ceturtdiena, jūnijs 16, 2011

Gājēju pāreja


              

              Viņš pamodās kā jau parasti, ar izspūrušiem matiem un nesakoptu seju.
Arī viņas mati nebija labāki, un seja lūgtin lūdza pēc kosmētikas palīdzības. Viņi abi bija vienkārši.
Viņš skatījās uz sevi spogulī. Ar katru dienu tā palika arvien vecāka, bet viņš bija viens. Joprojām viens, tiesa sievietes bija nākušas un aizgājušas Visas bija tukšas, bezpersoniskas un garlaicīgas. Viņš nebija atradis mīlestību, vienīgais, kas viņam piederēja, tā bija vientulība.
Zieķējot uz saviem vaigiem kosmētiku viņa centās saprast jēgu tam ko tobrīd dara. Kāda vispār jēga no tā? Kāpēc gan posties? Darba dēļ? Darbs tik un tā visus paņem sev, iznīcina un sagrauj. Vīriešu dēļ? Vēl vakar viņa bija ar spēcīgu pļauku vienu patriekusi. Kārtējo uzmācīgo svešinieku. Krāsoties nebija jēgas, bet tomēr viņa to darīja.
Viņš brokastīs ēda mazi ar sieru. Tas bija ātri, ērti, bet reizēm, diemžēl arī sasodīti vienmuļi. Lai gan rīta ziņās, kuras viņš vēroja brokastojot, katru dienu rādīja kaut ko citu, tās viņam radīja tikai lielāku tukšumu sirdī.
Kā jau parasti viņai nebija atlicis laiks ēšanai. Viņa tikai paķēra svaigu ābolu, ko uzgrauzt pa ceļam. Bija laiks doties uz darbu.
Viņš uzvilka garu, melnu mēteli, aizslēdza durvis un kāpa lejā no 3. stāva.
Viņa, pēc durvju aizslēgšanas, tās atkal steigā atslēdza, jo viņai šķita, ka kaut kas ir aizmirsts. Tā arī bija. Tas bija telefons. Viņa vēlreiz aizslēdza durvis un steidzās ārā.
Diena bija jauka, un viņš lēnām devās uz savu darbu. Tas nebija tālu no mājām, tāpēc viņš gāja ar kājām. Viņš paskatījās pulkstenī, izrādījās, ka nekas nav nokavēts, un varēja nesteigties. Kāda jēga steigties, vismaz uz darbu steigties nav vērts. Viņš spraucās cauri cilvēku rosīgajai burzmai.. Visi cilvēki bija tik sveši. Tie katrs dzīvoja atšķirīgā, savā pasaulē, un viens ar otru nesaistījās. Viņš apstājās pie gājēju pārejas, luksoforā dega sarkanā gaisma.
Viņai riebās burzma, tomēr gadu laikā ar to bija nācies sadzīvo, tāpēc tas nebija nekas neparasts. Uzmanīdama savu somiņu, viņa apstājās pie gājēju pārejas. Luksoforā dega sarkanā gaisma.
Luksoforā iedegās zaļā gaisma. Viņš sāka iet.
Arī viņa sāka šķērsot ielu.
Un tad viņš ieraudzīja viņu. Viņš negribēja izskatīties prasts, un uzbāzties ar savu skatienu, bet viņš nespēja neskatīties. Likās, ka viņš ir ieraudzījis to cilvēku, kuru visus šos gadus bija tik kaislīgi meklējis.
Viņa redzēja šo skatienu un gribēja novērsties, bet nespēja. Viņa padevās skatienam, un vērās viņam pretī, tieši viņa dvēselē.
Tas mirklis bija tik īss. Viņš pagāja viņai garām.
Uz viņu vairs neskatījās, un viņa neskatījās. Viņi bija pagājuši viens otram garām.
Viņš atskatījās, viņa trupināja iet
Viņa atskatījās, viņš turpināja iet.
Viņš vēlreiz atskatījās...
Arī viņa vēlreiz atskatījās...
Viņš apstājās, stāvēja ielas vidū un skatījās viņā. Viņa sirds bija tik pilna, bet viņš turpināja skatīties...
Viņas acīs riesās asaras, bet viņa nespēja pakustēties. Viņa stāvēja uz vietas. Viņai bija vienalga par pārējo pasauli, svarīgs bija tikai viņš.
Viņš gribēja skriet caur cilvēkiem pie viņas, bet viņš nekustējās, viņam bija bail.
Viņa nezināja ko darīt, viņa vienkārši stāvēja. Viņi bija palikuši vieni uz gājēju pārejas.
Viņš pamanīja sarkano gaismu aiz viņas stāva. Viņš pagriezās un aizgāja...
Viņa dzirdēja taurējam neapmierinātos autovadītājus. Arī viņa pagriezās un aizgāja...

trešdiena, jūnijs 01, 2011

Puķe podā



Ik rītu, kad parādījās pirmie gaismas stari viņa jutās kā piedzimstot no jauna. Puķe pacēla savu vienīgo ziedu, lai ļautu saules stariem to apbrīnot. Viņas zieds ik rītu atdzima no jauna. Otra lielākā mīlestība ziedētājai bija sajūta, kad viņu aplaistīja. Tomēr kaut kas nebija tā, viņa nejutās, kā vajag. Dīvainajā istabā puķe baidījās no tumšajām ēnām, no baisajām sejām, kuras ik dienu apraudzīja viņu.
Kā sauca puķi? Uz šo jautājumu būtu atbilde jāprasa dārzniekam. Ja kāds to izdomātu pavaicāt pašai puķei, tad viņa noteikti ilgi domātu atbildi. Jā, kamēr cilvēki staigāja ap viņu, sarkanā zieda īpašniece dzirdēja daudz vārdus. No tiem viņa saklausīja arī tādus, kas aprakstīja viņu. Tomēr, vienam istabas augam tas bija pārāk daudz. Viņa neatcerējās savu nosaukumu, patiesībā ziedošā būtne pat neizprata, kāpēc gan puķēm vajadzētu dot vārdus, viņa vēlējās, lai puķes dēvētu viņu īpašību vārdos. Izdzirdot latīnisko nosaukumu viņai sametās slikti un gribējās nokalst aiz šausmām par cilvēku naivumu. Sarkanziedīte gribēja, lai viņu sauc vienkārši . Par skaistu. Par smaržīgu. Par žilbinošu. Par iepriecinošu. Kad cilvēki viņu dēvēja šajos vārdos, puķe priecājās, jo jutās īpaša, citādāk, neviens, pat garākais un skanīgākais vārds viņai nelika tā justies. Pārējais viss bija tukšs.
Bet kaut kā pietrūka. Sarkanziedītei nebija gana tikai ar cilvēku uzmanību, viņa to novērtēja. Ik reizi, kad saimnieks viņu aplaistīja, ziedite centās ziedēt vēl skaistāk. Taču tas nebija kas tāds, ko viņa vēlējās. Kopš sēkliņas laikiem, viņa sevi pazina tikai vienā vietā, vientuļu bez gala, ar savām skumjām, dzīvojam puķupodā. Viņa nebija pārstādītā puķe. Vienīgais, ko viņa zināja par ārpasauli, bija skats caur logu. Viņa zināja, ka eksistē ārpasaule, taču tas arī bija viss.
Tomēr, bija kāds fantastisks, neapturams spēks, kas pievilka viņu pie šīs pasaules. Viņa domāja, ka tā varbūt nemaz nav jābūt, varbūt viņa nav dzimusi, lai atrastos visu mūžu vienā podā.
Puķi tas nomāca, jo vairāk savā puķu prātiņā viņa par to domāja, jo skumjāk tas šķita. Tā nebija vienkārša situācija, kuru atrisināt, pasakot, ka laiks mainīt dzīvesvietu, vai vienkārši aizbēgot. Puķe to nespēja pateikt. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņa nerunāja vienā valodā ar dārznieku. Bija daudz dziļāka problēma.
Ja arī kādu dienu viņa sāktu sarunu, tad ne jau par to, ka vēlas doties projām, drīzāk par ko pavisam citu, viņa pateiktu paldies dārzniekam par ilgo uzticību, sirsnību un rūpēm. Tāpat kā cilvēki, arī puķe nemācēja pateikt: „Ar dievu,” it īpaši, ja kāds par viņu rūpējās. Tas bija pārāk sāpīgi, kādu sāpināt. No tā viņa baidījās, taču bija laiks. Bija laiks doties prom, tikai tas bija kaut kā jāpavēsta viņas kopējam.
Sarkanziedīte mēģināja dažādus veidus. Vienu rītu, viņa centās ziedēt tik skaisti kā vēl nekad. Viņa gribēja, lai zieda saimnieks to ievērotu un pateicībā ļautu viņai iet prom. Šis plāns protams nenostrādāja, saimnieks tikai pateica pāris skaistus vārdus un aplaistīja savu augu.
Vēl viņa mēģināja pagriezt savas ziedlapiņas citā virzienā. Tas bija vēl bezcerīgāk. Lai gan vērīgs kopējs, dārznieks to nepamanīja. Viņš tikai turpināja savas ierastās gaitas, nemaz nepievērsdams uzmanību puķes klusi pateiktajiem lūgumiem.
„Tas laikam raksturīgi cilvēkiem. Nesaprast, ja lūdz klusu, ar labu,” Sarkanziedīte domāja pie sevis. Nekas ko viņa mēģināja, neizdevās. Viņai pamazām izzuda spēki. Bija grūti kaut ko panākt, ja ar katru savu darbību puķu meitene atdūrās pret neizpratni. Zūdot spēkiem, viņa pamazām nonīka. Viņas sarkanās krāsas vairs nebija tik spilgtas. Arī zaļais stumbrs nespēja noturēt smago puķes galviņu, kura lēni, bet nenovēršami, dienu no dienas, liecās arvien zemāk.
Lai cik pārsteidzoši nebūtu, dārznieks beidzot puķi pamanīja, bet tikai tad, kad viņa jau bija padevusies, jo visi skaistie un labie veidi bija izsmelti. Vīrietis darīja visu, kas viņa spēkos. Viņš sāka biežāk laistīt ziedu, sāka uzbužināt viņas poda zemi. Viņš runāja ar puķi jaukiem vārdiem, cerēdams, ka tie uzmundrinās ziedu. Dārznieks pat izmēģināja kaut kādu ķimikāliju, ko piebēra ūdenim, kad laistīja puķi. Šie vitamīni sagrieza galvu ziedītei. Tie lika viņas ziedam pacelties uz augšu. Arī krāsas palika spilgtākas. Taču tas bija tikai īslaicīgs prieks. Vitamīni ārstēja ķermeni nevis garu, un, kad to efekts beidzās, viņa atkal nolīka skumjajā pozā.
Dārznieks bija neizpratnē, arī viņš bija izmēģinājis visu, bet nekas nelīdzēja. Viņš domīgi skatījās uz, lēnā nāvē mirstošo, ziedu. Aiz viņas spīguļoja gaišie saules stari, kuri ielauzās istabā. Tie bija tik dzīvības pilni un jauki, ka vīrs nespēja izprast, kas īsti notiek. Taču, pēkšņi viņš saprata. Puķei vajadzēja brīvību, viņa vēlējās ārā. Galu galā, sēkliņa, kuru viņš bija paņēmis no kāda augļa, tā nebija istabas puķes sēkla. Gluži loģiski, ka āra ziedam spieda vēlēšanās nokļūt tur, no kurienes viņa bija nākusi. Tas bija tas pats, kas likt tīģerim dzīvot divistabu dzīvoklī trešajā stāvā. Protams, ka nelaimes cēlonis bija tur.
Sapratis īstos iemeslus, dārznieks nekavējas ne mirkli, viņš paņēma puķu podu, un izsteidzās ārā. Puķe jau uzreiz jutās dzīvāka, kad pēkšņi viņu pāršalca vēsa vēja brīzīte. Viņa nebija droša, vai viņas lapas notrīsēja brīzītes, vai satrauktās sirds dēļ, bet tās trīsēja.
Sarkanziedīte vērās apkārt. Šeit bija pavisam cita pasaule. Viss bija tik dzīvs, tik zaļš. Jā, šī bija pasaule, kur viņai vajadzēja dzīvot. Ziedīte nepacietībā gaidīja, kur dārznieks viņu aiznesīs.
Arī dārznieks nezināja, kur īsti iestādīt ziedu, līdz izlēma, ka vispiemērotākā vieta būtu tā vieta, kur viņš bija paņēmis puķes sēkliņu. „Jā, laikam jau labi visu beigt tur, kur viss sākās,” viņš domāja. Vīrietim nebija tālu jāiet. Viņš apstājās pie liela lauka, kurš viss laistījās sarkanās krāsās.
Katru no stāsta varoņiem pārņēma atšķirīgs jūtas. Puķe visu mūžu bija jutusies, kā vienīgā šai pasaulē, taču nu, pēkšņi viņa atradās šausmīgas patiesības priekšā. Tur bija tūkstošiem tādu kā viņa. Viņa atskārta, ka nebija nekas īpašs, tikai viena no daudziem. Pēkšņi puķe bija baiļpilnā situācijā. No vienas puses, viņa nevēlējās zaudēt brīvību, bet no otras puses, viņa gribēja tādu pašu dzīvi, kā visas viņas māsas. Pēkšņi puķe juta milzīgu sirsnību pret savu dārznieku. Visapkārt bija tūkstošiem ziedu, kā viņējais, taču dārznieks tieši viņu bija izvēlējies mīlēt un aprūpēt. Viņš negribēja nevienu citu, bet tieši šo vienu īpašo. Viņa jutās pateicīga.
Savukārt, dārznieku mocīja vēl lielākas šaubas. „Vai tad es tavu sēkliņu nepaņēmu tāpēc, lai padarītu tevi sev īpašu? Vai es to nedarīju, lai atšķirtu tieši tevi no visām pārējām magonēm šai laukā?” viņu mocīja šaubas par savu rīcību. Viņam bija skumji, taču par vienu gan viņš nešaubījās. Ja patiešām viņš vēlējās, lai viņa puķe būtu laimīga, viņam bija jāļauj viņai augt laukā, kur bija viņas īstā pasaule. Lai cik  veselīgi, nekādi minerālmēsli nevarēja viņai atdot lauka trūkumu.
Viņš strādāja klusēdams. Šī bija skumja nodarbe. Pavisam maigi viņš izņēma ziedīti no viņas podiņa. Tad maigi noguldīja viņu zemē, lai iekārtotu apkārtni viņas jaunajai dzīvesvietai. Dārznieks rūpīgi izraudzījās vispiemērotāko vietu. Sarkastiski, bet tā bija tieši tā pati vieta, kur bija atrasta magones pogaļa. Vīrietis nu izplūkāja garās zāles ap izraudzīto punktu un ar līdzpaņemto lāpstu viņš izraka mazu bedrīti, kurā ielēja ūdeni no lejkannas, kuru arī, tieši šim nolūkam, bija paķēris līdzi.
Nu viņš paņēma skaisto ziedu, un iestutēja to pēc iespējas taisnāk jaunajās mājās. Vīrietis ar savām rokām aizraka bedri un nostiprināja to, lai spēcīgākais vējš nespētu izpostīt viņa mīļo ziedu. Visi darbi tika veikti neierasti lēni. Tie ievilkās kā ģenerāļu sarunas pirms došanās karā. Neviens nesteidzās darīt skumjas un sāpīgas lietas. Tomēr tās pašas pienāca, un šis bija tāds brīdis.
Pār pavecā vīra vaigiem norecēja divas asaru lāses. Tās bija veltītas viņa ziedam, kuru viņš atstāja vienu jaunajā pasaulē. Viņš pagriezās un aizgāja. Pēkšņi puķe jutās kā pēdējā noziedzniece. Tik ļoti viņa bija domājusi pati par savu labumu. Viņa domāja tikai par to, kā būtu dzīvot brīvā dabā, ne brīdi neapsvērusi ideju par to, kā varētu justies viņas mīļotais dārznieks. Viņa jutās briesmīgi, taču neko īsti nevarēja darīt. Viņa bija tikai viena maza un naiva pļavas puķīte, kurai bija ļoti attāla izpratne par jūtu pasauli. Un laikam tas arī nebūtu godīgi ko tādu prasīt no puķes, kura nezin savu vārdu, bet grib lai viņu sauc emociju vārdos, kuras viņa izraisa apkārtējiem.
Viņa apskatīja apkārtējo pasauli, un jutās laimīga. Šeit bija pavisam cits gaiss, cita atmosfēra. Jā, tieši šī bija īstā vieta, kur viņai atrasties, kur būt laimīgai. Puķei izdevās, viņa bija atradusi savu īsto vietu. Un tas viss pateicoties viņas dārzniekam. Atkal! Atkal jau šis cilvēks bija viņas prātā. Sarkanziedīte vēlējās, kaut spētu visu mainīt, viņa gribēja, kaut varētu dabūt abus – gan savu dzīvi, gan savu mīļoto dārznieku. Tomēr, laikam jau tas nebija iespējams, viņu mīlestība, līdz ar pārstādīšanu bija pazudusi.
Nākošajā dienā notika kas neparasts. Caur pļavas garo zāli nāca viņš. Turēdams ūdens pildītu lejkannu, dārznieks devās apraudzīt savu puķi. Viņa seja bija pavisam citādāka nekā pirms dienas. Tajā vairs nebija bēdas. Viņš smaidīja, kad redzēja, cik labi izskatījās pārstādītais zieds, kurš nu atkopās un mirdzēja daudz sarkanākās krāsās.
Vīrietis aplaistīja puķi, tad nokrita uz ceļiem pie tās un klusi uzrunāja ziedu: „Redzi, es vakarnakt visu pārdomāju. Zini ko, tām nav jābūt beigām. Es domāju, ka pārstādot tevi, es tevi zaudēšu, bet tā tam nav jānotiek. Manuprāt, es varu tevi mīlēt arī nepiesavinoties tavu brīvību. Es varu tevi un sevi padarīt laimīgus arī tad, ja ļauju mums katram dzīvot savu dzīvi, kādai esam radīti.”
Sarkanziedīte ieklausījās katrā sīkākajā vārdā. Lai gan teikumi bija pārāk gari, un drīz viņa daļu teksta aizmirsa, vienu viņa atcerējās uz mūžīgiem laikiem. Viņa varēja paturēt abus. Gan dārznieku, gan savu pasauli.

pirmdiena, maijs 16, 2011

Zudušās krāsas!



            Viņš tāds nebija bijis vienmēr. Aklums Lukasa acis bija pārņēmis kopš liktenīgās autoavārijas, kura notika pirms diviem gadiem. Viņš bija nepiesprādzējies sēdējis priekšējā sēdeklī, kad mašīna izslīdēja no slidenā ziemas ceļa un ietriecās barjerā, kura bija paredzēta gājēju drošībai. Viņš arī ne no visai lielā ātruma ar inerces spēku ietriecās priekšējā stiklā. Lukas zaudēja samaņu.
            Kad viņš pamodās, puisis centās atdarīt savas acis, lai saprastu, kur atrodas. Taču, lai kā viņš necenstos viņam tas neizdevās. Puisis sāka ārdīties. Viņš apgāza statīvu no kura tecēja fizioloģiskai šķīdums, viņš aizsvieda savu slimnīcas spilvenu, un sāka bļaut. Drīz piesteidzās māsiņa, kura centās Lukasu savaldīt, taču viņai nekas nesanāca. Lukas ar savām spēcīgajām rokām atvairīja māsiņu. Taču viņa pretošanās nebija ilgstoša. Drīz ieradās papildspēki, kuri palīdzēja slimnieku savaldīt. Dakteris Lukasa vēnās ievadīja nomierinošas zāles, kuras palīdzēja puisim nomierināties.
            Viņš skatījās savā pulkstenī, lai sagaidītu brīdi, kad zāles būs pilnībā iedarbojušās. Tad, kad laiks bija pagājis, dakteris sāka runāt ar puisi: „Lukas, tu cieti autoavārijā.” Dakteris gaidīja kādu atbildi, bet Lukas tikai pagrieza galvu viņa virzienā un klusēja, līdz ārsts turpināja: „Tu neko neredzi, un tāpēc esi satraukts. Avārijā tika bojāti tavu smadzeņu nervi, tāpēc tu kādu laiciņu nespēsi neko redzēt.” Klusums. „Taču ir arī labas ziņas, pavisam drīz tu atkal redzēsi, tavs aklums nav neatgriezenisks, to ir cerība izārstēt, tev tikai nāksies apmeklēt speciālus treniņus, lai atgūtu redzi.” Šie vārdi bija tie, kas nomierināja puisi. Viņš varēja mierīgāk ļauties zāļu iedarbībai un aizmigt.
            Pēc divu gadu ilgām mocībām viņam nolaidās rokas. Puisis to vairs nevarēja izturēt. Bezgalīgās ārstu komisijas, rehabilitācijas centri un zāļu injekcijas pamazām viņu nogalināja. Tā bija lēna un mokoša nāve puiša bezgalīgi tumšajā pasaulē. Nekas neliecināja, ka viņam kādreiz varētu kļūt labāk, tieši pretēji. Zāles mocīja viņa ķermeni un prātu. Lukas jutās biežāk atrodamies savos medicīnas līdzekļu pārdozēšanas murgos, nekā realitātē. Visas tās procedūras viņu pamazām nogalina. Sākumā šķita, ka situācija uzlabojas, viņš ar prieku gāja tam visam cauri, apzinoties, ka kādu dienu atkal spēs ieraudzīt zilas debesis, taču tas viss bija bezjēdzīgi. Lukas vairs necerēja nekad ieraudzīt zilās debesis, viņš mācījās sadzīvot ar savu tumsu.
            Lukas bija jau daudz ko iemācījies no neredzīgo pasaules. Viņš jau mācēja orientēties pilsētā. Viņam nevajadzēja pat suni, lai atrastu pareizos ceļus, pa kuriem pārvietoties, lai nenāktos šķērsot nevienu luksoforu. Viņam bija arī savas mīļākās vietas, patiesībā vieta, kur puisis mēdza uzkavēties. Tas bija soliņš pie parka strūklakas. Lukasam patika šī vieta, jo nebija vajadzīga redze, lai šeit nāktu un visu iztēlotos. Strūklakas skaņa bija pietiekoša, lai viņš vienkārši varētu iztēloties apkārtni. Šī bija gaišākā vieta visā viņa pasaulē, jo pie strūklakas Lukas neredzēja savu tumsu. Pasaule it kā atkal kļuva gaiša. Viņš zināja, ka tā bija ilūzija, ko radīja viņa nodevīgās smadzenes, kuras pirms diviem gadiem bija atņēmušas puisim dārgāko, viņa redzi.
            Strūklaka viņam īpaši mīļa bija lietainajās dienās, kuras viņš centās neizlaist, bet visas kā vienu devās uz šo vietu, lai pavadītu pats ar sevi. Lietainajās dienās viņš redzēja vēl daudz skaidrāk. Pilienu pakšķi ļāva viņam saklausīt un sev prātā izveidot pasauli. Viņš varēja sadzirdēt koku lapas, no kurām tecēja ūdens. Viņš varēja saklausīt peļķes, kuras veidojās uz ielām. Tikai lietainās dienas viņam ļāva justies dzīvam. Tās bija viņa klusā, kautrā cerība.
            Vienā šādā dienā notika kas tāds, kas izmainīja viņa dzīvi. Lukas kā parasti klausījās pasaulē, līdz viņš saklausīja tuvojamies kādu cilvēku. Viņš dzirdēja, kā pa nācēja garajiem matiem tek ūdens, tāpēc viņa smadzenes uzreiz galvā radīja sajūtu, ka nācēja ir viņa nevis viņš. Viņai nebija lietussarga, un tas šķita dīvaini, jo parasti cilvēki, kas staigāja apkārt lietainajās dienās visi kā viens bija paslēpušies zem sargiem. Cilvēkiem bija bail no svaiguma, no dzīvības, kuru izplūdes gāzes piesātinātajā pilsētā ienesa svaigais lietus. Taču viņa tāda nebija, viņai nebija lietussargs, viņa brīvi elpoja un jutās par to priecīga.
Tik daudz Lukas spēja pateikt ar savām pārējām maņām. Taču viņš nespēja atbildēt uz neizprotamo situāciju, kāpēc meitene apsēdās viņam līdzās. Nu viņa skatījās uz puisi, līdz sadūšojās un vaicāja: „Es tevi jau vairākas dienas esmu šeit redzējusi, saprotu kāpēc nāc uz šo jauko vietu, bet es nesaprotu, kāpēc tu lietainā laikā nēsā saulesbrilles.” „Es esmu akls,” viņš skumjā balsī atbildēja. Lukas bija gatavs uz visu pēc savas atbildes, viņš bija sagatavojies, ka meitene vienkārši ņems un metīsies bēgt. Tā būtu pavisam loģiska rīcība, viņš tam bija gatavs, taču tas nenotika. Meitene joprojām sēdēja viņam līdzās un pārdomāja, ko lai atbild situācijā, kura nule bija radusies.
Viņa pēkšņi zināja ko teikt: „Tu noteikti neesi nemaz tik akls, ja spēj saprast cik šī vieta ir skaista, it īpaši lietus laikā.” Lukas neatbildēja, viņam nebija ko teikt. Tā kādu brīdi viņi sēdēja klusumā. Vienīgās skaņas bija lietus pakšķi, kas tecēja pār viņu sejām. Tās bija puiša lielākie draugi. Pateicoties pilītēm, viņš varēja iztēloties meitenes seju. Tā bija skaista, smaidīga un tobrīd vērsās uz nomākto puisi. Lukas neizpratnē domāja, kāpēc viņa pievērsusies puisim. Viņš nezināja ko teikt, lai pārrautu klusumu, bija grūti kaut ko pateikt, šis viņam bija mulsinošs mirklis.
Pēc kāda brītiņa meitene beidza savu uzbāzīgo skatīšanos, viņai likās, ka viņa varētu traucēt, tāpēc viņa piecēlās lai ietu projām. Tajā brīdī Lukas saprata, ka pietiek baidīties, bija jārīkojas. Viņš pateica meitenei, liekot viņai pagriezties atpakaļ uz puiša pusi: „Visu mūžu es nebiju akls, agrāk es redzēju pasauli.” Viņa paskatījās lietus izmirkušajā puiša sejā un atbildēja: „Tad iespējams, ka tu arī nepaliksi visu mūžu akls.” Viņš nopūtās: „Arī ārsti tā domā, bet tas ir bezcerīgi, nekas man nepalīdz, es nespēšu redzēt.”
Meitene pēkšņi zināja, ko darīt. Viņa pienāca Lukasam tuvāk un pasniedza viņam savu roku. Caur lietuspilieniņu iztēli Lukas spēja to saskatīt, tāpēc paņēma viņas roku. Meitene smaidošā balsī teica: „Adriana.” Lukas samulsa no šīs sasveicināšanās, taču viņš cienīja drosmi un nevēlējās būt gļēvs, tāpēc atbildēja: „Lukas.”
Tā bija pirmā diena, kad viņš viņu satika. Patiesībā puisis domāja, ka arī pēdējā, jo neviens, pat ārsti nevēlējās krāmēties ap akliem cilvēkiem. Visa pasaule viņos saskatīja lielākās bailes. Cilvēki redzēja viņos to, kādu nākotni viņi sev nevēlējās. Tieši tāpēc aklie cilvēki tika norobežoti no pasaules. Viņiem to atņēma. Lukasam bija palikusi tikai viņa paša personiskā, tumšā pasaule.
Kādu laiku ārā bija saulains laiks. Viņš sēdēja pavisam viens. Kamēr citi priecājās par sauli puisis tikai cīnījās ar savām bailēm no tumsas un cerēja uz lietainu laiku. Ilgi uz to nebija jāgaida. Drīz atkal lija.
Lietainajā dienā viņš steigšus devās uz savu vietu, kur apsēdās uz ierastā soliņa un vēroja pasauli. Pēkšņi viņš atkal ieraudzīja kādu pazīstamu siluetu, kurš tuvojās puisim. Tā bija Adriana, kura viegliem soļiem staigāja pa peļķēm. Viņa klusītēm pienāca Lukasam pavisam tuvu, tad pasmaidīja un teica: „Sveiks!” „Sveika.” „Kā šodien jūties?” viņa turpināja. Lukas nezināja ko lai atbild, parasti visi viņam vaicāja, kā iet, un atbilde bija vienkārša – labi, taču viņa to pašu vaicāja dziļāk, viņai neinteresēja kanonu atbilde, viņa gribēja zināt vairāk. Pēc brīža Lukas tomēr pārvarēja satraukumu un atbildēja: „Es jūtos tāpat kā parasti, nekas īpašs.”
„Tad nāc, es likšu tev justies īpaši,” Pateikusi šos vārdus, viņa sagrāba Lukasa roku un sāka viņu vilkt. Sākumā puisis gan mēģināja pretoties, taču sapratis, ka tas ir bezjēdzīgi, viņš paļāvās meitenei un ļāva, lai viņa viņu velk sev līdzi. Un Adriana to darīja. Viņa Lukasu vilka sev līdzi. Lukas nezināja, kur nokļūs, viņš gan centās saklausīt apkārtni un iztēloties to, taču nekas nesanāca, viņam tas bija grūti, jo galvā maisījās citādas domas. Viņš bija neizpratnē par to, kas turēja viņa roku. Adrianas roka bija ļoti silta par spīti tam, ka viņa bija lietū samirkusi līdz kaulam, viņa joprojām bija silta.
„Kur tu mani ved?” Lukas nevarēja nociesties. „Neuztraucies, esi pacietīgs, vedu tevi uz kādu īpašu vietu,” smaidošā meitenes balss atbildēja, tad turpināja, „Uzmanies, tagad būs pāris pakāpieni.” Viņi kāpa pa kādām kāpnēm. Lukas nojauta, kur tas ir, viņi devās uz augstāko vietu pilsētā, uz seno cietoksni, kurš bija pirms gadsimtiem uzcelts kalna galā, bet nu bija palikušas tikai drupas. Lai gan bija grūti uzkāpt par slidenajām trepēm, viņš paļāvās uz viņu. Kopā grūtas lietas nebija neizdarāmās. Viņiem tas izdevās. Nu abi samirkušie jaunieši bija kalna galā, un Lukas vaicāja: „Kāpēc tu mani atvedi uz šejieni?” Viņa atbildēja: „Es gribu, lai tu kaut ko sajustu, es gribu lai tu sajustu, kas ir dzīve.”
Lukas pavērās apkārt. Viņš nedzirdēja neko jaunu, tikai lietus piles, viņa acis bija skaidras, jo ūdens tecēja arvien pamatīgāk. Viņš dzirdēja tikai viņu abu elpas, kad puisis un meitene bija vienīgie pietiekami ārprātīgie cilvēki, kas šādā laikā atradās tādā vietā, kur nekas neglāba no vēja un lietus. Viņi bija pārsaluši, taču priecīgi par to, ka spēja sajust pasauli. Tomēr, par spīti priekam, Lukasa atbilde nebija pārliecinoša: „Es jau pats lieliski zinu, kas ir dzīve, tā ir bezjēdzība, kura mūs visus, pat priecīgākos cilvēkus ar laiku salauž.”
Viņš redzēja, kā meitene papurina galvu. Viņai acīmredzot bija citādāks viedoklis: „Nē, dzīve ir karš.” „Karš?” Lukas bija neizpratnē. „Jā, dzīve ir bezgalīga cīņa par saviem sapņiem, par sevi. Ja tu kaut ko no sirds vēlies, tev par to ir jācīnās. Tu nevari vienmēr aizbēgt un gaidīt, kamēr citi tiks ar to galā, tev jācīnās pašam.” Lukasam bija pretargumenti: „Es vairāk nespēju cīnīties, visi mani centieni cits pēc cita tiek salauzti. Ar katru nākošo reizi ir arvien grūtāk tam stāties pretī.”
Viņa pienāca puisim pavisam tuvu, tad uzlika savu roku uz viņa sirds, kura nu sāka dauzīties vēl straujāk nekā iepriekš, un vaicāja: „Kā tu domā, ko es jūtu?” „Manus sirdspukstus,” izmirkušais atbildēja. „Tieši tā, es jūtu tavu sirdi, es jūtu, ka tu esi dzīvs, un kamēr vien esi dzīvs, tu vēl vari cīnīties.”
Lukasam aizrāvās elpa. Viņš negribēja, lai Adriana sajūt, cik stipri pukst viņa sirds, kad viņa bija tik tuvu. Puisim bija bail no savām jūtām. Viņš negribēja kādai bezcerīgi pieķerties, viņš baidījās kļūt kādam tuvs, jo nevēlējas nevienu sāpināt. Adriana nebija to pelnījusi, viņa nebija pelnījusi sāpēs, kuras varētu nāktos izciest, ja viņa būtu kopā aklo.
Taču viss notika pretēji viņa vēlmēm. Vis notika pats no sevis, Adriana vēl turēja roku uz Lukasa dzīvības dzīslas, kad teica: „Es jūtu, cik stipri skan tava sirds. Cilvēks, ar tik plašu sirdi nevar tā vienkārši ņemt un pazust.” Pateikusi šos vārdus, viņa pieliecās puisim vēl tuvāk. Meitene viņu noskūpstīja uz lūpām. Tas bija skaistākais skūpsts, kādu Lukas bija saņēmis divu gadu laikā, patiesībā tas bija skaistākais skūpsts visā viņa mūžā, jo tas bija tik nepiespiesti, tik vienkārši, no sirds.
Tad viņa beidzot atlaida puiša lūpas. Viņi abi brīdi stāvēja klusēdami, līdz viņa teica: „Lukas, es tev ticu!” Pateikusi šos vārdus, meitene pagriezās un aizskrēja. Aklais puisis palika viens cietokšņa smailē. Viņš bija atstāt viens. Bet tas nebija darīts aiz ļaunuma. Adriana rīkojās pareizi, viņa puisi atstāja tur, lai viņš varētu sākt cīnīties pats ar sevi, saviem dēmoniem un likteni. Todien viņš sāka cīņu ar sevi.
Nē, tas nebija vienkārši, uz burvju mājienu izdarāms, taču viņam pamazām izdevās. Lukas ilgi mocījās, līdz nokāpa pa slidenajām kāpnēm, taču viņš to izdarīja pats, nevienam nelūdzot palīdzīgu roku. Beidzot, pēc ilgiem laikiem puisis varēja saņemt pietiekoši daudz spēka, lai tiktu galā pats. Viņš vairs nebaidījās, viņš necerēja, ka kāda burvju feja palīdzēs. Lukas saprata, ka viss bija viņa rokās, viņš saprata, ka ja kaut ko tiešām vēlējās, tad par to bija jācīnās.
Viņš pārstāja apmeklēt ārstu indējošās procedūras. Lukas pievērsās pavisam citām metodēm. Viņš centās salauzt savu psiholoģiju, lai izkļūtu no apburtās tumsas.
Saulainajās dienās viņš strādāja mājās, bet lietainās dienas pavadīja kopā ar Adrianu. Viņi stundām ilgi pastaigājās. Viņa veda puisi pie savas rokas. Likās, ka šādi brīži varētu nekad nebeigties. Viņiem kopā bija ļoti labi. Pļāpāt bija vienkārši, likās, ka viens otru jaunieši saprata no pusvārda.
Lukasam nešķita, ka kaut kas uzlabotos ar viņa veselību, taču Adriana ļāva viņam nezaudēt cerību, tāpēc viņš turpināja savu cīņu. Viņš zināja, ko vēlas un cīnījās lai to sasniegtu.
Kādā tradicionālā lietainā dienā, kad viņi atkal samirkuši klaiņoja pa pilsētu, Lukas pēkšņi apstājās. Adriana to izdarīja līdz ar viņu. Meitene pagriezās pret puisi, un izbrīnīti skatījās viņā.
Lukas bija mierīgs. Viņš lēnām noņēma no savām acīm saulesbrilles. Puisis to darīja satraukti, taču mērķtiecīgi. Adriana izskatījās satraukta, viņa nekad vēl nebija redzējusi Lukasa acis, bet viņa nenobijās un nepagriezās, lai aizbēgtu no nezināmā. Viņi skatījās viens otram acīs, līdz Lukas ierunājās: „Tev ir ļoti skaistas acis.”
Adriana pēkšņi samulsa un nosarka, viņa saprata, ko nozīmēja šis teikums. Viņiem bija izdevies, Lukas atkal spēja redzēt. Un nosarka viņa par to, ka puisis pateica komplimentu par viņas acīm. Kopā pavadītajā laikā Adriana bija sapratusi, ka Lukas viņai nav tikai parasts skumjš cilvēks, kam viņa vēlējās palīdzēt. Viņš viņai bija kas īpašs. Tieši tāpēc viņa nosarka. Īpaši vārdi no īpaša cilvēka.
„Tev tas izdevās!” viņa priekā iespiedzās. „Jā, es vienkārši ļoti vēlējos ieskatīties tev acīs,” puisis atbildēja.
„Paldies, ka atdevi man manas krāsas,” Lukas pateica un noskūpstīja meiteni, kurai bija izdevies izmainīt visu viņa dzīvi.

svētdiena, maijs 01, 2011

Muša



                Viņas mūžā nebija lielāka prieka, kā prieks, kad viņa, kopā ar savām māsām, bija uzsēdusies uz kāda beigta dzīvnieka un lēnām sūca tā asinis. Tā bija īsta laime un labsajūta. Viņa to uzskatīja par skaistu veidu kā dzīvot, protams, bija nez no kurienes dzirdēts, ka mušas ir kaitīgi parazīti, taču stāsta varone īpaši par to nelauzīja galvu. Galu galā, katram bija tiesības izvēlēties savu dzīvesstilu, un kas par to, ja kādam citam tas nepatika.
Tieši tāda veida muša ir stāsta varone, viņa ir brīva muša. Viņa nebaidījās, ka viņas vārdam tiks pielikts kāds cits vārds, ja viņa apsēdīsies uz kāda priekšmeta, kuru suns Džeris atstājis parkā. Viņai par to nebija kauns, galu galā, tā taču bija viņas pašas dzīve.
Taču kādu dienu muša iemaldījās pavisam citā pasaulē. Milzīgs, četrkantains portāls aizveda viņu uz šo jauno pasauli. Muša jutās, kā Alise Brīnumzemē. Šī pasaule lauku mušu, kura bija pieradusi pie vienkāršības, nu ieveda pavisam citā pasaulē, brīnumu pilnā pasaulē.
Muša bija sajūsmā par šo vietu, viņa lidoja no viena trauka pie otra, tādus ēdienus viņa vēl nekad nebija baudījusi. Viņa atrada uz galda maizi, kura garšoja savādi, ne pavisam ne tā, kā ierastā maita, kuru muša ēda. Maizes garša bija daudz maigāka, saldāka. Muša pieēdās maizi cik vien spēja, līdz viņai sametās nelabi. Savu ceļojumu Brīnumzemē viņa turpināja ar lidojumu, lai atrastu vēl ko garšīgu.
Mušai veicās, viņa atrada pasaulē vērtīgāko zeltu, vismaz mušu pasaulē noteikti. Viņa atrada balto mantu – cukuru. Pagaršojot šo gardumu, mušas galva sāka griezties, viņa jutās kā septītajās debesīs. Stāsta varonei šķita, ka viņa varētu šeit palikt mūžam. Brīnumzeme bija satriecošākā vieta uz pasaules. Muša riņķoja pār šo zemi aiz ekstāzes no brīnumgardās baltās mantas. Viņa pie sevis domāja, ko gan citas viņas māsas neatdotu, lai pagaršotu ko tik satriecoši gardu un spēcinošu.
Pēkšņi viņa nosēdās uz kaut kā kustīga. Lai gan viņai bija vairāki simti acu, viņa vēl nekad nebija redzējusi ko tādu, viņa atradās pie diviem tumšiem kanāliem, kas pūta uz viņu gaisu. Tie bijā ārkārtīgi biedējoši kanāli, pildīti ar spalvām, tādām pašām kā mušas spalvas, tikai atbaidoši milzīgām. Muša nevēlējās neko sliktu, viņa jau grasījās doties prom no atbaidošās vietas, kad milzīgā ātrumā kaut kas krita viņai virsū no debesīm. Pateicoties savām acīm un reakcijai, viņa veikli, bez problēmām izvairījās no šī priekšmeta.
Tomēr briesmas nebija mazinājušās, tāpēc viņa izlēma pazust no Brīnumzemes ar veseliem spārniem. Muša nebija stulba, vismaz viņa nekad tā par sevi nevienam neteiktu, viņa bija muša ar raksturu, viņa pati tā uzskatīja. Un tieši tāpēc viņa skaidri zināja, kur ir tas lielais kvadrāts par kuru viņa iekļuva brīnumzemē.
Muša jau redzēja izeju, viņa redzēja saulaino ārpasauli, pie kuras bija tik labi pieradusi, pasauli, kurā briesmas bija zināmas. Lai gan bija pilns ar zirnekļiem, tomēr tas nebija nekas mistisks, tam muša bija gatava, taču no šīs savādās zemes nekad nevarēja droši zināt, ko sagaidīt. Viņa priecājās ieraugot sauli. Viņa kāpināja tempu, lai ātrāk nokļūtu brīvībā, taču pēkšņi tas notika, viņa ietriecās neredzamā sienā, kas bija aizslēgusi izeju mājup.
Trieciens bija sāpīgs, taču ne tā bija lielākā problēma, tas bija šokējošs, muša nesaprata, kas tā par burvestību, viņa nezināja kādās lamatās iekļuvusi. Iespējams, ka trieciens bija pārāk spēcīgs, un kaut kas notika ar viņas galviņu, jo pēkšņi mušai likās, ka viņai bija tikai izlicies, un nekādas neredzamas sienas nebija. Viņa mēģināja vēlreiz tikt brīvībā, un atkal ietriecās tai pašā mistiskajā sienā, kur iepriekš. Muša bija ar raksturiņu, tāpēc viņa mēģināja vēl un vēl. Tā viņa aizvadīja vairākas minūtes, jeb, pārrēķinot mušu dzīves gados, aptuveni divas dienas.
Pat pēc tik ilga laika siena nepadevās, mušu pārņēma izmisums, viņa saprata, ka nonākusi lamatās, no kurām vienīgā izeja ir bloķēta ar melno maģiju. Muša nolaidās uz neredzamās sienas un sāka pa to staigāt. Savā mušas prātiņā viņa domāja, ka tāpat kā pasaulei ir mala, arī sienai noteikti būs mala un gar to varēs nokļūt brīvībā.
Dienu savas dzīves viņa pavadīja staigājot pa logu. Pasaules malu viņai tā arī neizdevās sasniegt, taču viņa atkal sajuta saldo cukura smaržu, kas lika viņai pagriezties un doties smaržas virzienā. Muša zināja, ka viņai jāmeklē izeja, taču viņa pie sevis nodomāja, ka nekas slikts nenotiks, ja viņa ļausies kārdinājumam un mazliet pamielosies, galu galā, šai pasaulē viņa jau bija pavadījusi neskaitāmas dienas.
Cukura smarža nāca no kādas savādas lentes, kura bija nostiepta gar neredzamo sienu. Muša ilgi nedomāja un pacēlās spārnos, lai ātrāk nokļūtu pie našķa. Viņa nosēdās uz dzeltenīgās lentes un sāka ar savu snuķīti sūkt, taču šī manta nekam nederēja, tā garšoja tik pretīgi, ka, ja muša nebūtu ar raksturu, tad viņa uz vietas apvemtos.
Kad lidoja šurp, viņa nepievērsa uzmanību apkārtnei, bet tiecās pēc saldā garduma. Taču pēkšņi visas viņas acis iepletās šausmās, viņa bija nonākusi kapsētā, apkārt gulēja desmitiem lielu un mazu mušiņu, no kurām lielākā daļa bija jau pametušas šo pasauli un devušās uz mušu paradīzi.
Pāris centimetrus no viņas, muša ieraudzīja kādu māsu, kura izskatījās galīgi novārgusi, viņa skumjām acīm paskatījās uz jaunpienācēju, un klusu nočukstēja: „Māsiņ, lido projām, kamēr tev vēl ir spēks, šīs ir lamatas, mēs visas sekojām saldajai smaržai, baudai, un nu šis ir mūsu akluma sods.”
Muša bija pārbijusies, viņa izlēma klausīt savu, nāvei nolemto, māsu. Viņa centās cik vien spēka, lai tiktu projām, muša vicināja spārnus cik jaudas, taču nekas nenotika. Viņai nebija pietiekoši spēka, lai aizlidotu. Viņas sirdi pārņēma pēkšņa panika, jo Brīnumzeme, kur par velti varēja piepildīt visas savas vēlēšanās, nu bija pārvērtusies par šausmu pasauli, kas atņēma mušai visus spēkus un izsūca pēdējo dzīvību.
Vairākas mušu dienas viņa pavadīja cīnoties par savu dzīvību, līdz spēku izsīkumam muša centās vicināt spārnus, lai izdzīvotu, taču viss velti, viņa nespēja pacelties, muša knapi spēja pakustināt vienu kāju, kur nu vēl visas sešas. Viņa saprata, ka ir bezcerīgi mēģināt pacelties spārnos, bet viņa nebija parasta muša, bet gan ar raksturiņu. Viņa negrasījās padoties.
Savā mušas prātiņā viņai atkal ienāca galvā ideja par pasaules malu. Tā viņa soli pa solītim devās uz dīvainās lentes malu. Gājiens atņēma visus viņas spēku, taču pēc pāris mušu dienām viņa atradās pasaules malā, izmisusi un pārbijusies, taču viņa tur atradās.
Muša nostājās uz pašas, pašas maliņas un apkopoja spēkus pēdējam mēģinājumam izbēgt. Sākumā nekas nesanāca, taču pieliekot vēl mazliet spēku, viņai izdevās. Jā, muša bija brīva.
Neskatoties uz to, ka viņa zināja, ka priekšā ir neredzamā barjera, muša no visa spēka lidoja uz to. Pēkšņi notika brīnums, barjera bija pazudusi, un muša varēja pavisam brīvi atgriezties savā pasaulē. Caur atvērto logu viņa izlidoja brīvībā.
Viņa bija par to pārsteigta, taču ilgi nedomāja, viņai bija skaidrs, ka tas viss bija mušu dieva sods par to, ka viņa gribēja aizbēgt no realitātes un atrast kaut ko neīstu, kas padarīja viņu laimīgu. Muša saprata, ka dzīvojot mākslīgi radītā Brīnumzemē viņa varēja tikai nodarīt sev ļaunu. Viņa saprata, ka Brīnumzemi var būt tikai tas, ko viņa pati ir radījusi, Brīnumzeme nebija nekur tālu, tā visu laiku bija bijusi viņai apkārt.
Nu muša vairs nemeklēja baudu baltās vai dzeltenās vielās, bet gan katrā sekundē, ko varēja izbaudīt no savas pārsteidzošās mušas dzīves.