nemaz nepievērsdams uzmanību puķes klusi pateiktajiem lūgumiem.
„Tas laikam raksturīgi cilvēkiem. Nesaprast, ja lūdz klusu, ar labu,” Sarkanziedīte domāja pie sevis. Nekas ko viņa mēģināja, neizdevās. Viņai pamazām izzuda spēki. Bija grūti kaut ko panākt, ja ar katru savu darbību puķu meitene atdūrās pret neizpratni. Zūdot spēkiem, viņa pamazām nonīka. Viņas sarkanās krāsas vairs nebija tik spilgtas. Arī zaļais stumbrs nespēja noturēt smago puķes galviņu, kura lēni, bet nenovēršami, dienu no dienas, liecās arvien zemāk.
Lai cik pārsteidzoši nebūtu, dārznieks beidzot puķi pamanīja, bet tikai tad, kad viņa jau bija padevusies, jo visi skaistie un labie veidi bija izsmelti. Vīrietis darīja visu, kas viņa spēkos. Viņš sāka biežāk laistīt ziedu, sāka uzbužināt viņas poda zemi. Viņš runāja ar puķi jaukiem vārdiem, cerēdams, ka tie uzmundrinās ziedu. Dārznieks pat izmēģināja kaut kādu ķimikāliju, ko piebēra ūdenim, kad laistīja puķi. Šie vitamīni sagrieza galvu ziedītei. Tie lika viņas ziedam pacelties uz augšu. Arī krāsas palika spilgtākas. Taču tas bija tikai īslaicīgs prieks. Vitamīni ārstēja ķermeni nevis garu, un, kad to efekts beidzās, viņa atkal nolīka skumjajā pozā.
Dārznieks bija neizpratnē, arī viņš bija izmēģinājis visu, bet nekas nelīdzēja. Viņš domīgi skatījās uz, lēnā nāvē mirstošo, ziedu. Aiz viņas spīguļoja gaišie saules stari, kuri ielauzās istabā. Tie bija tik dzīvības pilni un jauki, ka vīrs nespēja izprast, kas īsti notiek. Taču, pēkšņi viņš saprata. Puķei vajadzēja brīvību, viņa vēlējās ārā. Galu galā, sēkliņa, kuru viņš bija paņēmis no kāda augļa, tā nebija istabas puķes sēkla. Gluži loģiski, ka āra ziedam spieda vēlēšanās nokļūt tur, no kurienes viņa bija nākusi. Tas bija tas pats, kas likt tīģerim dzīvot divistabu dzīvoklī trešajā stāvā. Protams, ka nelaimes cēlonis bija tur.
Sapratis īstos iemeslus, dārznieks nekavējas ne mirkli, viņš paņēma puķu podu, un izsteidzās ārā. Puķe jau uzreiz jutās dzīvāka, kad pēkšņi viņu pāršalca vēsa vēja brīzīte. Viņa nebija droša, vai viņas lapas notrīsēja brīzītes, vai satrauktās sirds dēļ, bet tās trīsēja.
Sarkanziedīte vērās apkārt. Šeit bija pavisam cita pasaule. Viss bija tik dzīvs, tik zaļš. Jā, šī bija pasaule, kur viņai vajadzēja dzīvot. Ziedīte nepacietībā gaidīja, kur dārznieks viņu aiznesīs.
Arī dārznieks nezināja, kur īsti iestādīt ziedu, līdz izlēma, ka vispiemērotākā vieta būtu tā vieta, kur viņš bija paņēmis puķes sēkliņu. „Jā, laikam jau labi visu beigt tur, kur viss sākās,” viņš domāja. Vīrietim nebija tālu jāiet. Viņš apstājās pie liela lauka, kurš viss laistījās sarkanās krāsās.
Katru no stāsta varoņiem pārņēma atšķirīgs jūtas. Puķe visu mūžu bija jutusies, kā vienīgā šai pasaulē, taču nu, pēkšņi viņa atradās šausmīgas patiesības priekšā. Tur bija tūkstošiem tādu kā viņa. Viņa atskārta, ka nebija nekas īpašs, tikai viena no daudziem. Pēkšņi puķe bija baiļpilnā situācijā. No vienas puses, viņa nevēlējās zaudēt brīvību, bet no otras puses, viņa gribēja tādu pašu dzīvi, kā visas viņas māsas. Pēkšņi puķe juta milzīgu sirsnību pret savu dārznieku. Visapkārt bija tūkstošiem ziedu, kā viņējais, taču dārznieks tieši viņu bija izvēlējies mīlēt un aprūpēt. Viņš negribēja nevienu citu, bet tieši šo vienu īpašo. Viņa jutās pateicīga.
Savukārt, dārznieku mocīja vēl lielākas šaubas. „Vai tad es tavu sēkliņu nepaņēmu tāpēc, lai padarītu tevi sev īpašu? Vai es to nedarīju, lai atšķirtu tieši tevi no visām pārējām magonēm šai laukā?” viņu mocīja šaubas par savu rīcību. Viņam bija skumji, taču par vienu gan viņš nešaubījās. Ja patiešām viņš vēlējās, lai viņa puķe būtu laimīga, viņam bija jāļauj viņai augt laukā, kur bija viņas īstā pasaule. Lai cik  veselīgi, nekādi minerālmēsli nevarēja viņai atdot lauka trūkumu.
Viņš strādāja klusēdams. Šī bija skumja nodarbe. Pavisam maigi viņš izņēma ziedīti no viņas podiņa. Tad maigi noguldīja viņu zemē, lai iekārtotu apkārtni viņas jaunajai dzīvesvietai. Dārznieks rūpīgi izraudzījās vispiemērotāko vietu. Sarkastiski, bet tā bija tieši tā pati vieta, kur bija atrasta magones pogaļa. Vīrietis nu izplūkāja garās zāles ap izraudzīto punktu un ar līdzpaņemto lāpstu viņš izraka mazu bedrīti, kurā ielēja ūdeni no lejkannas, kuru arī, tieši šim nolūkam, bija paķēris līdzi.
Nu viņš paņēma skaisto ziedu, un iestutēja to pēc iespējas taisnāk jaunajās mājās. Vīrietis ar savām rokām aizraka bedri un nostiprināja to, lai spēcīgākais vējš nespētu izpostīt viņa mīļo ziedu. Visi darbi tika veikti neierasti lēni. Tie ievilkās kā ģenerāļu sarunas pirms došanās karā. Neviens nesteidzās darīt skumjas un sāpīgas lietas. Tomēr tās pašas pienāca, un šis bija tāds brīdis.
Pār pavecā vīra vaigiem norecēja divas asaru lāses. Tās bija veltītas viņa ziedam, kuru viņš atstāja vienu jaunajā pasaulē. Viņš pagriezās un aizgāja. Pēkšņi puķe jutās kā pēdējā noziedzniece. Tik ļoti viņa bija domājusi pati par savu labumu. Viņa domāja tikai par to, kā būtu dzīvot brīvā dabā, ne brīdi neapsvērusi ideju par to, kā varētu justies viņas mīļotais dārznieks. Viņa jutās briesmīgi, taču neko īsti nevarēja darīt. Viņa bija tikai viena maza un naiva pļavas puķīte, kurai bija ļoti attāla izpratne par jūtu pasauli. Un laikam tas arī nebūtu godīgi ko tādu prasīt no puķes, kura nezin savu vārdu, bet grib lai viņu sauc emociju vārdos, kuras viņa izraisa apkārtējiem.
Viņa apskatīja apkārtējo pasauli, un jutās laimīga. Šeit bija pavisam cits gaiss, cita atmosfēra. Jā, tieši šī bija īstā vieta, kur viņai atrasties, kur būt laimīgai. Puķei izdevās, viņa bija atradusi savu īsto vietu. Un tas viss pateicoties viņas dārzniekam. Atkal! Atkal jau šis cilvēks bija viņas prātā. Sarkanziedīte vēlējās, kaut spētu visu mainīt, viņa gribēja, kaut varētu dabūt abus – gan savu dzīvi, gan savu mīļoto dārznieku. Tomēr, laikam jau tas nebija iespējams, viņu mīlestība, līdz ar pārstādīšanu bija pazudusi.
Nākošajā dienā notika kas neparasts. Caur pļavas garo zāli nāca viņš. Turēdams ūdens pildītu lejkannu, dārznieks devās apraudzīt savu puķi. Viņa seja bija pavisam citādāka nekā pirms dienas. Tajā vairs nebija bēdas. Viņš smaidīja, kad redzēja, cik labi izskatījās pārstādītais zieds, kurš nu atkopās un mirdzēja daudz sarkanākās krāsās.
Vīrietis aplaistīja puķi, tad nokrita uz ceļiem pie tās un klusi uzrunāja ziedu: „Redzi, es vakarnakt visu pārdomāju. Zini ko, tām nav jābūt beigām. Es domāju, ka pārstādot tevi, es tevi zaudēšu, bet tā tam nav jānotiek. Manuprāt, es varu tevi mīlēt arī nepiesavinoties tavu brīvību. Es varu tevi un sevi padarīt laimīgus arī tad, ja ļauju mums katram dzīvot savu dzīvi, kādai esam radīti.”
Sarkanziedīte ieklausījās katrā sīkākajā vārdā. Lai gan teikumi bija pārāk gari, un drīz viņa daļu teksta aizmirsa, vienu viņa atcerējās uz mūžīgiem laikiem. Viņa varēja paturēt abus. Gan dārznieku, gan savu pasauli.

pirmdiena, maijs 16, 2011

Zudušās krāsas!



            Viņš tāds nebija bijis vienmēr. Aklums Lukasa acis bija pārņēmis kopš liktenīgās autoavārijas, kura notika pirms diviem gadiem. Viņš bija nepiesprādzējies sēdējis priekšējā sēdeklī, kad mašīna izslīdēja no slidenā ziemas ceļa un ietriecās barjerā, kura bija paredzēta gājēju drošībai. Viņš arī ne no visai lielā ātruma ar inerces spēku ietriecās priekšējā stiklā. Lukas zaudēja samaņu.
            Kad viņš pamodās, puisis centās atdarīt savas acis, lai saprastu, kur atrodas. Taču, lai kā viņš necenstos viņam tas neizdevās. Puisis sāka ārdīties. Viņš apgāza statīvu no kura tecēja fizioloģiskai šķīdums, viņš aizsvieda savu slimnīcas spilvenu, un sāka bļaut. Drīz piesteidzās māsiņa, kura centās Lukasu savaldīt, taču viņai nekas nesanāca. Lukas ar savām spēcīgajām rokām atvairīja māsiņu. Taču viņa pretošanās nebija ilgstoša. Drīz ieradās papildspēki, kuri palīdzēja slimnieku savaldīt. Dakteris Lukasa vēnās ievadīja nomierinošas zāles, kuras palīdzēja puisim nomierināties.
            Viņš skatījās savā pulkstenī, lai sagaidītu brīdi, kad zāles būs pilnībā iedarbojušās. Tad, kad laiks bija pagājis, dakteris sāka runāt ar puisi: „Lukas, tu cieti autoavārijā.” Dakteris gaidīja kādu atbildi, bet Lukas tikai pagrieza galvu viņa virzienā un klusēja, līdz ārsts turpināja: „Tu neko neredzi, un tāpēc esi satraukts. Avārijā tika bojāti tavu smadzeņu nervi, tāpēc tu kādu laiciņu nespēsi neko redzēt.” Klusums. „Taču ir arī labas ziņas, pavisam drīz tu atkal redzēsi, tavs aklums nav neatgriezenisks, to ir cerība izārstēt, tev tikai nāksies apmeklēt speciālus treniņus, lai atgūtu redzi.” Šie vārdi bija tie, kas nomierināja puisi. Viņš varēja mierīgāk ļauties zāļu iedarbībai un aizmigt.
            Pēc divu gadu ilgām mocībām viņam nolaidās rokas. Puisis to vairs nevarēja izturēt. Bezgalīgās ārstu komisijas, rehabilitācijas centri un zāļu injekcijas pamazām viņu nogalināja. Tā bija lēna un mokoša nāve puiša bezgalīgi tumšajā pasaulē. Nekas neliecināja, ka viņam kādreiz varētu kļūt labāk, tieši pretēji. Zāles mocīja viņa ķermeni un prātu. Lukas jutās biežāk atrodamies savos medicīnas līdzekļu pārdozēšanas murgos, nekā realitātē. Visas tās procedūras viņu pamazām nogalina. Sākumā šķita, ka situācija uzlabojas, viņš ar prieku gāja tam visam cauri, apzinoties, ka kādu dienu atkal spēs ieraudzīt zilas debesis, taču tas viss bija bezjēdzīgi. Lukas vairs necerēja nekad ieraudzīt zilās debesis, viņš mācījās sadzīvot ar savu tumsu.
            Lukas bija jau daudz ko iemācījies no neredzīgo pasaules. Viņš jau mācēja orientēties pilsētā. Viņam nevajadzēja pat suni, lai atrastu pareizos ceļus, pa kuriem pārvietoties, lai nenāktos šķērsot nevienu luksoforu. Viņam bija arī savas mīļākās vietas, patiesībā vieta, kur puisis mēdza uzkavēties. Tas bija soliņš pie parka strūklakas. Lukasam patika šī vieta, jo nebija vajadzīga redze, lai šeit nāktu un visu iztēlotos. Strūklakas skaņa bija pietiekoša, lai viņš vienkārši varētu iztēloties apkārtni. Šī bija gaišākā vieta visā viņa pasaulē, jo pie strūklakas Lukas neredzēja savu tumsu. Pasaule it kā atkal kļuva gaiša. Viņš zināja, ka tā bija ilūzija, ko radīja viņa nodevīgās smadzenes, kuras pirms diviem gadiem bija atņēmušas puisim dārgāko, viņa redzi.
            Strūklaka viņam īpaši mīļa bija lietainajās dienās, kuras viņš centās neizlaist, bet visas kā vienu devās uz šo vietu, lai pavadītu pats ar sevi. Lietainajās dienās viņš redzēja vēl daudz skaidrāk. Pilienu pakšķi ļāva viņam saklausīt un sev prātā izveidot pasauli. Viņš varēja sadzirdēt koku lapas, no kurām tecēja ūdens. Viņš varēja saklausīt peļķes, kuras veidojās uz ielām. Tikai lietainās dienas viņam ļāva justies dzīvam. Tās bija viņa klusā, kautrā cerība.
            Vienā šādā dienā notika kas tāds, kas izmainīja viņa dzīvi. Lukas kā parasti klausījās pasaulē, līdz viņš saklausīja tuvojamies kādu cilvēku. Viņš dzirdēja, kā pa nācēja garajiem matiem tek ūdens, tāpēc viņa smadzenes uzreiz galvā radīja sajūtu, ka nācēja ir viņa nevis viņš. Viņai nebija lietussarga, un tas šķita dīvaini, jo parasti cilvēki, kas staigāja apkārt lietainajās dienās visi kā viens bija paslēpušies zem sargiem. Cilvēkiem bija bail no svaiguma, no dzīvības, kuru izplūdes gāzes piesātinātajā pilsētā ienesa svaigais lietus. Taču viņa tāda nebija, viņai nebija lietussargs, viņa brīvi elpoja un jutās par to priecīga.
Tik daudz Lukas spēja pateikt ar savām pārējām maņām. Taču viņš nespēja atbildēt uz neizprotamo situāciju, kāpēc meitene apsēdās viņam līdzās. Nu viņa skatījās uz puisi, līdz sadūšojās un vaicāja: „Es tevi jau vairākas dienas esmu šeit redzējusi, saprotu kāpēc nāc uz šo jauko vietu, bet es nesaprotu, kāpēc tu lietainā laikā nēsā saulesbrilles.” „Es esmu akls,” viņš skumjā balsī atbildēja. Lukas bija gatavs uz visu pēc savas atbildes, viņš bija sagatavojies, ka meitene vienkārši ņems un metīsies bēgt. Tā būtu pavisam loģiska rīcība, viņš tam bija gatavs, taču tas nenotika. Meitene joprojām sēdēja viņam līdzās un pārdomāja, ko lai atbild situācijā, kura nule bija radusies.
Viņa pēkšņi zināja ko teikt: „Tu noteikti neesi nemaz tik akls, ja spēj saprast cik šī vieta ir skaista, it īpaši lietus laikā.” Lukas neatbildēja, viņam nebija ko teikt. Tā kādu brīdi viņi sēdēja klusumā. Vienīgās skaņas bija lietus pakšķi, kas tecēja pār viņu sejām. Tās bija puiša lielākie draugi. Pateicoties pilītēm, viņš varēja iztēloties meitenes seju. Tā bija skaista, smaidīga un tobrīd vērsās uz nomākto puisi. Lukas neizpratnē domāja, kāpēc viņa pievērsusies puisim. Viņš nezināja ko teikt, lai pārrautu klusumu, bija grūti kaut ko pateikt, šis viņam bija mulsinošs mirklis.
Pēc kāda brītiņa meitene beidza savu uzbāzīgo skatīšanos, viņai likās, ka viņa varētu traucēt, tāpēc viņa piecēlās lai ietu projām. Tajā brīdī Lukas saprata, ka pietiek baidīties, bija jārīkojas. Viņš pateica meitenei, liekot viņai pagriezties atpakaļ uz puiša pusi: „Visu mūžu es nebiju akls, agrāk es redzēju pasauli.” Viņa paskatījās lietus izmirkušajā puiša sejā un atbildēja: „Tad iespējams, ka tu arī nepaliksi visu mūžu akls.” Viņš nopūtās: „Arī ārsti tā domā, bet tas ir bezcerīgi, nekas man nepalīdz, es nespēšu redzēt.”
Meitene pēkšņi zināja, ko darīt. Viņa pienāca Lukasam tuvāk un pasniedza viņam savu roku. Caur lietuspilieniņu iztēli Lukas spēja to saskatīt, tāpēc paņēma viņas roku. Meitene smaidošā balsī teica: „Adriana.” Lukas samulsa no šīs sasveicināšanās, taču viņš cienīja drosmi un nevēlējās būt gļēvs, tāpēc atbildēja: „Lukas.”
Tā bija pirmā diena, kad viņš viņu satika. Patiesībā puisis domāja, ka arī pēdējā, jo neviens, pat ārsti nevēlējās krāmēties ap akliem cilvēkiem. Visa pasaule viņos saskatīja lielākās bailes. Cilvēki redzēja viņos to, kādu nākotni viņi sev nevēlējās. Tieši tāpēc aklie cilvēki tika norobežoti no pasaules. Viņiem to atņēma. Lukasam bija palikusi tikai viņa paša personiskā, tumšā pasaule.
Kādu laiku ārā bija saulains laiks. Viņš sēdēja pavisam viens. Kamēr citi priecājās par sauli puisis tikai cīnījās ar savām bailēm no tumsas un cerēja uz lietainu laiku. Ilgi uz to nebija jāgaida. Drīz atkal lija.
Lietainajā dienā viņš steigšus devās uz savu vietu, kur apsēdās uz ierastā soliņa un vēroja pasauli. Pēkšņi viņš atkal ieraudzīja kādu pazīstamu siluetu, kurš tuvojās puisim. Tā bija Adriana, kura viegliem soļiem staigāja pa peļķēm. Viņa klusītēm pienāca Lukasam pavisam tuvu, tad pasmaidīja un teica: „Sveiks!” „Sveika.” „Kā šodien jūties?” viņa turpināja. Lukas nezināja ko lai atbild, parasti visi viņam vaicāja, kā iet, un atbilde bija vienkārša – labi, taču viņa to pašu vaicāja dziļāk, viņai neinteresēja kanonu atbilde, viņa gribēja zināt vairāk. Pēc brīža Lukas tomēr pārvarēja satraukumu un atbildēja: „Es jūtos tāpat kā parasti, nekas īpašs.”
„Tad nāc, es likšu tev justies īpaši,” Pateikusi šos vārdus, viņa sagrāba Lukasa roku un sāka viņu vilkt. Sākumā puisis gan mēģināja pretoties, taču sapratis, ka tas ir bezjēdzīgi, viņš paļāvās meitenei un ļāva, lai viņa viņu velk sev līdzi. Un Adriana to darīja. Viņa Lukasu vilka sev līdzi. Lukas nezināja, kur nokļūs, viņš gan centās saklausīt apkārtni un iztēloties to, taču nekas nesanāca, viņam tas bija grūti, jo galvā maisījās citādas domas. Viņš bija neizpratnē par to, kas turēja viņa roku. Adrianas roka bija ļoti silta par spīti tam, ka viņa bija lietū samirkusi līdz kaulam, viņa joprojām bija silta.
„Kur tu mani ved?” Lukas nevarēja nociesties. „Neuztraucies, esi pacietīgs, vedu tevi uz kādu īpašu vietu,” smaidošā meitenes balss atbildēja, tad turpināja, „Uzmanies, tagad būs pāris pakāpieni.” Viņi kāpa pa kādām kāpnēm. Lukas nojauta, kur tas ir, viņi devās uz augstāko vietu pilsētā, uz seno cietoksni, kurš bija pirms gadsimtiem uzcelts kalna galā, bet nu bija palikušas tikai drupas. Lai gan bija grūti uzkāpt par slidenajām trepēm, viņš paļāvās uz viņu. Kopā grūtas lietas nebija neizdarāmās. Viņiem tas izdevās. Nu abi samirkušie jaunieši bija kalna galā, un Lukas vaicāja: „Kāpēc tu mani atvedi uz šejieni?” Viņa atbildēja: „Es gribu, lai tu kaut ko sajustu, es gribu lai tu sajustu, kas ir dzīve.”
Lukas pavērās apkārt. Viņš nedzirdēja neko jaunu, tikai lietus piles, viņa acis bija skaidras, jo ūdens tecēja arvien pamatīgāk. Viņš dzirdēja tikai viņu abu elpas, kad puisis un meitene bija vienīgie pietiekami ārprātīgie cilvēki, kas šādā laikā atradās tādā vietā, kur nekas neglāba no vēja un lietus. Viņi bija pārsaluši, taču priecīgi par to, ka spēja sajust pasauli. Tomēr, par spīti priekam, Lukasa atbilde nebija pārliecinoša: „Es jau pats lieliski zinu, kas ir dzīve, tā ir bezjēdzība, kura mūs visus, pat priecīgākos cilvēkus ar laiku salauž.”
Viņš redzēja, kā meitene papurina galvu. Viņai acīmredzot bija citādāks viedoklis: „Nē, dzīve ir karš.” „Karš?” Lukas bija neizpratnē. „Jā, dzīve ir bezgalīga cīņa par saviem sapņiem, par sevi. Ja tu kaut ko no sirds vēlies, tev par to ir jācīnās. Tu nevari vienmēr aizbēgt un gaidīt, kamēr citi tiks ar to galā, tev jācīnās pašam.” Lukasam bija pretargumenti: „Es vairāk nespēju cīnīties, visi mani centieni cits pēc cita tiek salauzti. Ar katru nākošo reizi ir arvien grūtāk tam stāties pretī.”
Viņa pienāca puisim pavisam tuvu, tad uzlika savu roku uz viņa sirds, kura nu sāka dauzīties vēl straujāk nekā iepriekš, un vaicāja: „Kā tu domā, ko es jūtu?” „Manus sirdspukstus,” izmirkušais atbildēja. „Tieši tā, es jūtu tavu sirdi, es jūtu, ka tu esi dzīvs, un kamēr vien esi dzīvs, tu vēl vari cīnīties.”
Lukasam aizrāvās elpa. Viņš negribēja, lai Adriana sajūt, cik stipri pukst viņa sirds, kad viņa bija tik tuvu. Puisim bija bail no savām jūtām. Viņš negribēja kādai bezcerīgi pieķerties, viņš baidījās kļūt kādam tuvs, jo nevēlējas nevienu sāpināt. Adriana nebija to pelnījusi, viņa nebija pelnījusi sāpēs, kuras varētu nāktos izciest, ja viņa būtu kopā aklo.
Taču viss notika pretēji viņa vēlmēm. Vis notika pats no sevis, Adriana vēl turēja roku uz Lukasa dzīvības dzīslas, kad teica: „Es jūtu, cik stipri skan tava sirds. Cilvēks, ar tik plašu sirdi nevar tā vienkārši ņemt un pazust.” Pateikusi šos vārdus, viņa pieliecās puisim vēl tuvāk. Meitene viņu noskūpstīja uz lūpām. Tas bija skaistākais skūpsts, kādu Lukas bija saņēmis divu gadu laikā, patiesībā tas bija skaistākais skūpsts visā viņa mūžā, jo tas bija tik nepiespiesti, tik vienkārši, no sirds.
Tad viņa beidzot atlaida puiša lūpas. Viņi abi brīdi stāvēja klusēdami, līdz viņa teica: „Lukas, es tev ticu!” Pateikusi šos vārdus, meitene pagriezās un aizskrēja. Aklais puisis palika viens cietokšņa smailē. Viņš bija atstāt viens. Bet tas nebija darīts aiz ļaunuma. Adriana rīkojās pareizi, viņa puisi atstāja tur, lai viņš varētu sākt cīnīties pats ar sevi, saviem dēmoniem un likteni. Todien viņš sāka cīņu ar sevi.
Nē, tas nebija vienkārši, uz burvju mājienu izdarāms, taču viņam pamazām izdevās. Lukas ilgi mocījās, līdz nokāpa pa slidenajām kāpnēm, taču viņš to izdarīja pats, nevienam nelūdzot palīdzīgu roku. Beidzot, pēc ilgiem laikiem puisis varēja saņemt pietiekoši daudz spēka, lai tiktu galā pats. Viņš vairs nebaidījās, viņš necerēja, ka kāda burvju feja palīdzēs. Lukas saprata, ka viss bija viņa rokās, viņš saprata, ka ja kaut ko tiešām vēlējās, tad par to bija jācīnās.
Viņš pārstāja apmeklēt ārstu indējošās procedūras. Lukas pievērsās pavisam citām metodēm. Viņš centās salauzt savu psiholoģiju, lai izkļūtu no apburtās tumsas.
Saulainajās dienās viņš strādāja mājās, bet lietainās dienas pavadīja kopā ar Adrianu. Viņi stundām ilgi pastaigājās. Viņa veda puisi pie savas rokas. Likās, ka šādi brīži varētu nekad nebeigties. Viņiem kopā bija ļoti labi. Pļāpāt bija vienkārši, likās, ka viens otru jaunieši saprata no pusvārda.
Lukasam nešķita, ka kaut kas uzlabotos ar viņa veselību, taču Adriana ļāva viņam nezaudēt cerību, tāpēc viņš turpināja savu cīņu. Viņš zināja, ko vēlas un cīnījās lai to sasniegtu.
Kādā tradicionālā lietainā dienā, kad viņi atkal samirkuši klaiņoja pa pilsētu, Lukas pēkšņi apstājās. Adriana to izdarīja līdz ar viņu. Meitene pagriezās pret puisi, un izbrīnīti skatījās viņā.
Lukas bija mierīgs. Viņš lēnām noņēma no savām acīm saulesbrilles. Puisis to darīja satraukti, taču mērķtiecīgi. Adriana izskatījās satraukta, viņa nekad vēl nebija redzējusi Lukasa acis, bet viņa nenobijās un nepagriezās, lai aizbēgtu no nezināmā. Viņi skatījās viens otram acīs, līdz Lukas ierunājās: „Tev ir ļoti skaistas acis.”
Adriana pēkšņi samulsa un nosarka, viņa saprata, ko nozīmēja šis teikums. Viņiem bija izdevies, Lukas atkal spēja redzēt. Un nosarka viņa par to, ka puisis pateica komplimentu par viņas acīm. Kopā pavadītajā laikā Adriana bija sapratusi, ka Lukas viņai nav tikai parasts skumjš cilvēks, kam viņa vēlējās palīdzēt. Viņš viņai bija kas īpašs. Tieši tāpēc viņa nosarka. Īpaši vārdi no īpaša cilvēka.
„Tev tas izdevās!” viņa priekā iespiedzās. „Jā, es vienkārši ļoti vēlējos ieskatīties tev acīs,” puisis atbildēja.
„Paldies, ka atdevi man manas krāsas,” Lukas pateica un noskūpstīja meiteni, kurai bija izdevies izmainīt visu viņa dzīvi.